1918. gada 7. novembrī. Latviešu pulks Vladivostokā 2
Pirms 100 gadiem Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes centrālais birojs Vladivostokā parakstīja līgumu ar Francijas militāro misiju Sibīrijā par sadarbību un atbalstu latviešu karaspēka vienību formēšanai.
Tas bija sākums Imantas pulkam, kurš līdzīgi Troickas pulkam tika veidots no bijušajiem strēlniekiem un bēgļiem nolūkā apvienot plašajā Krievijā izkaisītos latviešus un iespējas gadījumā atgriezties Latvijā, kaut oficiāli skaitījās, ka latviešu vienības pulcējas karošanai pret Vāciju.
Par pirmo Imantas pulka komandieri kļuva pulkvedis Jānis Kurelis. Imantas pulkā latvieši varēja pieteikties ne vien Vladivostokā, bet arī citās Krievijas Tālo Austrumu pilsētās – Habarovskā, Čitā, Irkutskā, Krasnojarskā un Blagoveščenskā. Atšķirībā no troickiešiem, imantiešiem nevajadzēja lauzties ar kaujām cauri visai Sibīrijai.
Viņu uzdevums bija patruļu un sardžu dienests Vladivostokā un apkaimē. 1919. gada nogalē Imantas pulkā atradās jau ap 1200 vīru. Kad 1920. gada sākumā vara Vladivostokā pārgāja lielinieku rokās, Latvijas Ārlietu ministrijai un vietējiem latviešu aktīvistiem izdevās panākt, lai sabiedrotie uzņemtos karavīru pārvešanu kuģos uz dzimteni.
Evakuācija notika britu kuģos. Latvijā imantieši nonāca 1920. gada vasarā, kad Neatkarības karš praktiski bija beidzies. Imantas pulku izformēja, karavīrus demobilizējot vai pārceļot uz citām daļām.
