Bišumuižā kā darbīgā stropā

FOTO. Bišumuižā kā darbīgā stropā! Kā teju Rīgas centrā radās šī idilliskā vieta? 4

Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts?
TV24
“Viss ir slikti!” Krievijas karavīrs raudot dalās ar notiekošo frontē
“Vakar panika sākās, jo grupā ir “mīkstie”” – nometņu vadītāja nenopietns stāsts par ikdienu bērnu vasaras nometnē 8
Lasīt citas ziņas

Ar ko tad interesanta ir Bišumuižas apkaime, kuras nosaukuma izcelsme tik tiešām saistīta ar bitēm, jo turienes kāpās bagātīgi ziedējuši virši? Gan ar pastorālo vidi – idilli teju Rīgas centrā, gan bagāto un interesanto ražošanas vēsturi un mūsdienu veiksmīgajiem uzņēmumiem SIA “Troja” un “Latvijas Finieris”, kam oktobrī atzīmējam 30 gadu jubileju. Bet tikko, septembrī, te notika Pasaules talka, jo Bišumuižā bijušo mazdārziņu rajonā iecerēts celt Latvijas Paralimpisko sporta centru.

Projektā “Zaļie pārgājieni”, kas aizsākts 2004. gadā, taču aktīvāk īstenots kopš 2018. gada, darbojas kultūrvēsturiskā mantojuma speciālists un tūrisma ceļvežu autors Aivars Jakovičs. Viņš izpalīdzēja arī mums – ieteica apskates maršrutu Bišumuižā. Aivars Jakovičs izstrādājis ap četrdesmit pārgājienu gan Rīgā, gan tās apkārtnē, un šīs izzinošās pastaigas ierasti notiek sestdienās un svētdienās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bišumuižas apkaimes uzziņas maršruts vijas gar 10. tramvaja, ko apdziedājis “Labvēlīgais tips”, sliežu ceļu līdzās Bauskas ielai. Līdz ar to visi apskates objekti ir ērti pieejami, vienīgi satiksmes dēļ jābūt īpaši piesardzīgiem. Turklāt šis no citiem Rīgas tramvaju maršrutiem atšķiras ar to, ka posmā no apgriešanās loka pie Tipogrāfijas ielas līdz galapunktam Bišumuižā, brauc tikai pa vienām sliedēm.

Diena iegadījusies lietaina, taču koku lapotņu spoguļa spīdumā rudens ir tik spilgts kā izjustas domas. Esam atbraukuši tramvaja galapunktā Bauskas ielā, kur 1879. gadā celtajā sarkanajā ķieģeļu ēkā ar čuguna balkoniņu bijusi Bišumuižas bibliotēka (dib. 1961. gadā). Pēcāk bibliotēka pārvietota uz Piena kombināta teritoriju, tagad iekārtota Bauskas ielā 88, Rīgas jauno tehniķu centrā.

Izkāpjot no tramvaja, uzreiz var ieraudzīt vizuāli interesantu 18. gs. būvi – Ramas krogu, kas darbojies līdz Pirmajam pasaules karam. Tas bijis iezīmēts jau 1787. gada plānā. Senā ēka nav pamesta novārtā, ir apdzīvota, mums izdevās satikties ar vienu no tās iemītniecēm – astoņdesmit deviņus gadus veco Janīnu Komovu, kura laipni izrādīja iekopto ziedošo iekšpagalmu. Ēkai ir divi skursteņi, ielas pusē jumtam saglabājies seno dakstiņu klājums, pagalma pusē uzlikts šīferis. Priecē, ka saglabājušās arī oriģinālās durvis ar kliņķi, darba kārtībā arī vecās krāsnis, gaitenī, kas iziet uz sētu, – lūka uz pagrabu. Ēkas īpašniece esot viņas māsas meita Biruta.

Aiz bijušā kroga ēkas ir pagrieziens uz Bukaišu ielu, kurā saglabājusies pārbūvētā Bukaišu muiža (Fokcnhof – vācu val.). Dodamies virzienā uz Rīgas centru un nonākam pie 12 km garā Bišumuižas dzirnavu strauta, kas dvako tik nelabi, it kā tajā būtu iespļāvis pats velns… Vietējie teic, ka “strautā” ietecinot tuvējā daudzstāvu masīva kanalizāciju… Taču agrāk no tā smelts ūdens pat ēdienu pagatavošanai un 20. gs. septiņdesmitajos gados te mitušas līdakas!

Netālu vīd viena daļēji saglabājusies Katlakalna ūdensdzirnavu kompleksa ēka, veidota burta L veidā. Dzirnavas te bijušas jau 17. gs., bet 1744. gada pavasara lielajos plūdos izpostītas un pēc vairākkārtējas īpašnieku maiņas 1842. gadā iekļautas Bišumuižas teritorijā. Pārejot pāri dzirnavu grāvja tiltiņam, dodamies pa liepu aleju, kas ir iespaidīgi gara, uz muižu, kuru aptver 13 ha plašs parks. Tajā vēl var just baroka laikmeta izskaņas un klasicisma laikmeta izpriecu muižiņām raksturīgo ainavu, kurā ieraugām Bišumuižas kungu vasaras rezidenci!

Ar vēdināšanas tuneli un trīskrāsu parketu

Reklāma
Reklāma

Bišumuižas ansamblis ar parku ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 20. gadsimta 20. gados muiža piederēja dzīvokļu kooperatīvam “Mans nams”. Diemžēl tam laikus neizdevās atdot kredītus, un muiža 30. gadu beigās nonāca izsolē. Lai gan jau 1928. gadā muižas kungu nams ieguva arhitektūras pieminekļa statusu, tomēr ēka palika neapdzīvota un tajā netika veikti remonta darbi līdz pat 1950. gadam.

Netālu no ieejas parkā bijusi sērkociņu ražotne “Vezuvs”, vēlāk pārsaukta par “Komētu”, kas darbojās līdz 2008. gadam, tā eksportēja aptuveni 90% savas produkcijas uz 25 pasaules valstīm. Diemžēl no uzņēmuma kādreizējās godības vairs nav ne vēsts. Toties uzmanību piesaista ne vien muiža, bet arī parks, kura izcilākās vērtības ir varenie un resnie melnalkšņi, milzīgais ozols, kura mūžs pārsniedz 200 gadus, lielais skaits Holandes liepu alejās un rindu stādījumos, kā arī vairāki baltskābarži.

Muižas dzīvojamā kungu ēka ir klasicisma stila mūra celtne ar mezonīnu un cokolā izbūvētām vairākām palīgtelpām. Izteiksmīgs akcents ir abās garenfasādēs izveidotie pārspīlēti lielie portiki, katrs ar četrām joniešu kolonnām. Interesanta detaļa – zem parādes ieejas bijis vēdināšanas tunelis ar velvējumu uz augšu (kā gulošais policists), lai, piestājot karietei vai droškai, tās riteņi neizkustētos no vietas.

Ja zirgs sāk mīņāties, tad viņš kustēsies ilksīs, bet braucamrīks stāvēs uz vietas. Turpat ārā vēl saglabājies arī dekoratīvais krāvums, kurā esot 494 ķieģelīši! Ēkas pirmajā stāvā bija izbūvēts sešu istabu dzīvoklis, tā centrālā telpa – grezna klasicismam raksturīgā ovālas formas zāle ar apgleznotām sienām un krāšņu interjeru. Sienu gleznojumi ir atjaunoti pēc senajām fotogrāfijām.

Laika zīmes… stiklā

No pagraba pa kāpnēm mums pretī iznirst vīrs ar kapuci galvā un elektrisko slīpierīci padusē… Iepazīstamies – muižas meistars Edvīns, kurš zina vai visus būvniecības smalkumus un knifus. Muižā norit atjaunošanas darbi – lēni, taču rūpīgi. Muižas saimnieks Arvīds Tauriņš, kurš šo īpašumu iegādājās deviņdesmitajos gados, mums izrāda telpas un atklāj, ka Bišumuižas telpu grīda bijusi segta ar dekoratīvu parketu, piemēram, deju zāles parketā bijuši iestrādāti ozola, melnozola un sarkankoka dēlīši. Pagrabā atradusies grezna kungu virtuve ar holandiešu (Delftas) flīzīšu apdari. Trīs dzīvojamās istabas bijušas mezonīna stāvā. Šāds plānojums vairāk bijis raksturīgs laukos nekā pilsētā. Līdz šodienai saglabājies ne vien parks, bet arī dārznieka māja un staļļi. Starp citu, Arvīds savulaik te bija izveidojis zirgu pansiju izjādēm, taču bizness apsīcis.

Arvīda specialitāte – stikla meistars, tāpēc par stikla vēsturi, tehnoloģiju viņam ir īpaša interese, lasījis lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijā, izveidojis plašu stikla un citu priekšmetu kolekciju. “16. gadsimtā tagadējās Latvijas teritorijā bija 64 stikla uzņēmumi, mūsdienās – neviena! 20. gadsimta 50. gados muižā saimniekoja rūpnīca “Rīgas stikls” – te bija rūpnīcas administratīvās telpas, līdzās esošajās palīgēkās – noliktavas.

Uz “Latvijas stikla” bāzes 1949. gadā “Sojuzparfimerprom” te uztaisīja cehu (ražoja stikla pudelītes parfimērijai), kas strādāja līdz kādam 1963. gadam, tad to pievienoja “Latvijas stiklam”. Pēcāk atdalījāmies – izveidojām savu ražotni “Bišumuiža” ar kādiem simts darbiniekiem. Strādājām līdz 1994. gadam, mūsu darbība bija daudzpusīga, arī Rundāles pils lustrām slīpējām piekariņus,” stāsta Arvīds. Nav jābrīnās par izsmeļošajiem faktiem stāstījumā, jo tieši viņš vadījis šo uzņēmumu. Vēl kāds interesants fakts – Arvīda tēvs bija jūrnieks, vecaistēvs arī, viņi brauca arī uz kuģa “Hercogs Jēkabs”, kas bija viens no modernākajiem un jaunākajiem kuģiem Latvijas tirdzniecības flotē pirms Otrā pasaules kara. Jūrnieka gaitas nu turpina Arvīda dēls.

Mākslas mūzu apskāvienā

Pirmā Bišumuižas īpašniece bija Mihaela Šildera atraitne Anna Katarina Šildere, dzim. fon Ramma, kura 1773. gada 25. maijā nopirktajā muižiņā saimniekoja līdz aiziešanai mūžībā. 1784. gadā īpašumu mantoja viņas dēls Heinrihs Šilders, bet pēc viņa nāves – viņa dēls Mihaels Šilders. 1786. (1792?) gadā muižu atklātā izsolē par 3006 valsts dālderiem nopirka Fridrihs Hilzens, Rīgas Lielās ģildes tirgotājs. Interesanti, ka muižā mūža otro pusi esot pavadījis izcilais vācu komponists Johans Georgs Mītels (1728–1788), J. S. Baha pēdējais skolnieks un pēdējais cilvēks, kas bijis kopā ar Bahu, virtuozs pianists, ērģelnieks.

Viņš Bišumuižā pie sava brāļa ieradās ap 1753.–1755. gadu un šeit radīja un publicēja savas kompozīcijas, 1767.–1788. gadā bija ērģelnieks Sv. Pētera baznīcā. Mītels pirmais lietoja terminu “fortepiano”, šādi dodot vārdu popularitāti ieguvušajam instrumentam. Lielākā daļa viņa darbu publicēti pēc nāves, un Mītela kompozīcijas varat noklausīties arī internetā. Iedvesmojoši, ka te mūzikas kopšanas tradīcija nav apsīkusi – mūsdienās muižā darbojas Ernesta Lībieša rokmūzikas skola, vietējais teātris. Arvīds Tauriņš piemetina, ka muižā arī uzņemti kadri vairākām filmām, piemēram, latviešu “Rebekai”, krievu filmai ar sākotnējo nosaukumu “Apgabala teātris”… Somi filmējuši pagrabu kādai šausmu filmai.

Kad Daugavā Jāņos iet ledus

Ap 1810. gadu Bišumuižā sāka saimniekot bagāto tirgotāju Brandenburgu dzimta – 1834. gada 8. septembrī Jakobs Johans Brandenburgs nomira, un Bišumuižu mantoja Jakobs Brandenburgs jaunākais (1812–1878). Bagātā tirgotāja dēls apprecējās ar Malvīni Elīzabeti Pīlavu (Pihlau – vācu val., 1819–1889). Viņas ģimene, kurai piederēja Strazdumuižas kokvilnas un vilnas fabrika, toreiz bija viena no bagātākajām Rīgā. 1811. gadā tā laika Bišumuižas īpašnieks Jakobs Brandenburgs uzcēla vienu no pirmajām cukura fabrikām Rīgā, bet 1820. gadā uzbūvēja Bišumuižas kungu namu.

Viņa saimniekošanas laikā muižiņas teritoriju paplašināja, un netālajā smilšainajā uzkalnā iekārtoja jaunu apbūves gabalu – Jēkaba augstieni, kur uzcēla dzīvojamo māju un saimniecības ēkas, nopirka blakus esošo dzirnavu gruntsgabalu un veco dzirnavu ēku pārbūvēja par eļļas fabriku. Pēcāk no dzirnavām atdalītajā zemesgabalā pie Bauskas ielas uzbūvēja lenšu fabriku. Visus šos īpašumus kopā sāka dēvēt par Bišumuižu, savukārt agrāk plašāk lietoto vietvārdu “Katlakalns” attiecināja uz aizvien mazāku teritoriju. 19. gs. beigās īpašumiem mainījās saimnieki. 1871. gadā eļļas fabriku nopirka Gumals Gustavs Knops un tās vietā izveidoja papīrfabriku, kur ražoja celulozi, papīru un kartonu.

Darbība turpinājās arī pēc Knopa nāves līdz Pirmajam pasaules karam, kad vērtīgākās mašīnas un iekārtas aizveda uz Krieviju. Par jauno baronu Jakobu Brandenburgu ir vairāki blēņu stāsti, kā viņš mēdzis citus izjokot. Tā reiz saderējis, ka Daugavā Jāņos iešot ledus un… uzvarējis. Ziemā licis kalpiem izzāģētos ledus gabalus uzglabāt zāģu skaidās ledus pagrabā, un Jāņos kalpi tos ar pajūgiem aizveduši uz Daugavu, kur iegrūduši ūdenī… Vēl uzvarējis arī citās derībās – tolaik, kad dzīti lopi pa Daugavas tiltu uz ganībām, neviens cits nedrīkstējis pa to pārvietoties. Barons saderējis, ka viņš tiltu aizņemšot trīs dienas!

Licis kalpiem pielasīt septiņus maisus ar vardēm, un attiecīgajā brīdī tās izlaistas un dzītas uz priekšu… Kā jau vardes, tās lēkušas nesteidzoties un tā arī aizņēmušas tiltu trīs dienas. Kur tad jokdaris atdusas Dieva mierā? To neviens lāgā nezina, taču viņa tēvs, arī Jakobs, esot guldīts Katlakalna kapos, kur apglabāts arī vācu tautības rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis (1769–1850) – kvēls latviešu tautas tiesību aizstāvis.

Vai tas bija godīgi?

Ja jau pieminam arī Katlakalna pusi, tad vērts zināt, ka pie Bauskas šosejas atrodas “Gabru” mājas, būvētas 1855. gadā, pārbūvētas laikā no 1961. līdz 1965. gadam, ko veicis šajās mājās dzimušais Roberts Gabris (1903–2000), apglabāts Katlakalna kapos. Viņš bijis enerģisks daudzās jomās, rakstījis arī prozu, Pirmā pasaules kara laikā piedzīvotais lasāms viņa grāmatā “Latvju puika”, kuru sakārtoja Roberta Gabra meita Ausma Līdumniece un izdeva 2011. gadā. Latvijas armijā bijis virsnieks, 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Savukārt atmiņu grāmatā “Latvju virsnieks Nr. 35473” aprakstījis apstākļus Noriļskas lēģerī, uz kurieni viņu krievu okupanti izsūtīja no Litenes 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vēl apmēram 500 latviešu virsniekiem, no kuriem atgriezušies tikai ap 100. Interesants fakts – Roberts Gabris pats apgalvojis, ka savā romānā “Purvmalē” aprakstījis dzīvi Katlakalnā 20. gs. sākumā. Romānu viņš uzticējis Vilim Lācim rediģēšanai, lai publicētu iecienītajā laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. To arī 1939. gada beigās publicēja – tikai ar Viļa Lāča uzvārdu.

Re nu – Lācis to piesavinājies, pat nenorādot līdzautoru… Grāmatas “Latvju puika” ievadā dzejniece Māra Zālīte raksta: “Vēlējāmies atrisināt arī Purvmales autorības jautājumu, taču sastapām niknu pretošanos. Tie tomēr vēl bija puspadomju laiki, un Tautas rakstnieks un tautas nodevējs Vilis Lācis vēl nebija vētīts un vērtēts. Iespējams, es nebūtu uzrakstījusi lugu “Lācis”, ja nebūtu iepazinusi Robertu Gabri. Tieši viņa personība palīdzēja reāli sajust robežšķirtni starp krietnumu un nekrietnību un to, ka starp abiem šiem jēdzieniem vienmēr ir iespējama izvēle.”

Te dzimst Trojas zirdziņi

Bauskas ielā 143 atrodas SIA “Troja”, kas ne vien pārstrādā “Latvijas Finiera” saplāksni, bet no tā arī izgatavo unikālu produkciju, ko eksportē apmēram uz 95 valstīm. Viesojāmies uzņēmuma cehos un vērojām, kā tā top. Tirgvedības speciāliste Jana Muceniece stāstīja, ka no saplākšņa ražo vajadzīgo kuģu būvei, lielajām autofūrēm, ēkām – paneļus, mēbeles, skeitparkiem – rampas, arī ceļa zīmes, to ražošanas tehnoloģija esot aizgūta no Somijas. Uzņēmuma dizaina ikona ir šūpuļzirdziņš – seši modeļi, ko var iegādāties arī internetā.

Tā ražošanas pirmsākumi rodami jau 1972. gadā, kad “Latvijas Finiera ražošanas apvienība” sāka bērnu šūpuļkrēslu ražošanu. 1990. gadā “Latvijas Finiera ražošanas apvienība” un “Latvenergo” nodibināja mazo kopuzņēmumu “Troja”, kas nu trīsdesmit gados izveidojies par vienu no vadošajiem saplākšņa pārstrādes uzņēmumiem Eiropā. Akcentējams, ka savā ražotnē SIA “Troja” uzstādījusi 593 saules paneļus ar kopējo jaudu 222 kW, tādējādi izveidojot vienu no šobrīd lielākajiem saules paneļu parkiem Latvijā.

Piedomāts arī par strādājošo ērtībām – pie katras telpas izvietoti elektroniski informatīvi ekrāni, kur darbinieks, piemēram, var norādīt, vai ir uz vietas vai vēlas rezervēt vietu atpūtas telpā, kas izveidota īpaši glīta ar akustiskajiem paneļiem. Jauniešiem uzņēmuma teritorijā iekārtots bezmaksas skeitparks. Savukārt Bauskas ielā 88 viņus aicina Rīgas Jauno tehniķu centra stadions.

Baroka stila atblāzmā

Bauskas ielā 48 jau pa gabalu var ieraudzīt izteiksmīgi garu koka muižu. Tās sākotnējais nosaukums Belvija (Bellevue) franču valodā nozīmē “daiļais skats”. Kāpēc tik daiļskanīgs apzīmējums? To nav grūti izskaidrot, jo no kāpas, kuras mugurā atrodas šī celtne, paveras plašs, brīnišķīgs skats uz Rīgas panorāmu, tiesa, tagad diezgan aizaudzis… Vēlāk tā saukusies arī par Volkovicu (jo piederējusi ģenerālim Volkovicam) un Pavlovicu muižu. Celta 18. gadsimta trešajā ceturksnī. 20. gadsimta sākumā īpašniece bijusi Baškirova, 20. un 30. gados tā kļuvusi par Burago ģimenes īpašumu. Gari izstieptā būve veidota baroka stilā, par ko liecina arī divi saglabājušies šā stila oriģinālie logi, plašais bēniņu stāvs bijis neapdzīvojams. Vēlāk uzcelta gala piebūve un veranda “šveiciešu” stilā – tās tagad zudušas. Jūtams, ka muiža ir uzraudzīta, jo tajā satikām pavecāku kungu, kurš gan neko par īpašumu nezināja vai arī nevēlējās teikt.

Nams ar divām nozīmīgām personībām

Pēc muižiņas apskates turpinām ceļu Rīgas virzienā, kādus piecdesmit metrus tālāk ielas kreisajā pusē ievijas bruģēta Dandāles iela, vien 130 metrus gara. Tās 4. numurā, piecstāvu mūra nama 8. dzīvoklī dzīvojis rakstnieks Linards Laicens (1883–1938) ar sievu un meitu. Šo faktu man apstiprināja rakstnieka mazmeita Anna Laicena. Rakstnieks Linards Laicens bija kreisi noskaņots, taču viņa nopelns ir mūsu nacionālā karoga krāsas izvēlē. Polemika par latviešu karogu presē aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi parādījās sarīkojumos un demonstrācijās. 1917. gada laikraksta “Līduma” slejās šo domu apmaiņu ierosināja ārsta Oskara Voita publikācija “Latviešu nacionālās krāsas”.

Tieši Linards Laicens un Oskars Voits bija pirmie, kuri toreiz presē popularizēja tumšsarkano krāsu kā iespējamo Latvijas valsts karoga pamatkrāsu. Piebilstams, ka šajā namā dzīvojis arī izcilais gleznotājs, grafiķis un karikatūru meistars Indriķis Zeberiņš (1882–1969). Šis fakts minēts izdevuma “Rīgas ielas” 1. sējuma 32. lappusē: “Māja, kurā es saņēmu dzīvokli, bija piecu stāvu, tā kā debesskrāpis atšķīrās no citām. Apkārt bija smilšu klajumi un izgāztuves…” Mākslinieks bija ar labsirdīgu skatienu, humoristiski asu redzējumu. 1951. gada pavasarī viņu arestēja ar ieganstu, ka viņš uzaicinājis pie sevis mājās Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņus un rādījis tiem pretpadomju karikatūras.

Apsūdzībā bijis atzīmēts, ka pirmskara “Svaru” karikatūras “apmelo Padomju Savienības partiju un valdību”, un inkriminēja arī piecas karikatūras “Humoristā”. Daudzi smējās par viņa uzzīmēto govi ar astoņiem pupiem… Kāpēc ar astoņiem? Lai būtu lielāki izslaukumi, lai vieglāk varētu norēķināties ar valsti, jo toreiz padomju vara bija uzlikusi pārāk lielas piena nodevas. Zeberiņam pārmeta arī pircēju rindas fotografēšanu 1947. gadā Matīsa tirgū, ko mākslinieks bija darījis, meklējot prototipus zīmējumiem. Sešdesmit deviņus gadus veco meistaru izslēdza no Mākslinieku savienības, un, notiesāts par “pretpadomju darbību”, laiku līdz 1955. gada rudenim viņš pavadīja cietumā Rīgā.

Meklējiet Kapiņa sīpolus!

Pagājuši garām bijušajam Bišumuižas tirgus placim, kas nu aizaudzis ar zāli, un te vairs nav nevienas tolaiku būves, nonākam pie nama, kurā padomju laikā dzīvojis Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecākais Ernests Kapiņš. Viņa sētā joprojām zaļo liela egle un dižvītols, taču namā nu ir citi iemītnieki – šā kunga krustmeita ar ģimeni. Interesanti, ka Ernests Kapiņš, krustojot šķirnes ‘Reinsburga’ un ‘Meilande’ un izdarot sistemātisku izlasi, selekcionējis daudzligzdu jeb ģimenes sīpolus, kas ieguvuši viņa uzvārda nosaukumu.

Latvijā visvairāk audzē ‘Rainsburgas’ (Rijnsburger) tipa šķirnes un hibrīdus, pie šīs grupas pieder arī mūsu vietējie ‘Kapiņa’ sīpoli, izcila šķirne, ko vēl šur tur varot atrast, pirms vairākiem gadiem, ap 2013. gadu, ‘Kapiņa’ stādāmo materiālu tirgoja saimniecībā “Vizbuļi” (Dobeles novada Penkules pagastā), varbūt vēl ir Pūres dārzkopības izmēģinājumu centrā. Meklējiet rokā, varbūt izdodas, jo pētījumos pierādīts, ka sīpolos esošie flavonoīdi mazina risku saslimt ar sirds un asinsvadu, kā arī onkoloģiskām slimībām, bet sēru saturošie savienojumi mazina astmas simptomus. Konstatēts arī, ka regulāra sīpolu lietošana uzturā kavē osteoporozes attīstību. Vārdu sakot – dabisks brīnumlīdzeklis!

Pagalmā ar gaišreģa auru

Pārejot Bauskas šosejai un Ziepniekkalna ielai, esam pie koka apbūves Bauskas ielā 101. Pie sabiedriskā transporta pieturas – sens pelēcīgs nams, pie tā piekļāvusies pagara, sarkanīga koka ēka. Pagalmā ir vēl divas koka ēciņas ar brīdinošu uzrakstu, ka no gadu nastas nogurušas, labāk tām netuvoties… 1941. gadā fotogrāfu un gaišreģi Eiženu Finku arestēja LPSR VDTK (Valsts drošības tautas komisariāts) un 14. jūnijā izsūtīja uz soda izciešanas vietu Krievijā. Viņš izdzīvoja, iespējams, tāpēc, ka strādājis par sanitāru un pie viņa nākušas lūgt zīlēt nometnes apsargu sievas, nesot atlīdzībai produktus.

Pēc izsūtījuma viņš Rīgā atgriezās 1954. gadā (pēc fotovēsturnieka Pētera Korsaka jaunākās grāmatas “Eižens Finks fotogrāfs, leģenda” ziņām, kas esot gūtas Valsts arhīvā) un dzīvojis vairākās vietās, tostarp arī Bauskas ielā 101. Par šo adresi minēts arī Laimoņa Stērstiņa atmiņās, ko pierakstījusi Silvija Apine 1995. gadā:

“Tā ir, ka radiniekiem viņš nezīlēja, vienmēr atrunājās. Reiz, jau pēc viņa atgriešanās no izsūtījuma, abi ar manu nākamo sievu apciemojām Finku Bauskas ielā, kur viņš tolaik dzīvoja. Tuvojoties pieturvietai, konduktors jau brīdināja: “Kam pie Finka, jākāpj ārā.” Savukārt Andrejs Čangulis*, arī pie kura dzīvojis gaišreģis, atcerējies, ka Finks stāstījis, kad 1941. gada 14. jūnijā čekisti ieradušies viņu arestēt, viņš tūlīt ņēmis līdzi siltos ziemas zābakus un arestētājiem teicis: “Kā jūs mani tagad aizvedat, tā jūs mani atvedīsiet atpakaļ!” Siltos zābakus krievi viņam etapā nolaupījuši, kas viņiem ir gluži ikdienišķa lieta, bet ar atgriešanos tiešām tā noticis. 1953. gadā Finku uz Rīgu pavadījis kāds čekists, kurš to nogādājis līdz meitas dzīvokļa durvīm un licis viņai parakstīties kādā dokumentā.”

* Avots: Gunārs Birkmanis “Nacionālā Neatkarība”, 1993. gada 7.–13. aprīlis.

Uzziņa

Bišumuiža ir vēsturiska Rīgas pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, 4,5 km attālumā no pilsētas centra. Senākā apbūve šajā apkaimē veidojusies Katlakalna dzirnavu teritorijā, kur pirmās ēkas bijušas uzceltas jau pirms Livonijas kara − 16. gs. 1. pusē. 17. gs. līdz ar izveidoto Katlakalna draudzi tika uzcelta pirmā baznīca un iekārtota mācītājmuiža. Rezultātā tuvējā apkārtne ieguva Katlakalna nosaukumu.

18. gs. vidū smilšainajos pauguros pie Bauskas ceļa, netālu no dzirnavām tika iekārtota neliela muižiņa, sākotnēji muižas ēkas tika celtas 1773. gadā. Muižu laika gaitā dēvēja tās īpašnieku vārdos par Šildera muižu (Schilder), Hilzena muižu (Hilsen) un Bišumuižu (Bienenhof), taču sākotnēji tagadējās Bišumuižas teritorija tika uzskatīta par daļu no Katlakalna, bija daļa no Mazjumpravas muižas zemēm. (“apkaimes.lv”)

Bišumuižas attīstības biedrība ir pavisam jauna – izveidota 2021. gadā. Uzsākusi aktīvu darbību, piesaistot jaunus biedrus un iestājoties Rīgas apkaimju aliansē.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.