2002. gada 13. decembrī. Sarunu maratona noslēgums 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 20 gadiem Eiropas Savienības (ES) valstu vadītāju tikšanās laikā Kopenhāgenā ES kandidātvalstis Latvija, Lietuva, Igaunija, Ungārija, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Malta un Kipra oficiāli pabeidza iestāšanās sarunas un saņēma uzaicinājumu kļūt par ES dalībniecēm.
Tas nozīmēja, ka smagais un rutinētais sarunu process, tūkstošiem likumdošanas un ekonomisko normu piemērošana Briseles prasībām – darbs, kas tika uzsākts līdz ar oficiālā pieteikuma iesniegšanu 1995. gada 27. oktobrī, – ir aiz muguras. Tiesa, Kopenhāgenā viss neritēja gludi. Polija, Čehija un Ungārija vēl izvirzīja pēdējā brīža prasības, un rietumnieki aizkaitinājumā bija gatavi pārlikt sarunu noslēgumu pat uz citu gadu.
“Kopenhāgenas samitā valdīja liels sasprindzinājums un nervozitāte. Pietrūka arī svinīga pacilājoša noslēguma,” atmiņās raksta tā laika ārlietu ministre Sandra Kalniete. Tomēr sarunas izdevās noslēgt laikā. Līdz ar to grūtākais bija paveikts. Vēl vajadzēja parakstīt līgumu par pievienošanos ES, kas notika 2003. gada 16. aprīlī, sarīkot referendumu 2003. gada 20. septembrī (par iestāšanos 66,97%), ratificēt pievienošanās līgumu Saeimā, un tad beidzot 2004. gada 1. maijā Latvija kļuva par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Process bija ritējis ar kāpumiem un kritumiem, vienlaikus izcīnot diplomātijas aizkulišu cīņas, pārvarot veco ES valstu aizspriedumus par postpadomju zonas valstu piemērotību “klubiņam”, kā arī pašmāju pilsoņu šaubas. 90. gadu vidū Latvijas iedzīvotāji uzzināja, ka ir tāds jēdziens “eiroskeptiķi”.
Sabiedriskās domas aptaujas vēl 1999. gadā liecināja, ka iestāšanos ES atbalsta tikai aptuveni trešdaļa, kamēr trešdaļa ir pret un tikpat daudz vēl nav izlēmuši. Laukos eiroskeptiķu bija pat vairāk nekā puse. Baumoja, ka Latvija zaudēšot suverenitāti un latvieši nacionālo identitāti, ka “ES tā pati PSRS vien ir”, ka lauksaimniecība un ražošana iznīks, jo pašmāju ražojumus pilnībā izkonkurēs ievestie, ka mums piespiedu kārtā būs jāuzņem tūkstošiem migrantu, ka nevarēs vairs ēst ierastos produktus, ka līki gurķi būs jāiznīcina, jo tādus nedrīkstēs pārdot, un tā tālāk.
