Kultūra
Kultūrpolitika

Anda Rožukalne: Skaisti paēst pie ekrāna 16


Raidījuma “La Dolce Vita” vadītāja Roberto Meloni raksturs pārvērš diezgan parasto formātu, kurā tiek izmantoti dzeltenās preses varoņi. Attēlā: kopā ar raidījuma viesi, dietoloģi Lolitu Neimani.
Raidījuma “La Dolce Vita” vadītāja Roberto Meloni raksturs pārvērš diezgan parasto formātu, kurā tiek izmantoti dzeltenās preses varoņi. Attēlā: kopā ar raidījuma viesi, dietoloģi Lolitu Neimani.
Ekrānuzņēmums no play24.lv

Divi aizraujoši, ēdienam veltīti raidījumi šajā rudenī skatāmi Latvijas virszemes digitālās televīzijas kanālos. Īsi pirms savu jauno uznācienu piesaka Mārtiņa Sirmā “Kulta ēdieni”, vērtēsim LTV jauno raidījumu “Es mīlu ēdienu” un “RīgaTV24” skatāmo “La Dolce Vita” ar Roberto Meloni.

Jaunajiem ēst gatavošanai veltītajiem formātiem ir maz kopīga. Bet abi ļoti patīk skatītājiem, tos vada unikālas personības, bez kurām nekas neizdotos, un neviens no šovu vadītājiem nav profesionāls pavārs.

Attiecību mākslas porcija

Patiesībā abi formāti stāsta par attiecībām, nevis par produktiem vai zīmoliem, kas izvēlējušies atbalstīt šos raidījumus.

LTV jauno formātu “Es mīlu ēdienu” vada un veido kādreizējā finansiste, pavārgrāmatas “Dzīves garša” autore Ilze Jurkāne. To producē žurnāla “Pie Galda” izdevējas Lienes Vilnītes izdevniecība. Jurkāne raidījumā pati negatavo, bet viesojas pie cilvēkiem, kas kopā ar ēdiena gatavošanu prot pastāstīt kaut ko aizraujošu – par ēdienu, dzīvi, savu pasaules uzskatu. Katrs raidījums ir kā atklājums, ceļojums nezināmā teritorijā kopā ar kādu cilvēku – iepazīstam Krišjāni Majevski, kas gatavo ēdienu bez glutēna un laktozes, kustības “Gatavo dabā” veidotāju Renāru Purmali un citus apbrīnojamus viesus.

Kopā ar viņiem Ilze Jurkāne palīdz attīstīt ēst gatavošanu un ēdiena pasniegšanu kā kultūru. Raidījums stāsta par garšu niansēm, par smaržām un garšām, kas jūtamas raidījuma tapšanas laikā. Bet tas vistiešākajā veidā ir raidījums par attiecībām ar cilvēkiem. Ilze Jurkāne rada atmosfēru, kurā gribas iepazīties ar cilvēkiem un iedziļināties viņu domās. Sarunas intonācija, māka pajautāt un ieklausīties pārveido raidījumu, parādot, ka ēdiena gatavošana ir tikai iemesls, lai parunātu par ko svarīgu. Tas nekas, ka katram viesim jāapsien sponsora dotais priekšauts, raidījuma laikā skatītāji iepazīst ne tikai neparastus ēdienus, bet arī to pasniegšanas un baudīšanas stilu. Raidījumam ir unikāls ritms, tas nesteidzīgi ved sev līdzi skatītājus ne jau gatavošanas prasmēs, bet gan ieinteresētas sarunas un domāšanas paradumā.

Tik gardais sirsnīgums!

Roberto Meloni vadītais raidījums “La Dolce Vita” ir ļoti atšķirīgs. Roberto, šķiet, vispār nemāk gatavot, bet viņam patīk rosīties virtuvē, uzņemt ciemiņus. “La Dolce Vita” valda pilnīgs haoss, jo tiešraides laikā jāsagatavo trīs ēdieni. Parasti mazliet pietrūkst laika, tāpēc beigās žigli vienlaikus jāpagaršo zupa, kūka un jāpaķer uz dakšas arī pamatēdiens, lai skatītāji vismaz redzētu, ka tas ēdams.

Skatītāji slavē sarunas un pieejamās ēdienu receptes, tomēr Roberto Meloni ir īpašs cita iemesla dēļ. Viņš, būdams aizņemts virtuvē, prot iedrošināt, sadzirdēt, priecāties par katru, kurš vien sadūšojies piezvanīt uz raidījumu. Roberto jebkuru skatītāju uztver kā ilgi gaidītu viesi un burtiski ieskauj labvēlīgas uzmanības mākonī. Laipnība un atsaucība burtiski pludo pāri raidījuma malām, ēdienu garša vairs nav svarīga, jo attiecības ar skatītājiem, to uzturēšana, uzmanības veltīšana raidījuma laikā un starp tiem ir daudz nozīmīgāka. Nav brīnums, ka skatītāji dalās domās, sniedz padomus, uztraucas par ēdiena kvalitāti studijā, diskutē par mītiem, kas saistīti ar konkrētu pārtikas produktu īpašībām. Roberto atvērtais un dāsnais raksturs rada jaunu saturu, kurā nav ne vēsts no latviskās ieturētības, distances ievērošanas un nopietnības. Šis raidījums palīdz pārskatīt ne jau gatavošanas nianses, bet izturēšanos pret citiem cilvēkiem, publisku un personisku attiecību veidošanas modeli.

Roberto raksturs pārvērš diezgan parasto raidījuma formātu, kurā, izmantojot dzeltenās preses varoņus, jau kuro reizi gatavošanas šovu formātu vēsturē pie viena sabiedrībā pazīstama cilvēka nāk citi, kas uzaicināti tāpēc, ka skatītājiem zināmi.

Attēlam arī ir garša

Abi raidījumi ne tikai sarunājas par ēdienu un izglīto skatītājus, tie rāda ēdienu. Tā ir ļoti riskanta zona, jo daudzi patiešām ļoti garšīgi ēdieni attēlos izskatās šausmīgi. Ja neticiet, pamēģiniet nofotografēt auzu putru, maizes zupu, gaļas mērci. Būs traki. Vajadzīga pieredze un meistarība, lai labā attēlā parādītu pat glītu bļodiņu ar skābiem kāpostiem. Ne velti ēdiena fotografēšana un filmēšana ir īpaša māksla.

Raidījumā “Mēs mīlam ēdienu” varam redzēt ļoti skaistus ēdienus un skaistu to gatavošanas procesu. Tajā iepazīstam lieliskas operatoru, gaismas meistaru, režisoru, montāžas meistaru prasmes. Cilvēki kopā ar ēdienu, vieni paši interjerā, pie galda, ar traukiem, ar galdautiem un citiem aksesuāriem – raidījuma vēstījuma attēls ļauj sapņot, iedvesmoties, pamēģināt veidot citādu savu ēdiena baudīšanai paredzēto vidi.

Atšķirīgs ir “La Dolce Vita” skats uz ēdienu. Roberto šovs notiek TV studijā izveidotā virtuvē. Gaisma tajā ir spilgta un plakana kā viesnīcas vannas istabā. Interjeru piesārņo divi milzu ekrāni, kuros rotē atbalstītāju reklāmas. Cilvēkus, kas piepilda šo raidījumu, labi nofilmēt neizdodas. Viss izskatās vienkārši, saprotami, bet tajā maz skaistuma un meistarības.

Saistītie raksti

Pavāru šovi skatītājiem vajadzīgi divu iemeslu dēļ. Pavisam neliela daļa izmēģinās kādu recepti, garš­vielu. Citi salīdzinās savu gatavošanas pieredzi. Lielākā daļa skatās, lai uzturētu labo apņemšanos, gatavošanos eksperimentēt virtuvē, kad to vajadzēs. Labiem šoviem piemīt izglītojoša vērtība, tie katrā raidījumā ļauj piedzīvot atklājumu un uzturēt zinātkāri. Minētie raidījumi tam visam ļoti der. Tie parāda ēdiena spēku, jo ar tā palīdzību var pārvietot emocijas, zināšanas, radīt pēcgaršu, vairot prieku. Raidījumi palīdz gan uzreiz mainīt ēšanas paradumus, gan priecāties par citu cilvēku gatavošanas prasmēm un iepazīt neparastus ēdienus. Tie palīdz mīlēt nevis ēdienu, bet citus cilvēkus. Laikam tiešām vajadzīgs kas garšīgs, lai paskatītos cits citam acīs, brīvi dalītos jēgpilnos stāstos, atraisītos sirsnībā?

Galerijas nosaukums
LA.lv