11. Saeimu bieži peļam. Kā bija ar pirmo? 0
Ne tik sen prezidents Valdis Zatlers pieņēma lēmumu atlaist 10. Saeimu. Vēlētāju vairākums atbalstīja šo soli un ievēlēja 11. Saeimu, kas labi vai slikti, nu jau strādā apmēram gadu. Bet kā sākās Latvijas Republikas tautas pārstāvniecības ceļš pirms 90 ziemvasarām?
Jāatgādina, ka latviešu nācija jau 1920. gada aprīlī ievēlēja pirmo parlamentu – Satversmes sapulci, kas aptuveni pēc diviem gadiem pieņemtajā Satversmē otro nodaļu nosauca lakoniski vienā vārdā – Saeima.
Pilsoņi izraugās deputātus
Latvijas likumdošanas institūcijas vēlēšanas, kā bija noteikts Satversmē, notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī. Ažiotāža ap šo politisko akciju bija ne mazāka kā mūslaikos. Daļēji to sekmēja samērā liberālais vēlēšanu likums, kas atļāva iesniegt gadījuma sarakstus pat neilgi pirms balsošanas. Turklāt vēlēšanās varēja piedalīties ne tikai politiskās partijas, bet arī nelielas interešu grupas ar savām listēm. Centrālā vēlēšanu komisija saņēma 88 (!) kandidātu sarakstus, no kuriem 43 neieguva nevienu vietu Augstajā namā. Ebreju tautas partija, piemēram, saņēma 47 balsis, Latgales cieminieki – 467, atturībnieku saraksts – 1031 u. tml. Uz iecirkņiem devās 82,27% pilsoņu, kas varēja uzrādīt Latvijas pasi. Tas liecināja, ka iedzīvotāju aktivitāte bija liela – visaugstākā pirmo četru pirmskara Saeimu vēlēšanās.
Šodien tas droši vien pārsteigs ne vienu vien “MV” lasītāju – 1. Saeimas vēlēšanās uzvarēja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), saņemot 30,1% balsu (skaitļi noapaļoti. – R. T.). No “mātes” organizācijas atšķēlušies sociāldemokrāti mazinieki ieguva 6%, bet ebreju Bunds – 0,2% balsu. Tātad kreisās partijas kopā vairāk nekā 37%. No pilsoniskajām partijām izcēlās vienīgi Latviešu zemnieku savienība (LZS) – 17% balsu. Daudz sliktāk veicās sava veida zemsaviešu pušelniekiem – Demokrātiskajam centram un Latvijas Jaunzemnieku savienībai. Trešajā zvaigznē – Māras zemē – lielākos panākumus guva Latgaļu kristīgo zemnieku savienība, iegūstot gandrīz ceturto daļu no šā novada vēlētāju balsīm. 14% dabūja turienes mazsaimnieku, bezzemnieku un darba partijas saraksts, bet pavisam neveicās Latgales ļaužu partijai, kuras vienīgo vietu Jēkaba ielā Rīgā saņēma Francis Kemps (1876 – 1952). Grēks būtu bijis sūdzēties minoritāšu partijām, kas ieguva 15%, visvairāk – vācbaltiešu organizācijas. Veiksmīgi izrādījās arī ebreju un krievu saraksti.
Tautas kalpu sastāvs
Viņu trīs ziemvasaru laikā kopā bija 106. Kāpēc tik daudz? Kāds atteicās no vietas parlamentā, kāds aizgāja viņsaulē.
Deputāti bija tiem laikiem teicami izglītoti. 71 no viņiem varēja lepoties ar augstāko vai nepabeigtu augstāko izglītību, 28 – ar vidējo vai vidējo speciālo. Tikai septiņiem tautas pārstāvjiem bija pamata, aroda vai pašizglītība.
Toties Saeimas mandātus saņēma 20 (!) juristu, visplašāk pārstāvētā un visvairāk vajadzīgā profesija. Viņiem sekoja skolotāji – 16, mācītāji – 10 un žurnālisti – 9. Bija arīdzan pa kādam grāmatvedim, laukstrādniekam, atslēdzniekam un elektrotehniķim. Bet nevienas sievietes! Izkritusi bija pat daiļā Aspazija un vēl piecas dāmas, kuras sēdēja Satversmes sapulcē. Turpretim deputātu caurmēra vecums bija 42 gadi – īsts džentlmeņu brieduma laiks. Lai gan Latvijā tajā laikā dzīvoja tikai ap 73% latviešu, Saeimā viņu bija 90. Turpat sēdēja seši vācieši, seši ebreji, trīs krievi un viens polis. Debatēt varēja ne tikai pamatnācijas mēlē, bet arī populārajā vācu un krievu valodā. Nacionālā spriedze Augstajā namā, paldies Dievam, uzliesmoja reti.
Saeimas vadība un frakcijas
Parlamentāriešu pirmā sēde notika 1922. gada 7. novembrī. Tās dalībnieks viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns (1888 – 1964) savos memuāros raksta:
“Saeima sāka savu darbību pārveidotās telpās. Izdegušo bruņniecības namu architekts Laube bija nevis atjaunojis agrākajā izskatā, bet ļoti lietderīgi un aistētiski pārveidojis.
Vecā Vidzemes bruņniecības nama sēžu zāle nemaz nebija piemērota jauno laiku parlamenta vajadzībām. Tautas padomes un Satversmes sapulces locekļi darbojās ļoti neērtos apstākļos.
Ne visai lielajā zālē bija saspiesti Satversmes sapulces 152 deputāti, kas sēdēja solos, pie kuriem nebija nekādu galdiņu. Pārlabojumus un papildinājumus, ko deputāti sēžu laikā gribēja iesniegt, bija jāraksta vai nu uz sava ceļgala, vai uz kaimiņa muguras.
Tagad profesors Laube, saziņā ar Satversmes sapulces prezidiju, bija ierīkojis trīs rindas solu ar četri vietām katra. Solu priekšā bija pultes ar galdiņiem, kur deputāti varēja itin ērti rakstīt.
Pavisam radikāli bija pārveidota prezidija novietne. Agrāk priekšsēdis, viņa divi biedri un divi sekretāri sēdēja zāles galā uz apmēram pēdu augsta paaugstinājuma. Agrākās zemās, nenozīmīgās prezidija novietnes vietā nu pacēlās apmēram pusotra metra augsts, melnā ozolā darināts monumentāls podijs, no kurienes prezidijs varēja pārredzēt visu zāli. Galvenais tomēr, ka architekts bija pratis šai konstrukcijā ar līnijām un kompozīciju ielikt ne tikai aistētiku, bet arī ļoti izteiksmīgu sabiedrisko attiecību fetišismu. Celtne tiešām pauda, ka šajās telpās darbojas nācijas, suverēnas nācijas vietnieki, un ka Saeimas prezidijs prasa sev ne tikai deputātu, bet arī visas tautas cieņu.
Šī architektoniskā veidojuma svinīgo svarīgumu vēl pastiprināja abās pusēs pie sienas piestiprinātie lielie zelta burti, kas pauda jaunās valsts satversmes pamatprincipus. Pa labi no prezidija novietnes pirmais satversmes pants – ”Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”, pa kreisi otrais – ”Suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Un kāda sagadīšanās – pirmais satversmes pants, kas galvenokārt izsaka nācijas suverenitāti pret ārieni, pret citām valstīm, atradās virs diplomātu ložas, bet otrais pants, kas galvenokārt izpauž tautas suverenitāti valsts iekšienē kā demokrātijas principu, atradās virs ministru ložas, it kā lai viņiem atgādinātu satversmes demokrātisko pamatni.
Arī runātāju tribīne bija jauna, augstāka, platāka, svarīgāka. Laikam arī šai konstrukcijā profesors Laube bija gribējis ielikt zināmu ideju, lai deputāts runājot justos valstiski svarīgāks un atbildīgāks.”
LSDSP frakcija par likumdevēja priekšsēdētāju izvirzīja piektgadnieku, Pēterburgas universitātes juridiskās fakultātes absolventu advokātu Fridrihu Vesmani (1875 – 1941). Citu kandidātu nebija, un viņš saņēma 72 balsis, pret 12, 14 atturējās. Par priekšsēdētāja pirmo biedru ievēlēja zemsavieti Arturu Alberingu (1876 – 1943), otru biedru – sociāldemokrātu Andreju Petrevicu (1883 – 1939) un sekretāru – Jāni Vesmani (Demokrātiskais centrs, 1887, 1942). Kad F. Vesmanis 1924. gadā pārgāja strādāt par Latvijas sūtni Lielbritānijā, par Saeimas vadītāju ievēlēja LSDSP biedru ārstu Dr. Paulu Kalniņu (1872 – 1945), kas šajā amatā nostrādāja desmit ziemvasaras līdz 15. maija apvērsumam. Demokrātiskā centra pārstāvis Jānis Breikšs (1887 – 1965) vēlāk apstiprināja, ka “grūto priekšsēža uzdevumu P. Kalniņš veica priekšzīmīgi. Pat politiskie pretinieki atzina, ka šim amatam viņš bija kā radīts”.
To pašu laikabiedri un 19. – 20. gs. vēstures pētnieki ir sacījuši par Jāni Čaksti (1859 – 1927), kuru 1. Saeimas deputāti 1922. gada 14. novembrī ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. Par viņu nobalsoja 92 deputāti, atturoties sešiem. Tik pārliecinošs uzticības votums parlamentā gadījās reti.
Saeimas deputāti apvienojās frakcijās. Elektorāta sadrumstalotības dēļ tās bieži mainījās un nereti vairāk kašķējās savā starpā nekā strādāja.
Sākumā izveidojās 20 (!) frakcijas: LSDSP (30 deputāti), LZS (17), sociāldemokrātu mazinieku partija un Laukstrādnieku savienība (7), Demokrātiskais centrs un bezpartijiskie sabiedriskie darbinieki (6), Latgales kristīgo zemnieku savienība (6) un vācbaltieši (6). Pārējās locekļu skaits svārstījās no viena līdz četriem.
Tāda situācija traucēja sastādīt stabilas valdības, un tās bieži mainījās. 1. Saeimas periodā (1922 – 1925) ilgāku vai īsāku laiku funkcionēja četri (!) ministru kabineti. Bezpartijiskā inženiera Jāņa Pauļuka (1865 – 1937) valdībā piedalījās sociāldemokrāti, bet viņu obstrukcijas dēļ tā nostrādāja tikai piecus mēnešus. Nākamo kabinetu 1923. gada jūnijā sastādīja zemsavietis Zigfrīds Anna Meierovics (1887 – 1925), paturot sev arī ārlietu ministru portfeli. Bez LZS un citu labējo partiju politiķiem tajā ietilpa arī daži sociāldemokrāti mazinieki un Latgales pārstāvji. Bet arī šo izpildvaru pēc pusgada torpedēja LSDSP kopā ar centra partijām. Tikpat ilgi bija pie varas nedeputāta jurista Voldemāra Zāmuela (1872 – 1948) sakombinētā, tā teikt, puskreisā valdība, kurā sociāldemokrāti gan neiestājās, bet aprobežojās ar atbalstu. Gadu (1924. XII – 1925. XII) nostrādāt izdevās vienīgi agronoma Hugo Celmiņa (1877 – 1941) izveidotajam LZS kabinetam, kurā tika iekļauti arī daži centra partijas pārstāvji un bezpartijiskie politiķi.
Galveno uzdevumu pildot
Ievērojamais tiesībnieks LU prof. Dr. Kārlis Dišlers (1878 – 1954) 1925. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas valsts varas orgāni un viņu frakcijas” formulēja un pamatoja šādus Saeimas svarīgākos pienākumus: konstituitīvā funkcija: Satversmes grozīšana pamatlikuma 76. panta kārtībā; leģislatīvā funkcija: likumdošana, amnestija, starptautisku līgumu apstiprināšana, izņēmuma stāvokļa izsludināšana un atcelšana; administratīvi saimnieciskā funkcija: budžeta pieņemšana; kontroles funkcija: budžeta norēķinu pārbaudīšana, valdības administratīvās darbības kontrole; kreatīvā funkcija: Valsts prezidenta, valsts kontroliera un Centrālās vēlēšanu komisijas ievēlēšana, uzticības izteikšana Ministru kabinetam un atsevišķiem ministriem, Valsts prezidenta atlaišana no amata, neuzticības izteikšana Ministru kabinetam un atsevišķiem ministriem; jurisdiktīvā funkcija: deputātu pilnvaru pārbaudīšana, deputātu un Valsts prezidenta nodošana tiesai utt., u. tml.
Likumdošana bija svarīgākā parlamenta funkcija. 1. Saeima šajā laukā strādāja rosmīgi. Tā trīs gadu laikā apsprieda 343 likumprojektus, pieņemot 288, noraidot 23 un nododot atpakaļ valdībai vai komisijām 32 projektus.
Spraigs darbs ritēja 21 komisijā, kā arī vairākās apakškomisijās. Galvenās bija: ārlietu, finanšu, budžeta, agrārpolitikas (bija nekavējoties jārealizē attiecīgā reforma!), juridiskā, karalietu u. c. Par to sastāvu un vadītājiem parasti vienojās iepriekš kuluārsarunās.
Kādi bija svarīgākie trīsgadu likumdošanas akti, pirmām kārtām nozīmīgākie politisko brīvību regulējošie dokumenti? Pazīstamais tiesībzinātnieks, Saeimas deputāts un valsts tiesību speciālists Maksis Lazersons (1887 – 1941) tos nosauca par konstitucionāliem likumiem. Valsts prezidenta 1923. gada 18. jūlijā izsludinātais Saeimas pieņemtais akts deva tiesības visiem Latvijas iedzīvotājiem brīvi apvienoties biedrībās, politiskās organizācijās un reliģiskās apvienībās. Par to locekļiem varēja kļūt 18 gadu vecumā, izņemot armijā dienošos. Iekšlietu ministrijai bija jāiesniedz programma un statūti ar vismaz piecu dibinātāju parakstiem. Parlaments tajā pašā gadā akceptēja sapulču likumu, kas paredzēja sanāksmes iepriekš pieteikt. Iekšlietu resors varēja aizliegt iedzīvotāju mieru un drošību apdraudošus saietus. Ielu gājieniem atļauju vajadzēja saņemt nevis nezin cik tur, bet trīs dienas iepriekš. Protams, nebija jāpiesaka reliģiskas procesijas, kāzu un bēru gājieni.
Visnotaļ demokrātisks bija 1924. gada aprīlī apstiprinātais nelielais 20 pantu preses likums. Tas atmeta koncesiju sistēmu, resp., izdošanu vienīgi ar attiecīgo administratīvo iestāžu piekrišanu. Tikai tiesa varēja sodīt izdevumus un žurnālistus.
Par ko nedrīkstēja rakstīt? Pirmkārt, par Saeimas slēgtām sēdēm, kā arī prāvām aiz slēgtām durvīm bez atļaujas. Otrkārt, nedrīkstēja publicēt izmeklēšanas materiālus, tāpat par lietu pirms tiesas sēdes vai pirms lietas izbeigšanas. Treškārt, kara vai kara draudu apstākļos uz nenoteiktu laiku varēja aizliegt sniegt ziņas par valsts aizsardzības līdzekļiem un ierīkojumiem. Cenzūra nepastāvēja, bet likuma pārkāpējus varēja saukt pie tiesas. Par to rūpējās Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību departaments.
1. Saeimas laikā tika pieņemti trīs valsts budžeti. To apspriešanā gāja karsti – sēdes notika kā no rīta, tā vakarā. Pirmā budžeta komisija noturēja 180 (!) sanāksmes. Plenārsēdēs runāja arī Z. Meierovics, iekšlietu ministrs Alfreds Birznieks (1889 – 1942) un citi resoru vadītāji. Tāpat kā 21. gs. ministri cīnījās par katru latu savu iestāžu vajadzībām. Visvairāk līdzekļu – 23,5% – piešķīra Satiksmes ministrijai. Sekoja Kara, Finanšu, Izglītības, Zemkopības u. c. resori. Budžeta periods tolaik sākās 1. aprīlī un beidzās nākamā gada 31. martā. Finanšu plāns ar visiem pielikumiem bija jānodod likumdevējam līdz 1. janvārim.
20. gadu sākumā vērsās plašumā Latvijas ārpolitiskā darbība. 1. Saeima 1922. gada jūlijā apstiprināja konkordātu ar Svēto Krēslu, resp., līgumu ar Vatikānu, kas garantēja katoļu baznīcai juridiskas personas tiesības u. c. priekšrocības Latvijā. 1923. gadā tautas pārstāvji akceptēja līgumu paketi ar Igauniju: par abu valstu aizsardzības (ne militāru!) savienību, par ekonomisko un muitas savienību, papildlīgumu robežjautājumā un vairākus citus. Ratificēja tirdzniecības līgumus ar Dāniju, Islandi, Zviedriju, Franciju, Holandi un Šveici. Tā kā Latvija bija uzņemta Tautu Savienībā un Starptautiskajā darba organizācijā, jaunajai valstij Saeimas personā vajadzēja pievienoties dažādām Eiropas mēroga un globālām konvencijām.
Pašreizējā referendumu buma situācijā – daži vārdi par šo jautājumu 1. Saeimas laikā.
Satversmē tautas nobalsošana tika pilnvarota lemt par parlamentā pieņemtajiem likumiem, par Saeimas atlaišanu, noteiktiem Satversmes grozījumiem utt. Referendumā, ja tajā piedalījās vismaz puse balsstiesīgo iedzīvotāju, varēja atcelt likumu.
Taču tautas nobalsošanai nevarēja nodot budžeta, karaklausības u. c. likumdošanas aktus. Prakse tomēr parādīja, ka nodrošināt šādas akcijas rezultatīvu iznākumu bija grūti. Latvijas demokrātiskā posma gados (1918 – 1934) referendumi tā arī nespēja savākt nepieciešamo balsu skaitu, lai mainītu likumdevēja pieņemtos dokumentus. Redzēsim, kā tas notiks 11. Saeimas laikā un turpmāk.
Fakti: Daži no Satversmes 30 pantiem: – Saeima sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem. – To ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. – Tiesības vēlēt ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu. – Saeimā var ievēlēt Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir 21 gadu vecs. – Saeimu ievēlē uz trim gadiem (kopš 1997. gada uz četriem gadiem. – R. T.). – Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Bet vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus. Pret deputātu nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas. – Jaunais parlaments sanāk uz pirmo sēdi novembra pirmajā otrdienā. Un vēl viens punkts, kas, šķiet, ir īpaši aktuāls mūsdienās: “Saeimas loceklis nevar pats, ne arī uz citas personas vārda saņemt no valsts pasūtījumus un koncesijas. Šī panta nosacījumi attiecas uz ministriem, ja arī viņi nav Saeimas locekļi.” |
