Kultūra

Reāli labais puisis. Saruna ar Dailes teātra aktieri Kasparu Zāli 1


Kaspars Zāle
Kaspars Zāle
Foto – Aija Kaukule

15. maijā Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos Reja un Maikla Kūniju komēdija „Reāli sliktie puiši” Dž. Dž. Džilindžera režijā. Lāga zēna, jaunā vīra un gaidāmā tēva lomā lielās zāles ugunskristības galvenajā lomā piedzīvos jaunais Dailes teātra aktieris Kaspars Zāle. Viņam jātiek galā ar nelegāliem imigrantiem, kontrabandas cigaretēm, nozagtu līķi un krievu mafijas bandītu un daudz ko citu. Kaspars saka – svarīgi ir nezaudēt brīvību un azartu, jo bez tiem neesot iespējams labi nospēlēt nedz lielas, nedz mazas lomas.

Divas augstākās izglītības – viena dizainā, otra aktiermākslā, pirms tām – amatniecības skolā apgūta prasme restaurēt mēbeles. Pirms pieciem gadiem, 24 gadu vecumā, profesionāls mēbeļu restaurators un dizainers Kaspars Zāle par pārsteigumu tuviniekiem un par spīti iebildumiem (tu esi par vecu!) sapratis, ka viņa aicinājums ir būt aktierim. Impulsu kļūt par teātra spēlmani gan devis kino – sevišķi filmēšanās Jāņa Streiča filmas „Rūdolfa mantojums” masu skatos.

Šobrīd, atskatoties uz savām dzīves gaitām, jaunais aktieris Kaspars Zāle sevi sauc par veiksminieku. Pirmajā mēģinājumā iestājies Mihaila Gruzdova un Indras Rogas vadītajā aktieru kursā, pēc mācībām nokļuva Valmieras teātrī uzreiz ticis pie galvenās lomas – doktora Živago – izrādē, ko Valmieras teātrī iestudēja I. Roga. Aktieris atzīst, toreiz viņš, īstens rīdzinieks tomēr nav spējis iedzīvoties mazpilsētā. Un atkal veiksmē – sekojis Dailes teātra galvenā režisora Dž. Dž. Džilindžera piedāvājums kļūt par Dailes teātra aktieri. „Klausīju savai sirdsbalsij, pieņēmu lēmumu un tagad esmu Dailē, un šeit jūtos labi,” nosaka Kaspars. Protams, nozīme esot gan pilsētai, gan teātrim. „Esmu dzimis un audzis Sarkandaugavā – Rīga man vienkārši ir ļoti mīļa. Valmierā bija grūti tāpēc, ka pirmoreiz mūžā dzīvoju ārpus Rīgas. Nebija viegli pieņemt domu, ka ilgtermiņā pavadīšu mazpilsētā visu atlikušo mūžu. Dailes teātris saistījās ar kaut ko maģisku jau kopš bērnības, kad te iegriezos pie radinieces – viņa frizēja aktrises. Toreiz gan domas par to, ka gribētu būt aktieris, nebija.”


Pašlaik noslēgumam tuvojas Kaspara pirmā sezona Dailes teātra štata aktiera statusā. Viņa repertuārā šobrīd ir gan loma bērnu izrādē „Pīters Pens”, neskaidras morāles jauneklis Regnāra Vaivara iestudētajā „Pusslepkava”, loma Dmitrija Petrenko režisētajā izrādē „Čuhņas jociņi”. „Dailē pastrādāju jau 4. kursā, kad meistars Gruzdovs šeit iestudēja Petra Zelenkas ekscentrisko darbu „Vau!”. Es nešķiroju – labais varonis vai sliktais – patiesībā nav melno un balto. Tēlu veido tu pats, un mūsu meistars Gruzdovs vienmēr mācīja – tev tas ir jāiemīl, lai kāds tas būtu. Viņā ir jāatrod labais. Tev jābūt savas lomas advokātam. Lomā ir viena daļa no tevis paša. Tu nevari radīt lomu, domājot, ka esi slikts. Katram varonim, viņa rīcībai ir sava loģika.”

Arhitekts un amata meistars, pieredze un izglītība – vai šis savienojums nelaupa jaunā iesācēja jūsmu? Kaspars pasmaida – „Naivums jau nepazūd. Bez naivuma un cerības nebūtu prieka par to, ko daru. Te nedarbojas aprēķins – tagad pakāpšos uz savas sūrās dzīves pieredzes, pragmatiski izmācīšos par aktieri, un tad strādāšu Dailē. Šeit viss notiek no jauna. Te viss ir izaicinājums. Cita vide, citi apstākļi. Protams, ir jācīnās par sevi. Tomēr es nemitīgi nedomāju par to, ka man tagad sevi jāpierāda un vēlreiz jāpierada. Tā pazustu brīvība. Esmu procesā, kurā meklēju un atrodu jaunas lietas sev. Tas ir azarts. Līdz šim esmu iemācījies saprast to, ko nozīmē strādāt, un tas, protams, palīdz. Varbūt nāku ar lielāku dzīves pieredzi nekā parasti jaunie aktieri. Varbūt tas dod kādu plusu, strādājot pie tēla. Esmu daudz mācījies – 2. vidusskolā, Rīgas amatniecības skolā, Rīgas Tehniskajā universitātē un aktieru kursā – tagad izbaudu darbu. Protams, skatos, kā strādā pieredzējušie kolēģi. Man viņi visi ir paraugi, mācos no visiem, paņemu kaut ko, kas noder. Tas ir aizraujošs process. Tāpēc man nav viena favorīta, kuram sekotu. Tāpat kā nav sapņu lomu Skolā reiz bija uzdevums uzrakstīt sapņu lomas, bet es nevarēju no visām izvēlēties – ir tik daudz ģeniālu darbu, tēlu, kurus gribētu spēlēt. Man patīk, ka mani noliek fakta priekša. Tad ir interesanti. Ir izziņas process. Svarīgākais, lai tev būtu interese par tēlu, lomu. Lai būtu azarts. Ja tā nav, tu nevarēsi izveidot neko – ne mazu, ne lielu.”


Šobrīd jaunais aktieris cītīgi gatavojas jaunam izaicinājumam – pirmoreiz mūžā galvenajai lomai uz lielās zāles skatuves. Komēdiju meistaru Reja un Maikla Kūniju situāciju komēdijā „Reāli sliktie puiši” meistarstiķi Kaspars sauc par īstu aktiermeistarības sportu. „Man patīk gan lielā zālē, gan mazas spēles telpas. Tomēr skaidrs, ka lielajā zālē ir cita specifika, cita spēles maniere. Tur, piemēram, vairs nevar runāt intīmā balsī – skatītājiem tevi vienkārši ir jāsadzird. Patiesībā gan skaļa balss ir viens no maniem trumpjiem. Aktieriski situāciju komēdija ir ļoti sarežģīts uzdevums. Īsts teātra sports. Katram no varoņiem ir savs stāsts, un tie norisinās paralēli, bet tev jāspēj orientēties situācijā. Mans varonis ir tāds „reāli labais” puisis – darbspējīgs vīrietis, tikko apprecējies, nostabilizējies labā darbā. Tikpat labi tas varētu būt vidusmēra latvietis, paņēmis kredītu bankā, uzcēlis māju, sāk jaunu dzīvi. Tomēr viņam ir brālēni, rodas konflikta situācija. Man pašam ir trīs brāļi, un trīs brālēni – situācija kaut kādā ziņā ir labi pazīstama. Patiesībā jau stāsts jau par sirsnību, ģimeni – ir jāpārvar zināmās grūtības, lai saprastu, ka galvenais ir mīlestība. Tas viss kārtīgā britu absurdā humora mērcē.”

Kaspars pasmaida – „Saprotu, ka šī ir lielās zāles izrāde, komēdija, taču es nedomāju par to, ka būtu jāspēlē tā, lai tas būtu „kases gabals”. Es izbaudu procesu. Protams, strādāju ar atbildību un savu iespēju robežās. Es ticu, ka rezultātam ir jābūt, ja tu strādā. Man patīk, ka priekšā ir arvien jauni izaicinājumi. Tāda ir aktiera profesija. Protams, es nezinu, ko darīšu pēc gada, kur nu vēl pēc pieciem. Šajā profesijā, kurā viss mainās tik ātri, ka pats nespēju tam izsekot. Protams, vajag kaut kādu atelpu – kaut kur ir jāsmeļas. Reizēm aizbraucu pie jūras. Kad man nozaga divus riteņus pēc kārtas, sapratu – tā ir zīme, ka jāiet kājām. Tas ir meditatīvs process. Skatos uz visām pusēm, cilvēkos. Rīgā ir tik daudz dažādu vietu interesantu– Kundziņsala, Bolderāja, Ķīšezers.”


Saistītie raksti

Kaspars smejas, mēbeļu restaurētāja prasmei šobrīd neatliekot laika. „Darbs teātrī ir pārāk intensīvs. Vienreiz izpalīdzēju kolēģim Dainim Grūbem atjaunot durvis. Katrai mēbelei ir savs stāsts. Sava pievienotā vērtība. Tu strādā, restaurē, bet pēkšņi atrodi zīmīti par to, ka tās rakstītājs ir noslēpis sudraba pieclatniekus, bet viņu Čeka ved uz Sibīriju. Pēc rokraksta redzams, ka cilvēks steidzies rakstot. Padomju laikā ir iznīcināts daudz Latvijas laika mēbeļu – kā „buržuāzijas” liecinieki tās bija nevēlamas tāpat kā daudzi cilvēki. Prieks par tām, kas ir saglabājušās.”

Tikmēr Kaspars vēlas izmēģināt spēkus arī kino laukā. Viņu jau ievērojuši vietējie seriālu filmētāji – „Būt mīlētai” topošais aktieris piedalījies jau aktiermākslas studiju otrajā kursā, tam sekoja „Eņģeļu iela”. „Protams, daudzi vīpsnā par šiem seriāliem. Tomēr ir jāsaprot, ka pie mums finansiālā ziņā nav tādu iespēju kā ārzemēs. Man tā bija laba pieredze, un es par to nekaunos. Patiesībā darbs kameras priekšā bija izaicinājums, un kā aktierim šīs lietas bija ļoti noderīgas.” Vasarā Kaspars uzsākšot filmēšanos režisora Aika Karapetjana jaunajā filmā „Pirmdzimtais”. „Pirmoreiz man būs nopietna loma latviešu mākslas filmā. Kino man ir tuva lieta. Pirmoreiz filmējos studentu darbos vēl studiju laikā RTU, tieši filmēšanas laukumā sapratu, ka gribu būt aktieris. Būs nopietni jāgatavojas.”

LA.lv