Kokteilis
Veselam

Kā veidojas dzīvesprieks un kā to vairot? 0

Foto – Shutterstock

Dzīve ir interesanta jau ar to vien, ka piedāvā iespēju brīnīties un biežāk nesaprast nekā saprast – kāpēc viss notiek tā, kā notiek, un ne citādi. Tāpēc šajā lappusē ar krietnu humora un pašironijas devu stāstīsim par to, ko mēs nesaprotam. Nu, kaut vai hrestomātiskā situācija, ka veļasmašīnā zeķes ieliekam pa pāriem, bet ārā velkam “vientules”… Mūs taču burtiski ielenc šādi mazi ikdienas notikumi.

Tāpat runāsim par emocijām un īpašībām, kas dažādās devās raksturīgas mums visiem – prieks, dusmas, nesavtība, naids, skaudība, sajūsma, slinkums… Emocijas ir raibas kā gleznotāja palete, un, tikai krāsām sajaucoties, var tapt mākslas darbs. Bet pirmo lappusi “Dzīves dzirkstij”, protams, sākam ar pozitīvu piesitienu – dzīvesprieku. Un katras emocijas izpratnei piedāvāsim arī kādu gudru, spārnotu teicienu. Un faktu vai skaitli, kas mudinātu izprast mūsu domu un jūtu pasauli.

Emociju enciklopēdija

Apklusināt drūmo domju perinātāju

Krumina1Viena no dzīves apliecinošākajām vērtībām ir dzīvotprieks. Kā to sevī audzēt un nepazaudēt, stāsta psiholoģe un psihoterapeite Zane Krūmiņa: – Dzīvesprieks ir cilvēka iekšēja vērtība, kas izpaužas optimistiskā attieksmē pret dzīvi. Tas ir mundrums un izturība grūtībās. Dzīvesprieks nav balstīts uz ārējiem apstākļiem, tā ir spēja priecāties par sevi, par dzīvi, reizēm – pat par spīti visām nebūšanām. Tā ir dzīves izbaudīšana, spējot saskatīt prieku arī mazumiņā. Tā ir ticība dzīvei un nākotnei, saredzot jēgu savai eksistencei.

Cilvēks ģenētiski var mantot noteiktas rakstura īpašības, kas spēj ietekmēt dzīvesprieka spēku, bet lielākoties prasmi dzīvot ar prieku rada vide, kurā augam. Vislielāko ieguldījumu tajā, kādi esam, sniedz pirmie seši mūsu dzīves gadi. Ģimenes modeļi – kā dzīvi uztver un dzīvo vecāki, ģimenes locekļi, kā risina grūtības, kā izturas pret sevi – vai ar prieku, vai pesimistiski – būtiski ietekmē cilvēka vērtību sistēmu. Nereti šie modeļi iekopējas kā “cietajā diskā” ierakstīta informācija un liek tieši tāpat izturēties pret dzīvi. Bērnam piedzimstot ir pietiekams dzīvesprieka potenciāls, taču nomākti, trauksmaini, baiļpilni vecāki var to ietekmēt negatīvi. Tad dzīve tiek uztverta kā bīstama, grūtības šķiet neatrisināmas, cilvēki un vide nedroša.

Nereti dzīvesprieku ietekmē cenšanās atbilst kaut kādam ideālam – ideāla māte, ideāls darbinieks, ideāls laulātais. Tiecoties pēc ideāla, mēs visbiežāk cenšamies attaisnot kāda cita cilvēka gaidas, esam ārkārtīgi saspringti un aizmirstam priecāties.

Lai spētu vairāk baudīt dzīvi, jāsaredz, kas sniedz mums prieku, kas dod pozitīvas enerģijas pieplūdumu, un tad vajag piedāvāt sev šīs lietas. Mums jāspēj dot sev atpūta bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jāmācās atslābināties, bet jāspēj būt arī aktīviem, arī fiziski aktīviem, atceroties, ka kustība ir dzīvība. Mums jāvairo attiecības, kurās mīt dzīvesprieks. Pozitīvs cilvēks “aplipina” mūs ar savu dzīvesprieku un ļauj vairāk pasmaidīt.

Saistītie raksti

Tomēr vissvarīgākais ir apklusināt sevī īdētāju, kritizētāju, drūmo domu perinātāju un rast spēku ieraudzīt, cik daudz baudas var sniegt dzīve visā tās dažādībā.

Nesaprotu. Kāpēc nolūst pēdējais sērkociņš?

– Kāpēc vienmēr beidzas rums? – tā ar nesapratni jautāja kapteinis Sperovs filmā “Karību jūtas pirāti”. Kopš tā laika, kad manās mājās beidzas kaut kas svarīgs, citējam šo teicienu. Esmu pamanījusi, ka labas, nepieciešamas lietas mēdz beigties visas vienlaikus — sejas krēms, šampūns un zobu pasta. Un, kā likts, trīs dienas pirms algas. Labi, ka zobu suka vēl stāv kā uzticams kareivis un sargā savus sarus. Un nezin kāpēc nolūst tieši pēdējais sērkociņš, ar kuru biju cerējusi piešķilt uguni pavardam. Nesaprotu, kāpēc ir lietas, parādības un notikumi, kas beidzas ātri un negaidīti, bet citi šķiet nebeidzami. Vasara vienmēr beidzas par ātru, bet ziema šķiet bezgalīga. Laiks pirms atvaļinājuma velkas lēni, bet atvaļinājuma beigas pienāk nemanot. Jaunībā dzīve liekas bezgalīgi gara, bet pusmūžā tā jau sarūk sasodīti īsa. Laba filma aizrit ātri, bet garlaicīga velkas mūžību. Ja to skaties mājas tālrādī, tad jau nekas, pārslēdz citu kanālu. Bet, ja esi aizgājis uz kino “Citadele”, tad taču nav iespējams izspraukties caur popkornu grauzējiem un kolas dzērējiem, lai pamestu kinozāli. Sēdi tik un skaiti, kā aizrit tavas dzīves minūtes un stundas. Līdzīgi ir, skatoties “Dinamo” hokejspēles. Ja mūsējiem spīd uzvara, tad atlikušās minūtes laukumā velkas gliemeža tempā, bet, ja mūsējiem jāiedzen, tad gan tās paskrien reaktīvā ātrumā.

Un tāpēc: kāpēc vienmēr beidzas rums?

***

Viena smieklu minūte ir spējīga paātrināt vielmaiņu vairāk nekā 20 minūšu pastaiga.

LA.lv