Kultūra
Teātris un kino

Kāršu spēles mēmie jautājumi: Brīvā skatuve Dailes teātrī 0


Lidija Pupure savas varones sākotnējo biklumu iezīmē ar sievietes intuitīvo spēju izprast partnera raksturu. Juris Bartkevičs sava tēla būtību turpretim cenšas atklāt ar scēniski iespaidīgām pretrunīgas uzvedības izpausmēm.
Lidija Pupure savas varones sākotnējo biklumu iezīmē ar sievietes intuitīvo spēju izprast partnera raksturu. Juris Bartkevičs sava tēla būtību turpretim cenšas atklāt ar scēniski iespaidīgām pretrunīgas uzvedības izpausmēm.
Publicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Radošo meklējumu ciklā “Brīva skatuve” Dailes teātris laiku pa laikam piedāvā publikai nelielu atslodzi no uzmācīgās estetizācijas diktāta, kas, pateicoties mākslinieciskās vadības stratēģijai, pamazām kļūst par visai apnicīgu teātra zīmolu.

Šoreiz tā ir jaunās režisores Lauras Upenieces iestudētā “Kāršu spēle”, kas caur divu pieredzes bagātu aktieru reālpsiholoģiskā manierē izturētu spēli Kamerzāles tuvplānā ļauj skatītājam neuzkrītoši ielūkoties tajās sāpīgajās rievās, ko aizvadītā dzīve reizēm mēdz ievilkt pāris vientulībai nolemtu cilvēku dvēselēs. Turklāt režisore uz skatuves to itin labi panāk bez dārgi stilizētām dekorācijām – pietiek ar duci apbružātu krēslu un vienu ļodzīgu galdiņu, pie kura izrādes varoņi, netaupot emocijas, var nodoties vienai azartiskai kāršu partijai.

Donalda Lī Koburna luga “Džina spēle” ir pieskaitāma diezgan retam dramaturģijas segmentam, tā ir vienīgā šī autora luga, kas savulaik guvusi plašu ievērību (Pulicera prēmija un Tonija balvas nominācija 1978. gadā) un nav to zaudējusi arī mūsdienās. Raitajos un humora pilnajos dialogos, kas nebeidzamās kāršu partijas laikā risinās starp Villeru un Fonsiju Dorsiju, autors ir trāpīgi fiksējis tādu kā pozicionālo un emocionālo stāvokļu virteni, kuru cilvēki bieži izmanto dažādu savstarpējo attiecību veidošanas procesos.

Tiklīdz tajos ir atrasts kāds saskares punkts vai kopējas ieinteresētības avots, noskaidroti apstākļi un apjausta situācija, mēs sākam cīņu par vadošo lomu un dialogs tiek aizstāts ar monologiem, kam it kā būtu jāapliecina mūsu neapšaubāmās tiesības to ieņemt. Neviens to, protams, atklāti atzīt negrib, taču šis mehānisms ar mainīgām sekmēm un ārkārtīgi retiem izņēmumiem darbojas visās cilvēciskās saskarsmes sfērās.

Ja tev nav ciemiņu, apmeklētāju dienas veco ļaužu pansionātā ir trokšņainas un kaitinošas, tāpēc Vellers tās parasti pavada terasēs, īsinot laiku ar pasjansu. Dorsijas ierašanās dod iespēju šajā garlaicīgajā nodarbē kaut ko mainīt, un Vellers pierunā viņu uzspēlēt kādu džina partiju. Noklausījusies Vellera ironiskās replikas par pansijas iemītniekiem, kam “ķermenis jau sen ir pārdzīvojis prātu”, un ātri aptvērusi spēles noteikumus, Dorsija piekrīt. Viņu gan mazliet biedē Martina pašvērtējums, taču spēle ir sākusies, un sarunas palēnām ievirzās sadzīvisku atmiņu gultnē: precības, bērni, nodarbošanās un nonākšana pansionātā. Tik tālu viss būtu labi un sarunas pat varētu vēl vairāk atraisīties, ja vien Fonsija nepārtraukti nevinnētu.

Lidija Pupure savas varones sākotnējo biklumu iezīmē ar sievietes intuitīvo spēju izprast partnera raksturu un attiecīgi pielāgot tam Dorsijas izturēšanos. Aktrises izvēlētās intonācijas jau no pirmajām frāzēm ir meklējošas, bet ne padevīgas. Katra attieksmes maiņa, kas seko Martina neprognozējamajām reakcijām uz viņas kārtējo uzvaru kāršu spēlē, ir rūpīgi salāgota ar radītā tēla iekšējiem pārdzīvojumiem un ļauj skatītājam izrādē izsekot Fonsijas piesardzīgajam, bet neveiksmīgajam mēģinājumam aizbēgt no vietulības.

Juris Bartkevičs sava tēla būtību turpretim cenšas atklāt ar scēniski iespaidīgām pretrunīgas uzvedības izpausmēm, kas ietver sevī gan Vellera rīcības psiholoģiskos motīvus, gan grūti apvaldāmās temperamenta svārstības. Viegli maskētā pārākuma sajūta ir artistiski ieprogrammēta atveidotā personāža rīcību noteicošajos smadzeņu centros, kas vientulības ēnas puses citiem rādīt lāgā negrib. Lieliska loma aktiera kontā, un, ja režisorei būtu lielāka pieredze darbā ar aktieriem un viņa līdzīgi Gruzdovam mācētu paravēt Jura Bartkeviča skatuvisko eksistenci no reizēm pavīdošajām “premjers uzspēlēs jums mazu teātrīti” izpausmēm, rezultāts būtu vēl vairāk nekā lielisks.

Pēc nedēļas, pārvarējis pats sevi un uz brīdi iegremdējies nostalģiskā dejā ar Fonsiju, Vellers uzaicina viņu uz revanša partiju, taču, atkal paspēlējis, zaudē kontroli un dusmās apgāž galdu. Džins beidzot ir izsprucis no kāršu kavas, pārņēmis spēli savās rokās, un savaldīt to vairs nevar ne viens, ne otrs. Vellers sarunājas ar cilvēciņu uz sava pleca, atkal zaudē un ar varu spiež Fonsiju turpināt spēli.

Izrādes beigu cēlienā abu varoņu savstarpējās sarunas strauji maina savu toņkārtu. Cilvēciski saprotamo vēlmju – slēpt savu pagātni, izlikties labākiem, mazliet piemelot – vietā parādās apvainojumi, “emocionāli uzbraucieni” un “sitieni pa vārīgām vietām”. Nespēja pakļaut Fonsiju, kas simboliski izpaužas kāršu spēles zaudējumos, tracina Velleru un liek viņai nodarīt sāpes. Atskārsme, ka abiem nav nekādu izredžu izrauties no vientulības žņaugiem, ir šokējoša. Viss taču sākās ar vilinošu un neskaidru cerību parunāties, satuvināties, varbūt pat kādreiz būt kopā, bet beidzās ar mēmi uzdotu jautājumu finālā: vai tas vispār ir iespējams, ja gribam tikai paši runāt un pamācīt, bet otrā ieklausīties nespējam, ja gribam kādu paturēt, bet nevēlamies to ielaist savā pasaulē, ja gribam saprasties, bet neprotam veidot dialogus, ja gribam, bet patiesībā nemaz neprotam mīlēt?

Donalds Lī Koburns, “Kāršu spēle”, iestudējums Dailes teātra Kamerzālē Radošo meklējumu ciklā “Brīva skatuve”

Režisore: Laura Upeniece, no angļu valodas tulkojusi Marianna Zvaigzne, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Gerda Šadurska.

Lomās: Lidija Pupure, Juris Bartkevičs.

Nākamās izrādes: 25. oktobrī, 1., 22. novembrī.

 

Vārds skatītājam

Armands Kalniņš: “Pirms daudziem gadiem, skatoties šīs lugas iestudējumus, šķita, ka luga ir garlaicīga, turklāt aktieri centās izrādīties, lai skatītāji pēc iespējas vairāk smietos. Arī Vellers, galvenais kāršu spēlmanis, bija ļoti nejauks, brutāls, viņa iespējamā “pārtapšana” nebija ticama. Šoreiz ir citādi, pateicoties iejūtīgai režijai (Laura Upeniece) un veiksmīgam ansamblim (Juris Bartkevičs un Lidija Pupure), kuri neizskatās tik veci, kā varētu domāt par aprūpes nama iemītniekiem, bet ir visai sprauni un pat uz jokiem noskaņoti, interesējas par dzīvi, kaut arī jūtas ierobežoti. Skatītāji izrādi uztvēra ļoti atzinīgi, aplausi bija ilgāki nekā parasti.”

http://dailesteatris.tumblr.com

LA.lv