1919. gada 16. janvārī. Lielauces kauja 0
Pirms 100 gadiem naktī uz 16. janvāri notika Lielauces kauja, kurā Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai uzticīgie Oskara Kalpaka Latviešu atsevišķā bataljona karavīri tikās ar 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka rotām.
Tā bija pirmā lielākā pretlielinieciski noskaņoto latviešu vienību kauja ar sarkanajiem – diemžēl pirmo, bet ne pēdējo reizi 20. gadsimtā latvieši cīnījās viens pret otru. Kauja tika izcīnīta naktī sala un puteņa apstākļos. Kalpakieši, no Jelgavas virzoties Dobeles virzienā, nakšņošanai bija izvēlējušies Lielauces muižu. Par laimi, pirms tam apdomīgi apkaimē uz ceļiem bija izlikti vairāki sargposteņi.
Tie laikus pamanīja pretinieka tuvošanos. Jādomā, sarkanajiem par kalpakiešu apmešanos muižā bija pavēstījis kāds no vietējiem. Lielinieku plāns bija Pagaidu valdības uzticīgo karavīru vienību pārsteigt un pilnībā iznīcināt, taču plāns neizdevās. Virsnieku rotas karavīri ieņēma pozīcijas pie pils un uzbrucējus atsita, kamēr Cēsu rota mēģināja tos aplenkt.
Tas nesekmējās, bet nesekmējās arī sarkano strēlnieku atkārtotais uzbrukums. Par laimi, sarkano ložmetējiem sala apstākļos bija sasalis dzesēšanas šķidrums un tie nespēja izmantot savu uguns pārspēku. Nacionālās vienības Lielauces kaujā zaudēja četrus kritušos un astoņus ievainotos. Pretinieka zaudējumi precīzi nav zināmi. Pirmajam kalpakiešu panākumam bija liela morālā nozīme.
Tomēr, neskatoties uz uzvaru, latviešu rotām nācās atkāpties, jo sabiedrotie vācu landesvēristi tajā pašā laikā bija cietuši sakāvi pie Auces. Lielaucē kaujai par godu 1934. gadā atklāja pieminekli, ko padomju okupācijas gados iznīcināja, bet 1991. gadā atjaunoja.
