Horoskopi un mistika
Pasaulē

Gals klāt! Kā izskaidrot mistiskās, bet patiesās nāves priekšnojautas? 16

Foto – Shutterstock

Autors – Anda Kaļinka

Dažkārt cilvēkus pārņem dīvainas, racionāli nepamatotas nāves tuvuma priekšnojautas. Psihologi atzinuši, ka to iemesls bieži vien ir zemapziņā mītošās nāves bailes vai, gluži otrādi, – nevēlēšanās dzīvot. Tādā gadījumā baisās nojautas nav izraisījuši reāli draudi, taču mēdz gadīties arī citādi, proti – priekšnojautas izrādās patiešām nāvīgas.

Cilvēki bez auras un nāve liftā

Īpaši jūtīgi par drīzās nāves priekšnojautām allaž bijuši cilvēki ar ekstrasensorām spējām. Autobiogrāfijā “Aiz sagadīšanās robežas” ekstrasenss Aleks Tanu min daudzus gadījumus, kad nekļūdīgi paredzējis nāvi pilnībā veselam cilvēkam nedēļu vai pat vairākus mēnešus pirms tās faktiskās iestāšanās.

Reiz, praktizējot auras lasīšanu, Tanu ieteica jaunai sievietei neprecēties ar cilvēku, ar kuru viņa bija saderinājusies, jo viņam gandrīz nebija auras. Tiesa, viņam neesot bijis drosmes pateikt, ka viņš ir uz nāves sliekšņa.

Pēc dažām nedēļām sieviete atsūtīja Tanu vēstuli, kurā rakstīja, ka viņas vīrs nomiris ar sirdslēkmi svētdienas rītā. Citu reizi Tanu uzrakstījusi sieviete par vīra slikto pašsajūtu un jautājusi, kāda nākotne viņu gaida. Arī te Tanu redzēja nāvi. Šoreiz uz jautājumu viņš atbildēja tieši, sakot, ka viņas vīram ir smadzeņu vēzis un drīz viņš mirs.

Cits ekstrasenss reiz teica, ka redzējis nāvi, stāvot vienā no debesskrāpja augšējiem stāviem, gaidīdams liftu. Kad lifts atbrauca un durvis atvērās, viņu pārņēma šausmas – visiem četriem lifta pasažieriem nebija auras. Liftā iekāpa vēl viens cilvēks, un tūlīt arī viņa enerģētiskais apvalks pazuda. “Tā ir nāves zīme!” nodomāja ekstrasenss. “Es gribēju pateikt, lai viņi kāpj laukā no lifta un pagaida nākamo, taču zināju, ka neviens manī neklausīsies.” Durvis aizvērās, un lifta kabīne šķērsoja 22 stāvus, aizraujot nebūtībā piecus cilvēkus, kas tajā atradās. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ nenostrādāja avārijas bremzes…


K. Flammariona grāmatā “Nāve un tās mīklas” aprakstīts gadījums par kādu jaunu aktrisi, kura, būdama transa stāvoklī, atklājusi pati savu drīzo un baiso nāvi. 1906. gada 30. janvārī daudzsološo skatuves zvaigzni Irēnu Mūzu hipnozes seansa laikā speciālista vadībā ievadīja transa stāvoklī. Kad jautāja, vai viņa var pastāstīt par savu nākotni, ar to domājot viņas skatuves panākumus, Irēna negaidot kā atbildi uzrakstīja sekojošo: “Mana karjera būs īsa. Es pat neuzdrošinos pateikt, kādas beigas mani sagaida. Tās ir šausmīgas!”

Hipnozes seansa vadītājs bija ārkārtīgi satraukts un pasteidzās iznīcināt lapiņu, pirms aktrise pamostas. Viņš neuzdrošinājās jaunajai sievietei atklāt baiso pareģojumu sev pašai. Gandrīz pēc trim gadiem, 1909. gada 22. februārī, mūza pirms izrādes uzposās frizētavā.

Apstrādājot aktrises matus ar antiseptisku losjonu, kura sastāvā iekļautas minerāleļļas, friziere nejauši izlēja līdzekli uz līdzās esošās elektriskās plītiņas. Šķidrums uzliesmoja, meiteni ietvēra liesmas, viņas apģērbs un mati aizdegās. Pēc dažām stundām šausmīgās mokās viņa mira slimnīcā.

Paranormālo parādību pētniece Aniela Žafē grāmatā “Vīzijas un pareģojumi” min gadījumu par diviem skolēniem, kuri stāvējuši pie akas, raugoties ūdens spogulī. Piepeši viens no zēniem, neizpratnē saraucis uzacis, jautāja draugam: “Kā gan es varu gulēt tur, akas dibenā, ja atrodos šeit? Vai tad es esmu miris?” Viņa biedrs atcerējās to tāpēc, ka nākamajā dienā šis zēns viens pats devās uz aku un vairs neatgriezās. Viņa līķi atrada akas dibenā.

Īpaši bieži nāves priekšnojautas piemeklē kareivjus. Bijušais krievu mīnmetēju apkalpes komandieris Dmitrijs Fedorovičs stāstījis par saviem novērojumiem, sakot – ja frontē kāds sāk ilgoties pēc mājām vai piederīgajiem un dalās savās atmiņās ar kādu no biedriem, tā ir droša zīme: ja ne šodien, tad rīt viņu nogalinās. Viņš stāstījis gadījumu par to, kā reiz rotas komandieris pulcinājis apakšvienības atlikumu no kājnieku karaspēka.

Izdzīvojušo vidū bija kāds jau pavecāks kareivis, kurš pēkšņi sāka stāstīt biedriem par savu māti, piebilstot, ka vairs nekad viņu neredzēs. Jau tuvojās rītausma, bet kareivji bija pretiniekam gluži kā uz delnas, un tūlīt arī sākās mīnmetēju apšaude. Dmitrijs un šis kareivis gulēja katrs savā ierakumā viens otram līdzās. Mīna trāpīja netālu no Dmitrija, taču uzreiz neuzsprāga – pakūleņoja un it kā ar nolūku nokļuva tieši kaimiņa ierakumā. Un tur tas viss uzgāja gaisā…

Liktenīgā mandarīna miziņa

Pastāvīgi notiek tehnogēnās avārijas, katastrofas, stihiskas nelaimes, terorakti ar daudziem upuriem. Jau sen pētnieki pievērsuši uzmanību dīvainām likumsakarībām, kas saistītas ar šiem notikumiem, un faktiski katrā gadījumā dažiem potenciālajiem upuriem neizskaidrojamā veidā izdodas izvairīties no nāvīgi bīstamas situācijas.

Viljams Koks pievērsis uzmanību interesantajai statistikai, kas saistīta ar transportlīdzekļiem. Piemēram, pasažieru skaits 28 vilcienos, kas cietuši avārijā, bijis ievērojami mazāks nekā pa to pašu maršrutu kursējošajos nedēļu pirms avārijas vai dažas dienas pēc tās. Turklāt pasažieru daudzums salūzušajos vai no sliedēm nogājušajos vagonos arī izrādījies mazāks nekā iepriekšējos.

Savukārt amerikāņu sociologs Džeimss Stauntons, izanalizējis 50 lidmašīnu un dzelzceļa katastrofas, sākot no 1900. gada, atklāja, ka vairumā gadījumu traģēdiju laikā transportlīdzekļi bija piepildīti vien par 60%. Ja pasažieru skaits tomēr pārsniedza 75%, avārijas notika ļoti reti.

Ieinteresēts par šo statistiku, Stauntons aptaujāja virkni cilvēku, kuriem nejaušības dēļ bija izdevies izvairīties no nāves transporta katastrofā. Izrādījās, daudziem pirms gaidāmā brauciena nav bijušas nekādas priekšnojautas: no katastrofas viņus paglābuši nejauši apstākļi. Kādam pirms došanās uz lidostu piemetušās vēdergraizes, cits pēkšņi uzzinājis par tuva radinieka nāvi, vēl kāds, kāpjot pa trepēm, izmežģījis kāju un nokavējis vilcienu. Un tādu gadījumu bijis simtiem.

Stauntona pētījumi izraisīja īstu ažiotāžu saistībā ar katastrofu prognozēšanas tēmu. Par īstenu entuziastu, sākot pats savus pētījumus šajā jomā, kļuva slavenais rakstnieks Stīvens Kings.

Viņš atzinis, ka pēc tam, kad pirmo reizi izlasījis Stauntona rakstu, Logana lidostā avarēja Majestic Airlines lidmašīna. Visi, kas tajā atradās, gāja bojā. Kad viss nedaudz pieklusa, Kings piezvanījis uz lidsabiedrības biroju, stādīdamies priekšā kā žurnālists, un teicis, ka gribētu uzrakstīt rakstu par aviokatastrofu, tāpēc lūdz informāciju par to, cik cilvēku, kuri nopirkuši biļeti, nebija izlidojuši ar šo reisu. Tādu izrādījās 16. Uz jautājumu, cik nokavējušo vidēji mēdz būt maršrutā no Denveras uz Bostonu, viņam atbildēja, ka ne vairāk par trim, bet 15 atsacījušies lidot ar šo reisu. Tomēr parasti atteikumu daudzums neesot lielāks par astoņi. Tādējādi, kaut arī visu avīžu virsraksti ziņoja, ka “aviokatastrofā Loganā gājuši bojā 94 cilvēki”, tos varēja izlasīt arī tā: “31 cilvēks izvairījies no nāves aviokatastrofā”.


Lidsabiedrības Air France pavadonei Izabellai Sarjanai 2000. gadā vajadzēja lidot kārtējā reisā, bet no rīta viņa bija sagriezusi pirkstu un dēlam piepeši paaugstinājusies temperatūra. Izabella piezvanīja mātei un palūdza palikt ar bērnu. Taču māte paslīdēja uz mandarīna miziņas, kas bija nomesta pie viņas sliekšņa, un salauza kāju. Pēc šīs nelaimes gadījumu virknes Izabellai neatlika nekas cits kā piezvanīt priekšniecībai un palūgt viņu kādam aizvietot. Dažas minūtes pēc pacelšanās gaisā laineris, kurā Izabellai vajadzēja atrasties, avarēja.

2001. gada 11. septembrī daudzus Pasaules tirdzniecības centra darbiniekus Ņujorkā no nāves tāpat paglāba laimīgs gadījums. Piemēram, Grīrs Epšteins, kura darbavieta atradās augstceltnes 67. stāvā, neilgi pirms lidmašīnas ietriekšanās ēkā devās pēc cigaretēm. Bils Trinkls nokavēja darbu, jo bija aizspēlējies mājās ar mazo meitiņu un nepaguva uz rīta vilcienu. Moniku O’Līriju dienu pirms traģēdijas atlaida no darba.

2008. gadā pieci cilvēki dažādu iemeslu dēļ nokavēja lidmašīnas Boeing-737 reisu, kas lidoja maršrutā Maskava–Perma, un bija spiesti doties uz turieni ar vilcienu. Piezemējoties lidmašīna avarēja, un no tajā esošajiem 87 cilvēkiem neizdzīvoja neviens.
Krievu aktieris Aleksandrs Abdulovs vēl padomju laikā reiz steidzās uz filmēšanos Ļeņingradā. Visas biļetes bija izpirktas, taču lidostas darbinieces brīnumainā kārtā mīļotajam aktierim atrada vienu biļeti. Kad priecīgais Abdulovs jau sēdēja lidmašīnā, pie viņa piegājusi kāda pavadone un piedāvājusi vietu citā lainerī, kas izlido pusstundu agrāk. Aktieris, protams, pārsēdies uz reisu, kas izlido agrāk, un veiksmīgi nokļuva līdz galamērķim. Taču drīzumā viņš uzzināja, ka lidmašīna, ko viņš bija pametis, avarējusi.

Instinkts vai intuīcija izglābusi arī aktiera Andreja Sokolova un viņa tēva dzīvību. Abi jau grasījās doties uz lidostu, kad aktieri piepeši pārņēmušas ļaunas priekšnojautas, un viņš centās atrunāt tēvu no braukšanas. Tēvs nav piekritis. Tad Andrejs nolēma likt lietā viltību. Pa ceļam uz lidostu viņš teica tēvam, ka aizmirsis aizslēgt mājas ārdurvis. Tā nu viņi atgriezušies, bet lidmašīna pa to laiku aizlidoja bez viņiem. Un – cilvēki, kuri tajā atradās, savu galamērķi nesasniedza. Lidmašīna avarēja.

Apokaliptiskās priekšnojautas

Daudzi zinātnieki uzskata, ka dažādu traģēdiju, avāriju un kataklizmu cēloņi saistīti ar kosmiskā starojuma radīto ietekmi uz zemeslodi. Daži cilvēki acīmredzot spējīgi sajust šīs iedarbības, tādēļ viņiem izdodas “ieraudzīt” liktenīgos notikumus no liela attāluma vai pat vēl ilgi pirms tam, kad tie reāli notiek.

1966. gada 21. oktobrī Britānijas kalnu ciematiņu Aberfānā apraka ogļu grumšļu plūsma. Stihiskā lavīna iznīcināja daudzas mājas un sabiedriskās ēkas, tostarp skolu. Dienu pirms nelaimes deviņgadīgā Erila Džounsa redzējusi sapni, kurā viņa dodas uz skolu, bet skolas ēkas vietā ierauga kaut kādu melnu masu.

Erila gāja bojā kopā ar citiem bērniem, kuri liktenīgajā dienā bija devušies uz skolu. Pravietiskus sapņus par Aberfānas dabas katastrofu redzējuši arī citi cilvēki, turklāt pat tie, kuri atradušies 100 kilometrus no šīs vietas. Kāda sieviete sapnī redzējusi, ka pa nepazīstamu ielu skrien bērns, bet viņam nopakaļ – melna plūsma, savukārt cits bērns, šausmu pārņemts, kliedz telefona būdiņā, ko apšļāc dubļu lavīna. Vēl kādam rādījies melnu zirgu bars, kas skrien no kalniem uz ciematu. Bet kāds vīrs vienkārši izdzirdējis sapnī vārdu “Aberfāna”, lai gan tobrīd viņam nebija ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt. Mildenas kundze sapnī novērojusi, kā no zemes izceļ nosmakušu bērnu līķus. Pēc trim dienām šo pašu epizodi no sapņa viņa jau vēroja TV ziņu reportāžā. Bet kāds Kentas iedzīvotājs sapnī pat precīzi informēts par gaidāmās katastrofas datumu. Tiesa, viņš nezināja, kam tieši mistiskajā datumā jānotiek.

Daudziem cilvēkiem, kuri kādu zaudēja 2001. gada 11. septembrī, bijušas vīzijas – viņi redzējuši savus tuviniekus, kuri pat pēc nāves ieradušies pie viņiem, lai atvadītos. Bojāgājušo tuvinieki bieži stāstījuši par dziļu pasauli, kuru viņi sajutuši, kad viss bijis beidzies. Starp 11. septembra varoņiem bija arī 24 gadus vecais Velless Krovzers. Viņš bija viens no brīvprātīgajiem, kurš palīdzēja glābt citus. Dažas nedēļas pirms traģēdijas pēc dabas dzīvespriecīgais optimists Velless izskatījās nomākts. Viņš teica savam tēvam, ka, iespējams, pametīs darbu akciju tirgošanas jomā un strādās par Ņujorkas ugunsdzēsēju. Un viņš arī kļuva par brīvprātīgo ugunsdzēsēju.

Dažas nedēļas pirms traģēdijas viņš teica mātei: “Nezinu, ko tas nozīmē, bet nojaušu, ka man jākļūst par daļu no kaut kā patiesi liela.”
Kopš tā laika māte nepārstāja raizēties par dēlu, bet dienu pirms liktenīgā 11. septembra bijusi gandrīz vai panikā, it kā sajutusi, ka notiks kaut kas patiešām šausmīgs. Naktī pirms katastrofas viņa mājās gribēja ieslēgt datoru, bet, ieslēdzies vien uz minūti, tas pārstāja darboties. Tonakt viņa nespēja iemigt.

Kad sešos no rīta viņa devās uz sporta zāli, ejot pāri tiltam, piepeši ienāca prātā doma: “Šodien es miršu.” Taču nomira nevis viņa, bet viņas dēls. Tāpat kā citi bojāgājušo tuvinieki, arī viņa pavadīja sekojošās stundas un dienas, apzvanot Ņujorkas slimnīcas, lai noskaidrotu, vai kādā nav viņas dēls. Trešajā naktī bijusi sajūta, ka dēls atrodas viņai līdzās. Pēkšņi pārņēma pilnīga miera sajūta. Viņa faktiski dzirdējusi, kā viņš saka: “Viss ir labi, mammu. Viss ir labi.” Viņa zināju, ka dēls ir miris, un zināja, ka slimnīcās viņu neatradīs. Viņa līķi atrada tikai 2002. gada martā starp ugunsdzēsējiem un glābējiem, kuri atradās Dienvidu tornī.

Iekodētais vēstījums

Amerikāņu ārsti Viljams Grīns, Stefans Goldsteins un Aleks Moss, tiecoties izzināt nāves fenomenu, rūpīgi izpētīja tūkstoš piepeši mirušu pacientu slimības vēsturi. Dati atklāja, ka vairums jutuši savu drīzo aiziešanu. Tiesa, viņu nojautas neizpaudās pravietiskos izteikumos vai priekšlaicīgā savu bēru organizēšanā, bet īpašā psiholoģiskā stāvoklī un mērķtiecīgā vēlmē savest kārtībā savas lietas.

Izrādās, daudzi cilvēki neilgi pirms nāves izjūt depresijas stāvokli, kas var ilgt no nedēļas līdz pusgadam. Mediķi izteikuši pieņēmumu, ka šīs dīvainās skumjas izraisa hormonālas izmaiņas organismā, bet psiholoģiskā it kā nepamatotās grūtsirdības funkcija ir sagatavot centrālo nervu sistēmu neizbēgamajai aiziešanai no šīs dzīves.

Cita versija pauž, ka nāve ir vienkārši apziņas pāreja citā esības formā, enerģētiskā esamības plānā. Jo – kālab gan organismam būtu nepieciešama tamlīdzīga psiholoģiska sagatavošanās? Vai ne tāpēc, lai darītu zināmu, ka drīz viss beigsies uz visiem laikiem.

Zinātniekiem tāpat sen zināms fakts, kas noskaidrots laboratorisko pētījumu gaitā: pirms nāves dzīva organisma šūnas raida piepešu radioaktīvu staru izstarojumu. Poļu fiziķis Janušs Slavinskis izvirzīja hipotēzi, ka šī viļņu plūsma, savā iedabā gana jaudīga, spēj ietvert sevī informāciju par mirstošā organisma dzīvi, tostarp saglabāt apziņas un atmiņas fragmentus.

Mortons E. Libermans sāka meklēt nāves tuvošanās pazīmes pēc sarunas ar kādu medmāsu, kura apgalvoja, ka spēj paredzēt savu pacientu nāvi aptuveni mēnesi pirms viņu aiziešanas, jo “viņi sākot izturēties citādi”. Libermans ieinteresējies par viņas sacīto tik ļoti, ka sāka pats savus pētījumus šajā jomā. Eksperimenta gaitā, kas ilga trīs gadus, ar īpašu testu palīdzību viņš izpētīja 80 vīriešus un sievietes vecumā no 60 līdz 91 gadam, kuri, sākot pētījumu, neslimoja ar nopietnām fiziskām vai garīgām kaitēm. Gadu pēc pētījuma veikšanas 40 no pētījumā iekļautajiem cilvēkiem nomira.

Libermans salīdzināja mirušo cilvēku testu rezultātus ar tiem, kuri bija vēl dzīvi, un atklāja, ka mirušajiem, kā rādīja testi, bija zemāks pielāgošanās līmenis realitātei un mazāk enerģijas. Piemēram, viņi sasniedza sliktus rezultātus tā dēvētajos “kognitīvās funkcijas” pārbaudes testos, kuros pārbaudīja, piemēram, spēju atcerēties savstarpēji nesaistītus vārdus, un viņi bija mazāk tendēti uz pašanalīzi nekā otras grupas locekļi. Tie, kuriem tuvojas nāve, skaidroja Libermans, vairās no pašanalīzes, ir pasīvi un nepauž nekādu neatlaidību un agresivitāti, ir daudz pakļāvīgāki un atkarīgāki salīdzinājumā ar citiem. Visbeidzot, 34 no 40 mirušajiem bija nojauta – zemapziņas līmenī – par tuvojošos nāvi. Libermans secināja, ka psiholoģiskās izmaiņas, kas izpaužas veciem cilvēkiem, tuvojoties nāvei, parāda, kā nāves tuvošanās saistīta ar fizisko miršanas procesu. Iespējams, “tie ir ķermeņa signāli, kas saņem mentālu izpausmi”, teicis ārsts. Reizēm pašiem pacientiem atklājas nāves priekšnojautas. “Daži pacienti man teica: “Es neizvilkšu gadu,” – stāstīja Libermans. “Un viņiem izrādījās taisnība.”

Zinātnieki noskaidrojuši, ka cilvēka organisms patiešām var dot signālus par drīzo iespējamo nāvi, un tas pat nav nekādā veidā saistīts ar cilvēka psiholoģisko ievirzi. Tādus signālus raida pašas šūnas. To secinājuši speciālisti no Brighemas slimnīcas ASV, pētot vienu no izplatītākajām trauksmes fobijas formām, no kuras pārsvarā cieš gados veci ļaudis. Līdz ar vecumu daudzus cilvēkus nomāc tuvojošās nāves bailes, kas bieži noved pie fobijām, kuras jau pieprasa nopietnu ārstēšanu.

Saistītie raksti

Izrādījās, iemesls saistīts ne tikai ar psiholoģisko ievirzi, bet ietverts arī pašās šūnās, precīzāk – telomērās – olbaltumvielu kompleksos, kas atrodas hromosomu galos. Pamatā tās nodrošina hromosomu aizsargfunkciju, īpaši šūnām daloties, kā arī iedzimtības informācijas nodošanā nākamajām šūnām. Ar katru šūnu dalīšanos hromosomu gali saīsinās, un tas tad arī ir novecošanas iemesls.

Noskaidrots, ka cilvēkiem, kuri cieš no fobijām, telomēras saīsinās. Tāpat telomēru saīsināšanās var paaugstināt risku plānprātības attīstībai un daudzām izplatītām slimībām, piemēram, sirds asinsvadu saslimšanām, ļaundabīgiem audzējiem un citām. Tādējādi, kā atzīst pētnieki, nāves vecuma dēļ iemesls ir saīsinātas telomēras.

LA.lv