Latvijā
Vēsture

Andrievs Niedra – latviešu patriots vai tautas ienaidnieks? Saruna ar vēsturnieku Āri Puriņu6


Āris Puriņš
Āris Puriņš
Foto: Karīna Miezāja

Vēsturnieks ĀRIS PURIŅŠ jau gandrīz divdesmit gadus veltījis mācītāja un rakstnieka Andrieva Niedras (1871–1942) dzīves un darbu pētniecībai. 2005. gadā izdotajai monogrāfijai “Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs” tagad pievienojusies jauna grāmata, kurā iekļautas maz pazīstamas A. Niedras biogrāfiskas apceres – 1924. gadā Centrālcietumā sarakstītā “Kā es atkal par latvieti tiku” un “Kā mani tiesāja”, kā arī Ā. Puriņa eseja “Cilvēks cilvēku un tiesas priekšā”.

Tradicionālais jautājums: kas tad Niedra īsti bija – latviešu patriots vai tautas ienaidnieks?

Ā. Puriņš: Paradoksāli, bet patriots reizēm var būt arī tautas ienaidnieks, ja pati tauta staigā maldu ceļus vai seko “kā var nesolīt” farizejiem. Vēl jo vairāk, ja tā grasās tevi pašu aptīrīt līdz apakšveļai. Šādā brīdī īstam patriotam jākļūst par ienaidnieku. Niedra bija šāds duāls patriots ienaidnieks. Lai spriestu par Niedru, jāapzinās, ka mūsu tautas vēsturiskie un liktenīgie lēmumi jau vairāk nekā simt gadu tapuši traumējošu un posttraumatisku sindromu iespaidā. Neievērodami dabiskās ceļa zīmes, latvieši daudzkārt gan spiestā kārtā, gan no brīva prāta drāzušies pa taisno turp, kur labāk būtu bijis iet apkārt.

Niedras dzīvē šādu traumu bijis pat vairāk nekā vidusmēra latvietim. Tēva nāve agrā bērnībā, padzīšana no Vecpiebalgas draudzes skolas. Rīgas ģimnāzija, kaušanās ar badu. Neliela atelpa Puzenieku muižā, kas nodrošināja studijas Tērbatā, intensīvs rakstniecības laiks. Tad atkal nāves ēna, slimība, ko tomēr uzsūca Davosas sanatorijas gaiss. “Austruma” izdevniecība, kuru sagrāva Piektais gads. Mieru neatnesa arī vēlākie mācītāja gadi Matīšos un Kalsnavā, tie pagāja strīdos ar muižām un baznīcas virsvaldi. Tomēr dziļāko traumu Niedra guva 1917. gada nogalē, kad vispārējās vēlēšanās Vidzemes padomēs varu sagrāba lielinieki, tie paši, kas 1905. gadā dejoja ap viņa manifestu brošūru ugunskuriem. Sekoja Cēsu cietums, tribunāls, nāves vilciens uz Pleskavu, no kura izdevās izbēgt.

Tieši lielinieku legālā uzvara vispārējās vēlēšanās Vidzemē un Latgalē 1917. gadā ir Niedras politikas atslēga. Viņš kategoriski noliedza šādas vēlēšanu kārtības ieviešanu suverēnajā Latvijā, uzskatot, ka tā draud ar varas atdošanu ekspropriatoriem. Cīņa pret lieliniecismu kļuva par viņa politikas alfu un omegu, tai viņš bija gatavs upurēt visu, arī savu godu un labo vārdu. Vienlaikus viņš nepievienojās arī tiem, kuri savu politisko karjeru taisīja uz septiņu verdzības gadsimtu mīta. Tāpēc Latvijas valsts politiskajai elitei viņš bija vairāk svešinieks nekā savējais.

Kādas bija Niedras ekonomiskās un politiskās prioritātes?

Pēc savas pārliecības Niedra bija leģitīmists un evolucionists. Viņš neticēja, ka ārējo apstākļu maiņa, tajā skaitā jauns valstiskums, var mainīt dabisko lietu kārtību. Nebūdams demokrāts, Niedra noliedza tās iespējamību un nepieciešamību tā laika Latvijas situācijā, tāpat viņš nepieņēma no svešām zemēm pārņemtus sabiedrības iekārtošanas un pārvaldīšanas paraugus. Niedra uzskatīja, ka sabiedriskajai iekārtai jāizaug dabiski, no pašu augsnes. Viņa politiskā paradigma balstījās atziņā, ka Latvijā nav nobriedusi liberālā tradīcija. Ka cīņa starp liberālo un sociālistisko ideju veido valsti, kas līdzinās zirgam ar divām galvām, turklāt katra no tām raujas uz savu pusi. Tāpēc Niedra bija pilsoniskas diktatūras piekritējs. Pilsonis viņam ir tas, kurš savu īpašumu ieguvis privāttiesiskā ceļā.

Bet Niedras īpašās attiecības ar baltvācu eliti?

Naidīgas kopš 1905. gada, kad Niedra skaidri norādīja uz muižniecības vainu nemieru izraisīšanā. Vācu muižniekiem nepatika viņa arguments, ka nemieri Latvijas laukos vērsti nevis pret valsts varu, bet gan pret konservatīvās muižniecības privilēģijām. Taču 1919. gadā, kad kļuva redzams, ka lieliniekus varēs padzīt tikai kopīgiem spēkiem, Niedra panāca vienošanos ar lielgruntniecību. Tā paredzēja, ka trešdaļa muižu zemes īpašuma tiks nodota zemes reformai. Šī vienošanās varēja kļūt par pamatu agrārajiem pārkārtojumiem Latvijas laukos uz ekonomiska, nevis politiskas ekspropriācijas idejiskā pamata, kā tas notika turpmākajos “mērnieku laikos”.

Un tomēr pēc dažiem gadiem Niedra kļuva nevēlams arī jaunajai Latvijas valstij. 1924. gadā pēc atgriešanās Latvijā viņu apsūdzēja valsts nodevībā, arestēja, tiesāja un vēlāk izraidīja no valsts.

Es neteiktu, ka Niedra bija nevēlams Latvijas valstij un latviešu tautai. Tieši otrādi – pat ļoti vajadzīgs. Taču viņš bija nevēlams tā laika politiskajai elitei. Mēs gan esam paraduši domāt un teikt – “buržuāziskā Latvija”, taču patiesībā jaunā Latvijas valsts bija ne tik daudz buržuāziska, cik eseris­ka pēc revolucionārās Krievijas ideju parauga. Vadošās partijas – sociāldemokrāti un Latviešu zemnieku savienība – īstenoja visradikālāko agrāro reformu visā Eiropā pēc lielo impēriju sabrukuma.

Niedras mēģinājums dibināt pilsonisku zemnieku partiju pretstatā zemes ekspropriatoru partijām bija mēģinājums organizēt un iesaistīt politiskā cīņā latviešu vecsaimniekus un mazgruntniekus, tā radot pilsonisku pretsvaru proletariāta un sīkpilsonības diktatūrai. Vispārējās vēlēšanu tiesības apstākļos, kas jau 1917. gadā noveda pie “proletariāta diktatūras”, bija skaidra norāde, ka latviešu pilsonība nav gatava šādā ceļā kļūt par sabiedrības virzītājspēku. Tāpēc Niedra norobežojās no politiskajām iniciatīvām, kas balstījās uz vispārējām vēlēšanu tiesībām, pat kritizēja tās.

Bet agrārreforma deva latvietim īpašumu, “savu stūrīti zemes”. Savukārt jūs rakstāt: “Sava kaktiņa ideoloģija, ko 19. gadsimta otrajā pusē zemnieku kārtai iedvesa latviešu inteliģence, kā ekonomisks dzinulis darbojās zemnieka sētā, bet nācijas apjomā tas kļuva par šķērsli nacionāla gara nodibināšanai.” Ko jūs ar to domājat?

Pastāv arī cits viedoklis – ka “sava stūrīša” tieksme ir pārspīlēta un mitoloģizēta. Bet no viensētnieku sabiedrības izveidot nāciju ir grūts, problemātisks, varbūt pat neiespējams uzdevums. Jebkurā gadījumā tas ir ilgs process – pat tad, ja to mērķtiecīgi vada. Kur mēs šodien redzam savstarpējo solidaritāti, kas ir viena no stipras un vitālas tautas pazīmēm?

Katrs sauc – dod vēl, dod vēl! Iespējams, tautiskas solidaritātes trūkums uzskatāms par pašu spilgtāko komunistiskā totalitārisma seku izpausmi mūsu sabiedrībā, arī par nenovēršamu patērētāju sabiedrības ļaunumu. Var jau būt, ka solidaritātes alkas ir tāda pati utopija kā citas Saules pilsētas. Vienlaikus esam zaudējuši pašiniciatīvu, politisku gribu lietas mainīt uz labo pusi, nemaz nerunājot par solidaritātes garu, kura veidošanās sākums jau 19. gadsimtā nelaimīgā kārtā sakrita ar kapitālistisko atsvešinātību un mantisko diferenciāciju. Un kur tad vēl sarkanās, melnās un zilās līnijas, kuras esam sarakuši gan starp latviešiem un cittautiešiem, gan paši savā starpā.

Varbūt te ir vietā teiciens – laiks visu dziedē.

Laiks dziedē, bet laiks var arī nokaut. Mēs dzīvojam nežēlīgā naudas pasaulē. Viens piemērs – ātro kredītu bizness, parādi, kas aizdzinuši svešumā tūkstošiem cilvēku. Laiks dziedē – tas nozīmē jaunas tradīcijas nostiprināšanos. Kapitālisms pie mums ir ienācis pārāk ātri, tāpēc cilvēka apziņa grūti piemērojas jaunajiem “mērnieku laikiem”. Naudas vara traumē ne mazāk kā karš vai represijas.

Vēl jūs rakstāt: “Tradicionālā kristīgā morāle un patriarhālā ētika, uz kurām balstījās latviešu sabiedriskās attiecības tautas emancipācijas laikmetā, bija pēdējā feodālisma laikmeta palieka, kuru noslaucīja jaunā naudas pasaule.”

Tiešām, es uzskatu, ka kristīgā morāle un patriarhālā ētika bija pēdējā feodālisma palieka, kas izdzisa līdz ar Latvijas valsts dibināšanu un pārvietošanos uz Eiropas tiesisko telpu. Turpmāko jau noteica laicīgā vara, morāls pagrimums un naudaskāre.

Bet ko nozīmē – turpmāk? Pirms 1920. gada agrārreformas taču bija citi “mērnieku laiki”, kurus aprakstīja brāļi Kaudzītes.

Mēs vēl šodien esam “Mērnieku laiku” sabiedrība. Visapkārt redzam tos pašus brāļu Kaudzīšu tipāžus, tikai to galerija kļuvusi vēl raibāka. Mazos nabaga tenīšus liek cietumā viltīgie prātnieki, kuri ar draugu – politiķu – palīdzību sacer un pieņem sev vajadzīgos likumus. Diemžēl atmoda izvērsās par vienu no ciniskākajām revolūcijām pasaules vēsturē. Vieni Latvijā redzēja valsti, citiem tā bija vien biznesa projekts. Žēl, jo sabiedrība tolaik bija nobriedusi demokrātijai un īstām pārmaiņām. Ja notikumi attīstītos patiesu pārmaiņu gultnē, diezin vai partijas nomenklatūrai izdotos savus amatus pārvērst īpašumos.

Varbūt Niedra meklēja “trešo ceļu”? Un vai tāds maz ir iespējams – ne komunisms, ne kapitālisms tā sliktākajās izpausmēs, bet kaut kas cits, kāds īpašs Latvijas ceļš? Un vai šodien par to vispār vairs ir jēga runāt, īpaši ievērojot neprognozējamo tehnoloģiju attīstību?

Mēs nezinām, kas un kā notiks, pārmaiņas var atnākt ļoti strauji. Bet tas nenozīmē, ka rokas jātur bezpalīdzīgi saliktas klēpī. Diemžēl Latvijas politiskajā telpā patlaban redzam klaunu dejas un āžu kaujas. Latvijas nākotnes atslēga slēpjas tautas kopības garā un kolektīvajā apziņā. Ir jāsasauc jauna Satversmes sapulce vai līdzīgs forums, kas novērtētu noieto ceļu, apzinātos, kas mēs patiesībā esam, konstatētu vietu, kur atrodamies, un, pats galvenais – saprastu, ko gribam sasniegt. Dažbrīd gan liekas, ka nekas vairs nav maināms bez “europas” akcepta.

Bet kā sasaukt šādu forumu? Un kas tajā piedalītos?

Latvijā ir pietiekami daudz gudru un godīgu cilvēku. Pagaidām viņi ir izolēti, katrs pats par sevi. Kā rakstīja Niedra – intensīvais, laupošais spēks, būdams organizēts, vienmēr pakļaus un pārspēs izkliedēto. Tautas fronte bija labs iesākums, ko priekšlaikus apglabāja laupošie spēki.

Niedra visai skeptiski raudzījās uz vēlēšanām. Izskan viedokļi, ka Latvijas vēlēšanu sistēma klibo, ka tā būtu jāmaina. Bet kāda ir alternatīva? Vai tiešām mums izdotos izgudrot ko jaunu šai pasaulē?

Bet varbūt nemaz nevajag censties vienmēr un visur vēlēt? Padomāsim, kā veidojas gudru cilvēku, zinātnieku sabiedrība. Vispirms viņi ilgi studē, kārto eksāmenus, tad strādā, nodarbojas ar pētniecību. Publicē zinātniskus rakstus, kurus citē visā pasaulē. Ar laiku šie cilvēki kļūst atzīti un novērtēti, viņos ieklausās. Šodien vēlētāji samet urnās partiju sastādītās listes, par lielāko daļu kandidātu nezinot gandrīz neko, bieži vadoties pēc iracionāliem apsvērumiem. Pēcāk atklājas tā pati vecā patiesība – “atkal par velti mīlēts”. Vai tad tas vien nav arguments jaunam iesākumam?

LA.lv