Zemessardzes darbības pirmajā posmā bijis daudz izaicinājumu: ieroču maz, transporta maz, taču to aizstājuši ar patriotismu 17
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Der zināt, cik daudz izaicinājumu bijis Zemessardzes darbības pirmajā posmā. Ieroču maz, transporta maz, taču to aizstājuši ar ideju par valsti un patriotismu.
Katra vizīte savā Zemessardzes bataljonā zemessargiem veterāniem sagādā labas sajūtas, redzot, kā, laikam ritot, attīstās mūsu bruņoto spēku skaitliski lielākais militārais veidojums.
Tas sniedz gandarījumu un apziņu, ka viņu lielais ieguldījums Latvijas drošībā jau no pašiem atjaunotās valsts pirmsākumiem nav bijis velts. Tas ir pamats, uz kura tagad tālāk attīstām Zemessardzes bataljonus. Kuldīgā Zemessardzes 45. kaujas nodrošinājumā bataljonā satikos ar diviem šīs vienības veterāniem Ināru Cini un Viesturu Liepiņu.
I. Cinis: “Sākums bija diezgan interesants, var teikt no Kuldīgas Tautas frontes. Mainījās situācija 1991. gadā, kad notika pučs un pēc tam viss gandrīz automātiski sākās, vajadzēja risināt visus jautājumus – gan par varas maiņu, gan reketiem un visādām tādām lietām. Līdz ar to automātiski iestājos Zemessardzē.
Tad strādāju sakaru mezglā, līdz ar to – vajadzēja sakarus, un arī tajā Tautas frontes laikā mēs daudz domājām par sakariem, tad vajadzēja pieslēgt telefonus kaut kur vai izmantot speciālus sakarus.
Šodien jau to būtu daudz grūtāk izdarīt, jo nevar sakomunicēt līnijas, papildus kaut kur aizvilkt nav iespējams nemaz, šodien “Lattelecom” nevar pakustināt tās līnijas.
Tad varēja aiziet pie skapja, aizvilkt līniju tur, kur vajadzēja. Kabeļi palika brīvi, kad strādāja, un arī vēl bija “Elektrotīkli”, kas strādāja pa augstsprieguma tīkliem. Tad varēja sarunāt, izmantot tos.
Sakarus uzlikt papildus uz telefona aparātiem, nodibināt sakarus. Es biju sakaru tehniķis Kuldīgas sakaru mezglā. Padomju armijā dienēju tanku daļā, atbildēju par mazjaudas radiosakariem – raidītājiem. Tepat Ventspilī dienēju blakus “Zvaigznītei”.”
Pirmā gatavība cīņai ar PSRS okupācijas varu Kuldīgā arī bijusi 1991. gada janvārī.
“Kuldīga laikam bija vienīgā pilsēta, kur barikādes bija uz vietas. Te bija raidstacija, un tur bija barikādes un arī pie Kuldīgas pasta. Tāpēc ka te bija raidītājs, ar kuru varēja nodrošināt Kurzemi.
Bija no Kuldīgas paredzēts, gadījumā, ja Rīgā radio būtu slēgts, – no šejienes dot raidījumus. Bija betona bluķi, kādas mašīnas. Mainījās – kādi 20 cilvēki, sekoja situācijai. Tautas fronte jau ziņoja par to, kas pārvietojas.”
Kāds bija jūsu apbruņojums?
“Tad jau nebija… Kādam jau laikam bija mednieku ierocis. Tas jau nebija oficiāli. Bija arī jāizvairās no provokācijām.”
V. Liepiņš: “Es arī tajā laikā strādāju sakaru mezglā par inženieri elektroapgādes jautājumos. Esmu bijis ekskursijā padomju armijā. Mācījos RPI, bija Kara katedra, mani sagatavoja par bruņutehnikas elektroapgādes speciālistu, tad bijām Sovetskā jeb Tilzītē trīs mēnešus nometnē, braucām ar tankiem.
Tas tanks ir viena laba padarīšana. Man patika tādā ziņā, mans augums nav pārāk mazs, ka varēja forši uzdot gāzīti, vai tas bija T-72, īsti neatceros, naktī bija foršāka braukšana nekā dienā, visu apkārtni labi varēja pārskatīt.
Mēs jau pret militārismu izturējāmies atturīgi, ja vajag, vajag, aiziesim, bet, kā vēlāk pierādījās dzīvē, – tā bija ļoti laba pieredze, veidojot Zemessardzi, kad vajadzēja Kuldīgā dibināt bataljona štābu.
Interesants moments, kad Gorbunovs izdeva rīkojumu 21. augustā, TF jau nākamajā dienā Kuldīgā devās uz kara komisariātu. Pārņēma telpas, tur bija komisārs Nāburgs, un ar viņu bija vēl grūtāk nekā ar Upīškalna (tajā Kuldīgas tuvumā atradās padomju armijas lokators) vīriem. Nāburgs bija īsts komunists.
Pirmais komandieris bija Uldis Vanags, štāba priekšnieks bija Guntars Skrējāns, un viņi abi mācēja sakomplektēt mūsu štābu – mēs pamatā bijām visi ar augstāko izglītību. Arhitekti, inženieri utt. Gājām ar pārliecību. Ļoti būtiska bija idejiskā puse, jo pirmsākumā nekā nebija.
Es biju sakarniekos, bet vairāk kā elektriķis. Pirms tam daudzos sabiedriskos darbos un pa kultūru esmu ņēmies, es neiestājos Zemessardzē no paša sākuma. Inārs bija no 1991. gada 18. novembra, kad 30 cilvēku nodeva zvērestu. Es pēc tam janvārī. Biju operāciju daļas priekšnieks. Un desmit gadus biju šajā amatā.
Tā sauktais S3. Jāuzsver, ka tajā laikā visas sistēmas vēl bija neskaidras. Kā rīkoties, ko darīt, veidojot bataljonu. Inārs tādā ziņā ir tehniskāks cilvēks, kas izdomās, kā ar esošajām iespējām visu tehniski atrisināt.
Nevis tev iedod gatavu, bet tev jāmeklē visādi varianti, kā izlāpīties, kā atrisināt. 1992.,1993. gads – bataljonā bija pāri par 450 vīriem. Tas aptvēra Kuldīgas rajonu – Skrundu, Alsungu, Rendu, Vārmi. Tajā pašā laikā nodibinājās bataljons arī Saldū, laikam 43., Liepājā 44., un tad 2003. gadā Saldu un Kuldīgu apvienoja.
Institūtā taktiku biju mācījies krievu armijā, bet man vislabāk patika – mums bija iespējas, vēl bija krievu armija iekšā, bet mēs – virsnieki – braucām uz Cēsīm, un tur mūs angļu instruktori mācīja. Es kā šodien atceros tādu majoru Bauenu.
Mēs tur bijām kopā, arī Graube bija, Dalbiņš, un tur mēs visi tajā laikā mācījāmies, bet pats būtiskākais – atšķirībā no krievu armijas –, ka it īpaši angļi, varbūt amerikāņi ne tik ļoti, uzsvēra pāra darbību. Galvenais ir pāris, un galvenais ir pateikt karavīram mērķi. Viņš saka “mission”, lai zini, kāds ir mērķis, un, izejot no situācijas, lai tu varētu pieņemt reālu atbilstošu lēmumu.
Armijā jau vēl lielā mērā saglabājās tie padomju risinājumi, Zemessardzē ne tik daudz. Mēs jau ievērojām to, ko mums piedāvāja Cēsīs… Tad par tām operācijām – tie bija reketa laiki.
Un, paldies dievam, mums izdevās noorganizēt speciālo uzdevumu vienību no tādiem atlētiskiem zemessargiem, un bandīti no viņiem stipri baidījās. Reketieri brauca no visurienes – no Ventspils, Talsiem, Liepājas… Būtiskākais bija tas, ka mums izdevās atrast kontaktu ar uzņēmējiem, no kuriem rekets centās izspiest maksājumus, lai viņi būtu gatavi ziņot un liecināt. Kuldīgā arī bija viens no pirmajiem gadījumiem, ka reketieri notiesāja.
Ar šaušanu bija diezgan traki, mēs gandrīz neko nedrīkstējām darīt, bija pamatīgi ierobežojumi, labi, ka tie puiši bija fiziski spēcīgi, var iedot pa štosi, kā saka! Piemēram, Skrundas rotas komandieris Aldis Valinskis, tagad viņā saulē, viņš pieķēra tos, kas zaga benzīnu.
Un tie dūšīgie iet prom – tu jau uz mums nedrīksti šaut! Bet viņš šāva, taču nevis pa večiem, bet pa benzīna kannām. Efekts pamatīgs! Tolaik arī vajadzēja sargāt Latvijas robežas, mums bija robeža ar leišiem.
Braucām sargāt, bija kontrabanda. Būtiski, ka tur stāvēja zemessargi, kas nebija uzpērkami, viņus neinteresēja nauda, viņus vadīja ideja. Es varbūt sliktu pateikšu, bet policijai varēja samaksāt naudu – viņi varēja tikt cauri kaut kā. Bet zemessargi nebija uzpērkami.
Īpaša darīšana mums bija ar Skrundas lokatoru. Bija vajadzīga izlūkošana. Tas pārspēks jau viņiem tur bija liels, bet mēs tomēr izlūkojām un kontrolējām. Tur viņi bija vismaz seši simti. Ar visām civilpersonām kādi divi tūkstoši cilvēku tur bija. Tas bija ar kosmosu saistīts. Lai pārtvertu raķetes. Izlūkojām, kur viņi pārvietojās, zīmējām kartes, mūsu cilvēki tur apkārt lodāja.”
Iespaidīgās atmiņas
I. Cinis: “Es varu teikt – vislielākais adrenalīns bija, kad paziņoja, ka atbraukuši reketieri, jāizbrauc te pie Skrundas loka un jāpaņem tos ciet. Neviens no tiem īstiem nav.
Tad mums – iedod man un vēl vienam sakarniekam automātus, patronas, visu – ar mikroautobusu “Latvija” viņi jāatved šurp. Labi, paņemam visu, aizbraucam – skatāmies, baigie veči, paņemam automātus, ieliekam patronas, saku – lai kāpj iekšā, skatos – paklausīgi iekāpj iekšā, mans pārinieks bija vēl tāds mazāks par mani. Braucam uz štābu. Visi mierīgi izkāpa ārā, un uzvedu augšā uz štābu.”
V. Liepiņš: “Mūsu bataljons bija viens no pirmajiem, kas aizsāka 11. novembra tradīcijas. Jau 1992. gada 11. novembrī mēs sadūšojāmies un taisījām parādi, sabrauca viss bataljons uz laukuma, tieši 11. novembrī, tad gājām gājienā pa Liepājas ielu līdz Annas kapiem, tur ir Lielais krusts Lāčplēša ordeņa kavalieriem, lāpu gājiens, svētbrīdis, Eduards Pāvuls tur uzrunāja, tagad pagājuši 30 gadi kopš tā. Es faktiski visu to organizēju.
Sākumā tauta to ne pārāk pieņēma, bet beidzamajos gados ir milzīga atsaucība. Bija konkurss tehnikumā, lai jaunieši varētu stāvēt ar Latvijas karogiem, sagaidīt šo parādi. Viss baigi forši ir gājis uz priekšu.”
