Veselam
Ārstēšana

Ja gaidāma operācija: kas jāzina par laiku pirms un pēc tās0

Foto – Shutterstock

Ķirurģiska operācija ir nopietns notikums ikvienam cilvēkam, jo tā ir iejaukšanās organisma norisēs un funkcijās. Tomēr ar lampu ieslēgšanu operāciju zālē pacienta cīņa par veselību nedz sākas, nedz beidzas. Svarīgi ir gan pareizi sagatavoties operācijai, gan zināt, kā rīkoties pēc tam, lai palīdzētu organismam atlabt.

Pat neliela vai īslaicīga operācija nozīmē risku, tāpēc plānveida operācijai pacients tiek laikus sagatavots. Tas sākas ar ģimenes ārsta norīkotiem izmeklējumiem un beidzas ar anesteziologa apskati un vērtējumu, skaidro anestezioloģe reanimatoloģe Nellija Laganovska.

Anesteziologa svarīgā vizīte

Vispirms ģimenes ārsts vai ķirurgs izskaidro pacientam operācijas nepieciešamību un pastāsta par tās norisi, izklāstot arī iespējamos riskus. Pēc tam notiek saruna ar anesteziologu. Ideālā gadījumā viņš apskata pacientu uzreiz pēc tam, kad saņemts norīkojums uz operāciju, vai vismaz desmit dienu pirms tās. Diemžēl tā nenotiek visās slimnīcās.

Daudziem ir visai vājš priekšstats par anesteziologa lomu. Bieži uzskata, ka šis speciālists atbild tikai par atsāpināšanu, tomēr viņa uzmanības lokā ir arī anestēzijas veida izvēle un visu dzīvībai svarīgo orgānu funkciju uzturēšana operācijas laikā un pēc tās. Tādēļ anesteziologs vispirms apskata pacientu, izpēta izmeklējumu rezultātus un iztaujā par pārciestām nopietnām slimībām, iepriekšējām operācijām un medikamentu panesību.

Jau pirms šīs sarunas vēlams atsaukt atmiņā svarīgāko savas veselības jomā, pastāstīt par iepriekšējo narkožu pieredzi un kāda medikamenta nepanesību. Nepietiek pateikt, ka toreiz bija ļoti slikti. Svarīgi atcerēties un zināt konkrētā medikamenta nosaukumu, kas izraisīja nelāgumu, it īpaši, ja nepanesība bijusi smaga – sākusies tūska, parādījies elpas trūkums, izsitumi, pat samaņas zudums. Noteikti jāpiemin, ja ir kāds furunkuls vai sastrutojusi zoba sakne, jo tas nozīmē, ka organismā ir iekaisums, strutu perēklis. Tas jāizārstē līdz plānveida operācijai! Anesteziologam ir svarīgi zināt, vai pacients sirgst ar kādu sirds un asinsvadu kaiti, vai nesen bijusi saaukstēšanās. Jāpastāsta par atrašanos kāda medicīniska dienesta uzraudzībā vai ārstēšanā, piemēram, sirgstot ar tuberkulozi, diabētu, HIV. Sievietei jāpavēsta par savu menstruāciju laiku, jo tad operēt nav ieteicams. Jābrīdina par grūtniecību. Jāinformē par to, kādi medikamenti tiek lietoti ikdienā. Anesteziologs izstāsta, vai pirms operācijas jāpārtrauc medikamenta lietošana un kad tas darāms. Dažas zāles jāpārtrauc lietot dienu, dažas – pat pāris nedēļu pirms operācijas. Piemēram, der zināt, ka sirds aspirīns, ko bieži dzer seniori, samazina asiņu recēšanu.

Ja uz slimnīcu jādodas īsi pirms operācijas, rekomendācijas sniedz ģimenes ārsts.

! Pirms operācijas jāatturas lietot uztura bagātinātājus, kas satur spēcīgas iedarbības drogas, piemēram, ķiploku, ingveru vai žeņšeņu, jo tie mijiedarbībā ar anestēzijas vielām var izraisīt paaugstinātu asinsspiedienu vai sirds aritmiju.

Pirms operācijas nedrīkst ēst!

Pēc pārrunām anesteziologs informē par sagatavošanos operācijai un par piedāvāto narkozes veidu.

Pēc tam notiek tā dēvētā premedikācija – pacientam dod medikamentus, kas viņu sagatavo anestēzijai. Parasti to dara iepriekšējā vakarā un operācijas dienas rītā. Visbiežāk tie ir pretalerģijas un sedatīvi jeb nomierinoši līdzekļi, pēc kuru lietošanas samazinās daži ar tā dēvēto ievadnarkozi saistīti riski un nepieciešamais narkozes daudzums. Ja cilvēks ir uztraukts, sirds un asinsvadu reakcijas ir izteiktākas, tāpēc ievadnarkozei vajag vairāk medikamentu. Mūsdienās ir vairāki anestēzijas veidi, tostarp vispārējā un vietējā anestēzija, un tiek izmantotas to kombinācijas. Metodes ir labi izpētītas un izkoptas, komplikāciju ir samērā maz, tomēr tās ir iespējamas. Statistika liecina: Eiropā ik gadu operē aptuveni 50 miljonu cilvēku, no tiem 2,5 miljoniem rodas ar anestēziju saistīti sarežģījumi, taču aptuveni pusi no tiem varēja novērst.

Jāpiebilst, ka ne vienmēr operācija ir plānota. Akūtos jeb neatliekamos gadījumos nepieciešama tūlītēja operācija, un tad tik plaši sagatavot pacientu nav iespējams, anesteziologs var pievērst uzmanību tikai vissvarīgākajiem faktoriem, piemēram, šķidruma deficītam organismā pēc vemšanas, asiņu vai to aizvietotāju pārliešanai, sirds vai elpošanas nepietiekamībai.

Gatavojoties operācijai, jāatceras, ka ēst nedrīkst astoņas stundas pirms narkozes, bet trīs stundas pirms tās var atļauties izdzert pusglāzi ūdens. Dažus malkus ūdens var atvēlēt premedikācijas tablešu norīšanai.

Anestēziju sākot, kuņģim jābūt tukšam, jo dažādu iemeslu dēļ iespējama vemšana, piemēram, vispārējās anestēzijas ievadnarkozes laikā atslābst kuņģa slēdzējmuskuļi, vai, slimniekam guļot uz muguras, kuņģa saturs var ielīt plaušās. Tas savukārt draud ar plaušu karsoni, bronhu spazmām un citiem veselības sarežģījumiem. Tādēļ, ja cilvēks ir nesen ēdis, bet jāveic neatliekama operācija, kuņģi zondē, atbrīvojot to no satura.

Laiks pēc operācijas

Saņemot vispārējo narkozi, pēc operācijas pacientam dažkārt mēdz būt nelaba dūša, vemšana, pēc spinālās anestēzijas – galvassāpes. Noteikti jāizstāsta ārstam vai medicīnas māsai par jebkuru nelāgu sajūtu, piemēram, sāpēm, elpošanas grūtībām, tirpšanu vai redzes traucējumiem.

Pēcoperācijas periodā biežākie sarežģījumi ir pneimonija, asiņu trombs, nervu iekaisums, izgulējums.

Pēc plaušu, kaulu un muskuļu, vēdera dobuma operācijām, arī lielākām traumām slimniekam kādu laiks jāatrodas sēdus vai guļus stāvoklī, līdz ar to ilgstoši tiek ierobežotas kustības. Elpa ir seklāka, plaušas netiek pietiekami labi ventilētas, un tas var radīt iekaisumu. Zemākajās ķermeņa daļās veidojas asiņu un limfas sastrēgumi, tās pietūkst. Asinsritei palēninoties, var veidoties trombi, kas nosprosto asinsvadus. Dažkārt šie recekļi nokļūst plaušu vai smadzeņu asinsvados, izraisot dzīvībai bīstamu situāciju.

Plašu rezonansi ieguvis medicīnas profesionāļu izdevumā The Lancet 2012. gadā publiskotais pētījums, kurā minēts, ka Eiropas valstu vidū tieši Latvijā ir augstākais mirstības rādītājs pēcoperācijas periodā – 21%. Latvijā gan šis pētījums asi kritizēts, uzsverot, ka tas ir tikai 1,4% līdzīgi kā vidēji Eiropā.

Kustēties un dziļi elpot

Pēc operācijas cilvēks ir spiests būt mazkustīgs, tomēr jācenšas pievērsties kaut vai minimālām aktivitātēm, piemēram, aktīvi elpot. Der sev pastāvīgi atgādināt: jāelpo dziļāk! Ik pa brīdim divas trīs reizes dziļi jāievelk elpa un izelpas beigās tā jāaiztur, lai gaiss pakavētos plaušās.

Arī guļošs cilvēks spēj nodarbināt muskuļus. To vajadzētu darīt bieži, jo kustības veicina asiņu plūsmu, liek organismam justies labāk. Pat pēc vēdera operācijas slimnieks spēj savilkt un atslābināt roku, kāju, plecu muskulatūru, grozīt galvu. Ja ir sāpes krūtīs, iespējams vingrināt vēdera presi, krustu muskulatūru, roku un kāju lielos muskuļus, pirkstus.

Ja slimnieks var nedaudz pagriezties, ir labi, ja tuvinieks vai kopējs viegli masē vai norīvē ar dvieli ķermeņa lejasdaļu. Kā to pareizi darīt, slimnīcā parādīs fizioterapeits, bet mājas apstākļos – patronāžas māsa.

Plaušu slimību gadījumā vai pēc operācijām vēdera augšdaļā sāpes izraisa klepošana, tomēr klepu nav vēlams aizturēt, jo uzkrājas krēpas. Ja krēpu ir daudz, tās noteikti jāizklepo. Ja ir sauss, rejošs klepus, kāsēšanu var mazināt ar medikamentiem, taču to noteiks ārsts.

Patlaban slimniekus no stacionāra izraksta samērā drīz pēc operācijas. Tam ir arī pozitīvs aspekts – mājas apstākļos cilvēks spiests vairāk kustēties, paātrinot atveseļošanos.

Svarīgi nezaudēt šķidrumu

Pēc operācijas nereti paaugstinās ķermeņa temperatūra, līdz ar to pastiprināti zūd šķidrums. Tas pats notiek, ja ir vemšanas, caurejas vai stipras svīšanas izraisīta atūdeņošanās, asiņu zaudējums, nopietnas traumas – sasitumi, lūzumi. Uz to organisms reaģē ar asiņu pastiprinātu recēšanu, savukārt tas palielina trombu rašanās risku.

Pacients nedrīkst ciest no šķidruma trūkuma, jo tas kavē svarīgu bioķīmisko procesu norisei. Ārsts novērtēs šķidruma deficītu, veicot nepieciešamās klīniskās analīzes. Kompensējot izmanto intravenozas infūzijas – tā dēvētās sistēmas. Ja pēc šķidruma zuduma ilgāku laiku neizdalās urīns, par to noteikti jāpastāsta ārstam.

Kad slimnieks drīkst pats dzert, jāuzņem pietiekami daudz šķidruma. Tādējādi no organisma tiek izskaloti baktēriju radītie toksīni, narkozes, sabrukušo jeb traumēto audu paliekas, medikamentu vielmaiņas produkti. Šķidrums pastiprināti jāuzņem līdz pat divām nedēļām, bet vajadzīgais daudzums atkarīgs arī no slimnieka vecuma un svara. Vislabāk dzert ūdeni, zāļu tēju, minerālūdeni, ja bijusi caureja – melno tēju. Jākompensē vismaz zaudētais šķidruma daudzums. Sevišķi svarīgi tas ir slimiem bērniem, jo mazuļi šķidruma deficīta situācijā nonāk ātri un tāpēc slikti jūtas.

Pēcoperācijas laikā būtiski ir stimulēt imunitāti. Jo īpaša nozīme ir C vitamīnam, ko satur, piemēram, citrusaugļi, dzērvenes, upenes, skābēti kāposti vai to sula.

Lai mazinātu iekaisuma risku, pēcoperācijas periodā bieži izraksta antibiotiku terapiju. Šie medikamenti diemžēl iznīcina zarnu mikrofloru, kam ir liela nozīme imunitātes uzturēšanā. Tādēļ jālieto piena produkti ar labajām baktērijām, der arī rūgušpiens vai kefīrs.

Mazkustīguma dēļ ir pavājināta zarnu darbība. Lai to uzlabotu, jāizvēlas šķiedrvielām bagāti produkti – klijas, bietes, kāposti. Svarīgi uzņemt pilnvērtīgas olbaltumvielas, kas ir nozīmīgs būvmateriāls traumēto audu atjaunošanā un asinsradē, – ēst biezpienu, pupiņas, liesu sieru, gaļu.

Saistītie raksti

Ne mazāk būtiski ir domāt labas domas. Der atcerēties dzīves jaukākos brīžus, draugus, veiksmes, jo optimisms un pozitīvas emocijas veicina atveseļošanos. Pārliecināt sevi: ar mani viss būs labi!

Der izmēģināt

Ir kāds noderīgs paņēmiens, kas uzlabo audu asinsapgādi. Tas labi noder pēcoperācijas laikā, taču šo metodi var praktizēt ikviens, arī gluži vesels cilvēks. Miera stāvoklī dziļi ieelpo. Domās savu izelpu novirza uz kādu ķermeņa daļu, piemēram, elkoni vai ceļa locītavu, iztēlojoties, ka to silda ar elpu. Vingrojumu turpina, līdz tiešām jūt šo vietu sasilstam. Siltuma sajūta paplašina sīkos asinsvadus, uzlabo audu barošanos un veicina dzīšanas procesu. Šāds paņēmiens palīdz, ja kāda ķermeņa daļa ir sasista, sastiepta vai iekaisusi.

 

LA.lv