Kokteilis
Ceļo

Barselona. Pilsēta, kurā piedzimst prieks13

Vija Beinerte uz Gaudi mozaīkas fona

Iemīlēties, lai atgrieztos! – tā pirms vairākiem gadiem es iesaucos, atbildot uz jautājumu, ko var pagūt divās dienās Barselonā. Šoreiz man ir iespēja šajā prieka un iedvesmas pilsētā pavadīt veselu nedēļu. Mierīgi un bez steigas.

Rīgā mīnus divdesmit septiņi, sniegputenis un ass vējš. Barselonā plus divdesmit, zied mandeļkoki un gaiss smaržo pēc pavasara. Vietējo apstākļu pazinēji gan lūdz skaļi nepriecāties, čukstus piebilstot, ka parasti ziemā temperatūra svārstoties ap nulli, šis gadījums esot īpašs.

Barselonā esmu ieradusies ļoti nopietnā nolūkā – pēdējais brīdis izmantot daļu vairākos gados iekrāta atvaļinājuma. Turklāt reizi pa reizei tik tiešām ir jāatvelk elpa, un – ko tur slēpt – es jau sen esmu ilgojusies vēlreiz ļauties šās pilsētas valdzinājumam.


Vēstures elpa

Kad 1989. gada 23. augustā divi miljoni cilvēku sadevās rokās, izveidojot sešsimt kilometru garu ķēdi cauri Baltijas valstīm, starp mums bija arī viens katalānis – tolaik Katalonijas Olimpiskās komitejas direktors, tagad uzņēmējs un Latvijas goda konsuls Katalonijā Šavjē Vinjalss. Zinot, ka Baltijas valstīs ir nodibinātas olimpiskās komitejas, viņš bija ieradies Rīgā, lai lūgtu Latvijas olimpiešus 1992. gadā doties uz Barselonu zem sava, nevis PSRS karoga. Tā sākās viņa interese par Latviju.

Mūsu pirmajā tikšanās reizē, lūgts izstāstīt savas zemes vēsturi, Šavjē Vinjalss teica: “Līdz 1714. gadam Katalonija bija neatkarīga valsts ar senāko demokrātisko parlamentu Eiropā, ar vissenāko politisko karogu pasaulē. 1714. gadā Spānijas un Francijas kara laikā mēs tikām okupēti un zaudējām savu neatkarību. Tagad saskaņā ar 2006. gadā pieņemto Spānijas konstitūciju Katalonija ir autonoma valsts Spānijas konfederācijā, mums ir savs parlaments, sava valdība un sava likumdošana.”

Jā, valoda un kultūras identitāte vairs netiek ierobežota, taču daļa katalāņu joprojām ir pārliecināti, ka tiek diskriminēti, jo Madride, kas pārdala viņu maksātos nodokļus, pret Kataloniju izturoties netaisni.

Pirms pusotra gada, strādājot pie izpētes raksta “Ar ko skoti un katalāņi atšķiras no “Doņeckas tautas””, es apkopoju faktus:

2009. un 2010. gadā deviņdesmit procenti aptaujāto bija par atdalīšanos no Spānijas.

2012. gadā vairāk nekā miljons cilvēku izgāja ielās, un reģionālās vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva partijas, kas atbalsta neatkarības ideju.

2013. gada 23. janvārī Katalonijas parlaments pieņēma suverenitātes deklarāciju; saskaņā ar to Katalonija ir suverēns politisks un juridisks subjekts Spānijas sastāvā.

2014. gada 9. novembrī notika vēl viena tautas aptauja, kas tomēr nebija sākotnēji plānotais referendums, jo Katalonijas valdība lēma par kompromisu ar centrālo valdību.

Aptaujā tika konstatēts, ka gandrīz puse vēlētāju atbalstītu Katalonijas palikšanu Spānijas sastāvā, ja tai tiktu piešķirts īpašs statuss, kamēr par pilnīgu neatkarību nelokāmi iestājas divdesmit deviņi procenti katalāņu.

Lai vai kā – Mārtiņa Brauna leģendārās dziesmas “Saule, pērkons, Daugava” melodija ar dzejnieka Mikela Marti i Pola vārdiem “Ara és l’hora” jeb “Tagad ir laiks” ir oficiāli atzīta par Katalonijas neatkarības himnu un zināma vai katram katalānim.


Kultūras pieskāriens

Klusajai sezonai ir savas priekšrocības – ielās neparasti maz cilvēku, un arī viesnīcu cenas daudz patīkamākas. Esmu izvēlējusies viesnīcu pašā centrā – uz Ramblas, ko Somersets Moems savulaik nodēvējis par skaistāko ielu pasaulē. No mana numuriņa terases paveras pasakaina Barselonas panorāma – Svētās ģimenes bazilika un citi Gaudi arhitektūras brīnumi, Svētā Pāvila hospitālis, modernās arhitektūras meistardarbs Abgara tronis un vēl arī kalni. Kad redzu gaišas dūmakas ieskautas virsotnes un dzidri zilas debesis pār tām, prāts nomierinās un sirds kļūst līksma.

Savukārt to pilsētas daļu, kas nav aplūkojama no mana numuriņa, varu vērot, uzkāpjot stāvu augstāk, kur uz viesnīcas jumta terases ir iekārtota kafejnīca.

Izpētījusi apkārtni un atsaukusi atmiņā pirmajā reizē redzēto un piedzīvoto, nolemju pilsētas apskatē doties galvenokārt kājām. Gan tāpēc, ka man patīk staigāt, gan tāpēc, ka tā, manuprāt, vislabāk var izbaudīt neskaitāmo smaržu un krāsu nianses, kas veido pilsētas neatkārtojamo burvību – košu kā Gaudi mozaīkas.

Viens no Barselonas simboliem ir Svētās ģimenes bazilika, kuras arhitektūrā var izlasīt visu Veco un Jauno derību. Vairāk nekā četrdesmit gadus Antonio Gaudi strādāja pie šā projekta, pēdējos piecpadsmit dzīves gadus veltījot vienīgi tam. Uz jautājumu, kāpēc darbs rit tik lēni, arhitekts atbildējis: manam klientam nav steigas.

Diemžēl arhitekts nepaguva pabeigt šo sava mūža lielāko darbu – viņa dzīves laikā tika īstenota tikai ceturtā daļa projekta. Lai arī baziliku joprojām ieskauj sastatnes, 1984. gadā to iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Patlaban celtniecības darbi rit pilnā sparā, tos plāno pabeigt 2026. gadā, tādējādi godinot ģeniālā autora aiziešanas simtgadi.

Arī Eišamplu vēlos, cik nu iespējams, izstaigāt kājām. Apbrīnoju arhitekta Serdā ģeniālo ideju kvartālus veidot ar nošķeltiem stūriem, lai labāk pārskatāmi pagriezieni un arī zirgus lai būtu kur piesiet. Par zirgu novietošanu laikabiedri arhitektu izsmējuši, taču mūsdienu barselonieši to novērtē pat ļoti. Kvartālus Eišamplā dēvē par salām vai āboliem. Te nesaka: ej divus kvartālus uz priekšu vai vienu atpakaļ. Te saka: ej divus ābolus uz augšu vai vienu uz leju. Kalnains reljefs ietekmē arī domāšanu un valodu.

Gandrīz katrai mājai te ir kas īpašs – kokgriezumiem rotātas durvis, metāla mežģīņu vārti, fasādes ar košu flīzīšu mozaīkām, tornīšiem un balkoniņiem – kā jau jūgendstila ēkām piedienas. Arī laternas, notekcaurules, durvju rokturi un pat kanalizācijas lūku vāki te ir reizē mākslas darbs un vēstures liecība.

Satiksmi centrā atvieglo tas, ka Eišamplā daudzas paralēlās ielas ir vienvirziena. Turklāt Barselonā motociklu ir vairāk nekā automašīnu. Un arī riteņbraucēju te ir gana daudz.

Nākamā dienā dodos izstaigāt vecpilsētu, pareizāk sakot, to vecpilsētas daļu, kas tiek dēvēta par Gotisko kvartālu. Tas sākas ar Katedrāles laukumu, kam vienā pusē redzams romiešu nocietinājuma mūra fragments (leģenda vēstī, ka Barselonu dibinājis kartāgietis, Hannibala tēvs Hamilkars Barka, no kā arī pilsētas nosaukums). Katedrāle, kuras vārdu nes laukums, vairākkārt pārbūvēta, nesen ieguvusi neogotisku fasādi. Turpat līdzās var aplūkot Lielo karaļa pili, svētā Iu baznīcu un Arhidiakona māju. Šauras, bruģētas ieliņas, kur ik nams glabā kādu noslēpumu, romantiski tiltiņi, kas otrā stāva līmenī savieno ielas pretējās puses celtnes, dažnedažādas eksotiskas bodītes un mājīgas kafejnīcas – tas viss veido šī labirinta auru. Un tad vēl svētā Žauma laukums, kam vienā pusē ir Katalonijas valdības ēka, bet otrā – Barselonas mērija.

Pa ceļam uzzinu, ka no 20. marta līdz 28. jūnijam Pikaso muzejā būs apskatāma izstāde “Picasso/Dalí. Dalí/Picasso”, kur pirmo reizi vienkop varēs redzēt abu meistaru gleznas, gravīras un skulptūras no vairāk nekā divdesmit piecu muzeju krājumiem un privātkolekcijām. Bet 23. aprīlī, svētā Jura dienā, Barselonā notiks ikgadējie Grāmatu svētki. Izrādās, kataloņi ir lieli lasītāji. 2015. gadā Katalonijā laisti klajā 33 456 literāri darbi, katrs trešais no tiem – katalāņu valodā. Divas pasaulē lielākās spāņu valodā izdoto grāmatu impērijas – “Grupo Planeta” un “Penguin Random House Grupo Editorial” – atrodas Barselonā. Turklāt te dzīvojuši daudzi izcili rakstnieki, arī Džordžs Orvels un Gabriels Garsija Markess. Un kur nu vēl tie, kas Barselonā iegriezušies, lai smeltos prieku un iedvesmu.



Kafijas pasūtināšanas nianses, jūra un parki
Apsvērusi iespēju doties uz vecpilsētas daļu, dēvētu par Ķīniešu kvartālu, vai nesteidzoties iemalkot tasi Sol i ombre, laiski baudot pēcpusdienas sauli, izšķiros par labu pēdējam. Galu galā esmu atvaļinājumā, turklāt man vienmēr ir labāk paticis kolekcionēt sajūtas, nevis apskatīto objektu skaitu.

Kafijas pasūtināšanas nianses esmu apguvusi jau pirmajā Barselonas apmeklējuma reizē. Taļļat vai ļarg da kafe – stipra kafija ar dažām pilēm piena. Sol i ombre (tulkojumā saule un ēna) – vienādās daļās kafija un piens. Una ļjet takada – glāze piena, viegli iekrāsota ar kafiju.

Vienu dienu esmu nolēmusi veltīt ostas rajonam. Izpētījusi karti, saprotu, ka gājēju iela no Katalonijas laukuma, ko varu redzēt no jumta terases, ved līdz Vidusjūras piekrastei, kur atrodas osta un piemineklis Kristoforam Kolumbam. Pirms neilga laika kāds vēsturnieks esot izvirzījis pieņēmumu, ka Kolumbs bijis nevis spānis, bet katalānis, pierādījumus apkopojot biezā grāmatā. Cits vēsturnieks šo pieņēmumu apgāzis, uzrakstot citu, vēl biezāku grāmatu. Tikām dižā jūrasbraucēja tēls nesatricināmi slejas augstas kolonnas galā un vērīgi lūkojas tālē, stāvot pāri vēsturnieku ķildām un nesaskaņām. Viņam aiz muguras Jūrniecības muzejs, kur pirms deviņiem gadiem notika pieņemšana par godu Latvijas konsulāta atklāšanai.

Jūra mani valdzina gandrīz tikpat ļoti kā kalni. Te tā ir neierasti zila, vietām tirkīza krāsā – kā jau Vidusjūra. Daži (visticamāk, tūristi no Islandes vai Norvēģijas) sauļojas un pat peldas. Citi uz viņiem noraugās kā uz… paši saprotat – ko.

Balto smilšu pludmali te izbūvēja un iekārtoja tikai 1992. gadā, gatavojoties olimpiskajām spēlēm. Izrādās, Franko laikā jūras krastā nedrīkstēja ne kāju spert, par izģērbšanos peldkostīmā nemaz nerunājot. Tiesa, smiltis šurp katru pavasari saved ar pašizgāzējiem, lai atjaunotu liedagu. Taču ne jau katrai trīs miljonu pilsētai pašā tās centrā ir tik skaista un labiekārtota atpūtas vieta.

Uz mola gan jūtu, ka šis tomēr vēl nav īsti pavasaris. Priecājos, ka esmu attapusi aplikt ap kaklu šalli.

Atpakaļceļā aplūkoju Citadeles parku un Montžuiku. Citadeles parks izveidots ap 18. gadsimta cietoksni. Tiesa, pats cietoksnis nojaukts un tā vietā iekārtots zooloģiskais dārzs, bet turpat līdzās – Triju pūķu pilī – Zooloģijas muzejs. Jāpiebilst, ka pils strūklaku kaskādes veidošanā piedalījies pats Gaudi.

Savukārt Muntžuika parkā, kas ir viena no skaistākajām zaļajām zonām pilsētā, izvietots Arheoloģijas muzejs. Mani gan šoreiz vairāk interesē nevis tā jaunais, bet vecais korpuss. Muzeja direktors, manu draugu draugs, izrāda man unikālu pārakmeņojušās vēstures, proti, fosiliju kolekciju, kas tiek glabāta muzeja vecās ēkas pagrabstāvā īpašās metāla kastēs.

Uz brīdi iegriežos arī Bornā – rajonā, kas iezīmē vēl vienu spilgtu vaibstu Barselonas sejā. 2013. gadā te slēgtā tirgus vietā atvērts kultūras centrs, kur var aplūkot arī arheoloģiskus izrakumus, kas liecina par Katalonijai nozīmīgu periodu, proti, Spānijas un Francijas karu, kura noslēgumā 1714. gadā Katalonija tika okupēta un zaudēja neatkarību.

Uz viesnīcu dodos ar taksometru un vienīgais, ko vēl jaudāju, ir aiziet uz iemīļoto restorāniņu agrās pusdienās. Ar piebildi – agrās saskaņā ar barseloniešu tradīcijām, jo parasti pie pusdienu galda te sēžas ap deviņiem desmitiem vakarā.



Baudīt nesteidzoties

Katalāņi prot baudīt dzīvi. Jau pirmajā reizē paguvu ievērot – viņiem piemīt burvīga maniere visu uztvert pozitīvi un vai ik vārda galā teikt molt be – ļoti labi. Jūs vēlaties ūdeni? Molt be! Salātus ar kazas sieru? Molt be! Pamatēdienu šoreiz ne? Molt be! Un šis molt be! ir tikpat patiess kā smaids un sirsnība, ar kuru itin viss tiek runāts un darīts. Šoreiz gan molt be! dzirdu lielākoties uz ielas vai restorānā pie blakus galdiņa, jo man līdzās nav vietējo sargeņģeļu un tulku, tādēļ ar oficiantiem sarunājamies angliski.

Ja neskaita brokastu ieturēšanas vietu, kas nemainīgi ir viesnīcā, un kafejnīcas, kuru izvēli ik reizi nosaka slāpes, Barselonā pagūstu apgūt tik vien kā trīs restorānus. Pirmajā labākais ir interjers un sarunas ar oficianti, kas te ieradusies no Marokas, iemīlējusies, apprecējusies un nu jau pa daļai jūtoties katalāniete. Otrajā tiek pasniegtas lieliskas jūras veltes, interjers ir visnotaļ eksotisks – kā jau ostas rajonam piedienas, taču tikai maltītes dēļ vēlreiz mērot tālo ceļu man īsti prāts nenesas. Savukārt restorāns pa diagonāli pāri Ramblai dažu minūšu gājienā no viesnīcas mani apbur uzreiz un tik ļoti, ka gribu šurp atgriezties vēl un vēl. Lieli grozi ar smaržīgu svaigi ceptu maizi, mucas ar vīnu un olīveļļu, sīpolu un ķiploku virtenes – tas viss lieliski iederas mājīgajā gaisotnē. Tomēr galvenais – te ir fantastiska virtuve. Mīlestībā no pirmā kumosa – tā varētu teikt. Un, ja jau esmu atradusi vietu, kur tik gardi salāti un gaspačo, nolemju, ka nav vērts tērēt laiku eksperimentiem – dažādību ik reizi nodrošinās cita ēdiena, nevis restorāna izvēle.

Priecājoties par man pasniegtās mērcītes smaržu, pēkšņi atskāršu, ka vairs īsti nezinu, cik dienas jau esmu pavadījusi Barselonā. Un arī to, cik vēl atlicis. Vai tiešām esmu paguvusi kļūt par barselonieti?

Un tad viss sagriežas skaistā virpulī – Casa Batllo jeb Kaulu nams, Casa Milla jeb tā devētās Akmeņlauztuves, Gueljas parks un Nacionālais mākslas muzejs, strūklaku kaskādes, dīka klīšana pa skvēriem un gleznainām ieliņām, sarunas ar taksometru šoferiem, oficiantiem un grāmatnīcu pārdevējiem…



Epiloga vietā

Prombraukšanas dienā debesis nomākušās pelēkas. Janvāris, šķiet, noguris izlikties par aprīli. Pa ceļam uz lidostu vēl pēdējo reizi uzmetu skatu jūrai un kalniem. Ļaudis, ja vēlas atgriezties, mēdz mest monētas kanālā, jūrā vai strūklakā. Man šobrīd pa rokai nav ne kanāla, ne arī strūklakas, toties Barselonā jau atkal paliek daļa manas sirds. Tas pilnīgi noteikti ir uz atgriešanos.

 

 

LA.lv