Visām augstskolām vietas nebūs 0
Lai arī par studentu skaita sarukuma tendenci tiek runāts gadiem, tā bija un paliek augstākās izglītības sektora satraucošākā problēma. 2005./2006. gadā tika sasniegts studējošo skaita maksimums Latvijā – 131 tūkstotis, savukārt šajā akadēmiskajā gadā studē 86 tūkstoši, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) dati. Turklāt izglītības sektors lēnām zaudē svaru iekšzemes kopprodukta (IKP) struktūrā, un tas nozīmē, ka valsts ekonomika kopumā un citas nozares aug straujāk, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati. Tajā pašā laikā, izvērtējot citas Eiropas valstis, jāsecina, ka Latvija pēc šā rādītāja atrodas pēdējās vietās Eiropā. Nenoliedzami, ka izglītības sektors ir valsts ilgtermiņa spēles laukums, un kā nozari pozitīvi ietekmējoši faktori minami valsts ekonomikas izaugsme, bezdarba līmeņa samazinājums, iedzīvotāju ienākumu, algu pieaugums, ārvalstu studentu skaita palielināšanās Latvijā. Taču jārēķinās arī ar vietējo iedzīvotāju skaita sarukumu, turklāt daudzi Latvijas jaunieši pēc vidusskolas izvēlas studijas ārzemēs. Iespējams, te nozīme arī atsevišķu Latvijas vadošo un lielāko universitāšu nespējai saredzēt apkārt notiekošo, problēmu risināšanas vietā izvēloties strausa taktiku – vismaz publiskajā retorikā.
Vērtējot TOP tabulu, redzams, ka atsevišķu augstskolu finanšu rezultāti apstiprina domu par konsolidācijas nepieciešamību nozarē. Un tas jau notiek. Piemēram, 2014. gada beigās IZM anulēja vadības un sociālā darba augstskolas “Attīstība” akreditāciju. Būtībā augstskola bankrotēja, nespējot nokārtot savas saistības.
Demogrāfiskā krīze Latvijā ietekmē gan vidējās, gan augstākās izglītības līmeni. Abi šie līmeņi (infrastruktūra, skolotāji, mācībspēki) ir pietiekami labi attīstīti un paredzēti lielākam skolēnu un studentu skaitam. Samazinoties audzēkņu skaitam, skolu līmenī neizbēgami jāveic atbilstoša skolu tīkla un skolotāju skaita optimizēšana.
Augstākajā izglītībā vietējo studentu skaita samazināšanos iespējams kompensēt ar ārvalstu studentiem, tādējādi saglabājot un pat attīstot infrastruktūru un personālu, uzskata augstskolas RISEBA prorektors studiju darbā Ilmārs Kreituss. “Augstskolu attīstību nosaka dažādi procesi, kas notiek sabiedrībā, zinātnē, politikā, tehnoloģiju jomā un citur. Piemēram, ienākot mūsu dzīvē jaunajām tehnoloģijām, arī studenti arvien vairāk vēlas lekcijas apgūt attālināti, izmantojot e-studijas,” stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Jānis Gardovskis.
Skats uz ārzemēm
Ņemot vērā demogrāfiskos rādītājus un samērā zemo valsts finansējumu augstākajai izglītībai, augstskolas meklē sadarbības partnerus ārpus Latvijas, gan piesaistot ārvalstu studentus, gan iesaistoties starptautiskos pētījumu grantos. “Augstskolas vairs nevar būt noslēgtas – tām jābūt atvērtām sadarbībai un gatavām jauno tendenču integrācijai studiju procesā. Atbildot uz darba tirgus pieprasījumu, augstskolām jāspēj arī skaidri pateikt topošajam studentam, kādas zināšanas, prasmes un kompetenci viņš apgūs un kā tās varēs tālāk lietot,”uzskata J. Gardovskis. RSU mērķis ir sasniegt 25% ārvalstu studentu īpatsvaru augstskolā, pēc iespējas vairāk izlīdzinot viņu skaitu visa studiju cikla garumā. Ģeogrāfiski RSU savu kursu nav mainījusi – tā ir Rietumeiropa. “Papildus cenšamies piesaistīt studentus arī no Āzijas – Indijas, Ķīnas u. c.,” teic RSU rektors.
Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš par vienu no ārvalstu studentu piesaistes instrumentiem uzskata augstskolas organizētās vasaras skolas. Otrs ceļš ir sadarbība ar konkrētām partneru augstskolām. Trešā iespēja – kopīgas studiju programmas, kas, realizētas dažādās ES valstīs, ir ļoti pievilcīgas ārvalstu studentiem.
Augstskolas atrodas atšķirīgā situācijā atkarībā no tā, kādu daļu ārvalstu studentu veido studējošie no Krievijas, Ukrainas u. c. NVS valstīm. Jautāts, vai ģeopolitiskie jautājumi skar arī augstākās izglītības sektoru, Biznesa augstskolas ”Turība” Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājs Imants Bergs atklāj, ka ietekme ir jūtama: “Krievijas studentu mums ir maz. Ukrainas studentu spējas norēķināties, kā arī iespēju studēt ārvalstīs ietekmē Ukrainas grivnas kurss un viņu maksātspēja. Taču tajā pašā laikā Eiropas Centrālās bankas lēmums par eiro kursa samazināšanu noveda pie situācijas, ka valstīs, kurās galvenā ārvalstu valūta ir ASV dolārs, mūsu piedāvājums kļuva lētāks, piemēram Centrālāzijas valstīs.” Savukārt, pēc augstskolas RISEBA novērojumiem, ģeopolitiskā krīze nav mainījusi Krievijas un Ukrainas jauniešu apņēmību šeit iegūt bakalaura vai maģistra grādu. “Taču augstskolas līmenī pārskatām iepriekš definētos mērķa tirgus un savu komunikācijas stratēģiju, jo pēdējā gadā tieši no šīm valstīm bijām plānojuši uzņemt lielāku skaitu studentu,” atklāj augstskolas RISEBA ārējās sadarbības prorektora p. i. Poļina Naidenko. “Augstskolām – gan valsts, gan privātajām –, kas nav vēl pārorientējušās uz ārzemju studentu apmācību, tas būtu nekavējoties jādara, pretējā gadījumā jārēķinās ar konsolidācijas nepieciešamību,” secina I. Kreituss.
Meklē variantus
Valsts finansējums augstākajai izglītībai Latvijā salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem ir stipri zem vidējā, turklāt pēc finanšu krīzes tas nav būtiski mainījies – 2008. – 2009. gadā tika samazināts par 50% un aptuveni tāds arī palicis. Taču kopumā šī situācija likusi augstskolām daudz vairāk meklēt iespējas gūt pašu ieņēmumus, par ko nereti tās kritizē. Tas arī licis iziet no komforta zonas un meklēt risinājumus, attīstīties – kļūt starptautiskajā vidē pazīstamākām, pārdomātāk tērēt finanšu līdzekļus, mērīt darba izpildi un ieviest rezultātu pārvaldību gan administratīvajā, gan akadēmiskajā jomā. “Nākotnē augstskolu kopējais finansējums noteikti būs atkarīgs no visas valsts attīstības – cik strauji augs IKP u. tml., tāpat – no katras augstskolas spējas veidot un īstenot ilgtermiņa attīstības stratēģiju,” prognozē J. Gardovskis. RSU ieņēmumi no ārvalstu studentiem ļaujot risināt vairākus būtiskus attīstības jautājumus. Taču tas nebūtu iespējams arī bez racionālas, ilgtermiņa budžeta politikas – rūpīgi plānojot katras izdevuma pozīcijas atdevi un pienesumu studiju kvalitātes celšanai. Tiek cerēts, ka arī jaunais augstākās izglītības finansēšanas modelis nesīs pozitīvas pārmaiņas.
Ir absolūti skaidrs, ka paredzamais vietējo studentu skaita sarukums liks pārvērtēt savu nākotnes rīcību visām Latvijas augstskolām. “Piemēram, Vidzemes Augstskola sevi nākotnē redz kā platformu ne tikai augstas kvalitātes izglītības nodrošinājumam dažāda vecuma cilvēkiem, bet arī kā bāzi zinātniskiem pētījumiem un zināšanu pārnesei,” atklāj Vidzemes Augstskolas rektors. Viņaprāt, šobrīd reāls finansējuma pieaugums nav gaidāms. Taču šī situācija būtiski ierobežo augstākās izglītības pieejamību, īpaši to jūtot Vidzemē. Dažādojot darbību, augstskola atradīs veidus, kā piesaistīt papildu naudu, tomēr valstij jārēķinās, ka tieši augstākās izglītības došanas īpatsvars samazināsies, secina G. Krūmiņš.
Runājot par privātajām augstskolām, tās prognozē apmēram līdzvērtīgus apgrozījuma un peļņas skaitļus, kā iepriekš. Piemēram, augstskolai RISEBA, kam izdevies 2014./2015. studiju gadā kopējo studentu skaita apjomu saglabāt iepriekšējā gada līmenī, gan apgrozījums, gan peļņa saglabāsies iepriekšējā gada līmenī, teic augstskolas RISEBA administratīvā un finanšu direktore Egita Kalēja. Arī Biznesa augstskolas “Turība” valdes priekšsēdētājs un rektors Aldis Baumanis prognozē, ka šo finanšu gadu augstskola pabeigs ar nelielu peļņu, ko zināmā mērā ir ietekmējis ārvalstu studentu pieaugums.
