Ziemassvētki Baltijas valstīs: kā latvieši, lietuvieši un igauņi svin ziemas saulgriežus 0
Tradicionāli Ziemassvētki Baltijas valstīs ir laiks, kad kopā savijas gan senas un mūsdienu tradīcijas, gan arī reliģiskās vērtības. Katrai no mūsu kaimiņu zemēm un arī mums pašiem ir savas, unikālas tradīcijas, taču būtiskākā no tām vieno Latviju, Lietuvu un Igauniju – tā ir kopābūšana ar savu ģimeni un tuvākajiem.
Katram savas Ziemassvētku tradīcijas
Agrāk Baltijas valstīs Ziemassvētki tika svinēti četras dienas, taču vēlāk svinību laiks tika saīsināts līdz divām dienām, un tā tas ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Taču kā nemainīga vērtība cauri gadiem ir palikusi Ziemassvētku svinēšana ģimenes un pašu tuvāko lokā.
Interesanti, ka Ziemassvētku galds mūsu kaimiņu zemēs Lietuvā un Igaunijā tiek klāts vairākām personām nekā ieradušās uz svinībām. Ar šo tradīciju lietuvieši un igauņi godina savus tuvākos, kas devušies aizsaulē. Tiek uzskatīts, ka Ziemassvēktu naktī aizgājušie tuvinieki ierodas pie svētku galda un mielojas ar svētku maltīti, tieši šī iemesla dēļ svētku galds tiek sakopts tikai nākamās dienas rītā.
Latviešiem ir daudz gadiem lolotu tradīciju, piemēram, viena no senākajām ir bluķa vilkšana. Ziemassvētku vakarā tiek vilkts bluķis, ko pēc tam sadedzina lielā ugunskurā. Tiek uzskatīts, ka ugunskurs iznīcina pagājušā gada neveiksmes un nelaimes, attīrot sirdi un dvēseli jaunā gada sagaidīšanai. Savukārt igauņiem kā attīrīšanās rituāls pirms jaunā gada iestāšanās – pirtī iešana. Pēc pirts apmeklējuma igauņi tradicionāli ģimenes lokā dodas uz baznīcu, ar tīru dvēseli un garu.
Senās igauņu paražas vēsta, ka Ziemassvētku naktī atstāj iedegtu uguni, lai liesmas palīdzētu saulei atgriezties. Savukārt Lietuvā sauli cenšas pievilināt ar greznām meiteņu Ziemassvētku kleitām un dziedāšanu vēlos vakaros.
Ziemassvētku eglītes ir neatņemama svētku sastāvdaļa visā Baltijas reģionā. Lai gan Ziemassvētku eglītes izcelsme saistās ar vācu tradīcijām, gan igauņi, gan latvieši stāsta, ka tieši pie viņiem uzstādīta pirmā eglīte. Saskaņā ar latviešu teikto, pirmā eglīte uzstādīta Rātslaukumā 1510. gadā. Savukārt igauņi apgalvo, ka viņi apsteiguši kaimiņus par aptuveni 70 gadiem. Lietuva gan šajā ziņā nedaudz atpalika – viņi šo tradīciju pieņēma tikai 19. gadsimtā, taču tā ļoti ātri izplatījās visā valstī, sākot ar skolām un vēlāk arī pilsētās un ciematos.
Svētku laikā neaizmirst par pašu būtiskāko – ģimeni
Lai arī katrā no Baltijas valstīm Ziemassvētku tradīcijas ir atšķirīgas, tomēr svarīgākais šajā laikā ir ģimenes kopā būšanas laiks. Būšana kopā ar ģimeni svētkos ir īpaši būtiska tādēļ, ka tā stiprina kopības izjūtu un sniedz stabilitāti un atbalstu. Ziemassvētku brīvdienu steigā ir viegli aizmirst par svētku patieso nozīmi. Cilvēki apzinās, ka svarīgākā Ziemassvētku sastāvdaļa ir laika pavadīšana kopā ar tuviniekiem, taču iespējams, ka lielās ģimenēs šī sajūta un apziņa ir vēl spēcīgāka.
Kā atklāj desmit bērnu ģimenes tēvs, galvenās izdevušos Ziemassvētku sastāvdaļas ir noskaņa un kopā būšana: „Mēs Ziemassvētkus ģimenē redzam kā kaut ko vienkāršu un izbaudāmu. Mēs nekad neesam izjutuši tā saukto Ziemassvētku drudzi. Mana sieva mēdza teikt, ka steigai nav jēgas, lietas notiek tām paredzētajā vietā un laikā. Uz visu gluži vienkārši jāpaskatās mierīgi un jāļauj steigai norimt. Laiks, ko pavadām kopā ar ģimeni, ir daudz svarīgāks par jebkuru dāvanu.”
Lai Ziemassvētku svinēšana izdotos veiksmīgi šādas lielas ģimenes ietvaros, ir jāpiemīt bagātai iztēlei. Kopā cept piparkūkas un dzert tēju vai lasīt vakara pasaku bērniem – tās visas var būt lieliskas dāvanas. Par jebkuru dāvanu vērtīgākais ir kopā pavadītais laiks, un tas nav novērtējams materiālā izteiksmē. „Šāda pieeja ir lieliska ne tikai tādām lielām ģimenēm kā mūsu, bet arī jebkurai citai ģimenei.”
