Ticējumi un paražas par Ziemas saulgriežiem un Bluķa vakaru 12
Vēl šodien visos Saulgriežu sarīkojumos dzīva ir viena no senākajiem gada izskaņas tradīcijām – bluķa vilkšana un dedzināšana. Bluķa vakars uzskatāms par pagrieziena punktu laika ritumā, kad gada vistumšākajā brīdī atgriežas cerības un paveras ceļš uz gaismu.
Šis rituāls ir nopietna, nedaudz mistiska darbība, kas caur Uguns enerģiju palīdz aizdzīt prom visu to, kas ir sliktais – slimības, neveiksmes, bailes, neticību. Viss, kas sakrājies gada laikā, tiek savākts bluķī, lai sadeg dodot vietu gaišām domām, jaunām cerībām un veiksmei.
Bluķa vakars – viena no galvenajām Ziemas saulgriežu paražām
Bluķis ir ozolkoka bluķis vai cits lielāks koka gabals. Tas tika sagatavots svētkiem un tad ar dziesmām un rituāliem vilkts apkārt mājai, ciemam vai lauku sētai.
Bluķa abos galos iestiprināja resnas virves. Vīrieši ķērās pie virvēm un vilka bluķi gan pa savu sētu, gan no vienas mājas uz otru cauri visam ciemam. Bluķis tika īpaši izvilkts cauri tām vietām, kur atgadījušās kādas likstas.
Bluķa vilcējiem sekoja trokšņojošu ļaužu pūlis, tādējādi aizbaidot ļaunos garus. Valdīja uzskats, ka tie īpaši sarosās saulgriežu laikā.
Pēdējā no mājām bluķi ievēla speciāli šim nolūkam sagatavotos degošos salmos un sadedzināja. Līdz ar bluķi sadega visas pērnā gada neveiksmes, sliktās domas un darbi.
“Ziemas svētku vakarā, kā arī jau iepriekšējā vakarā viņi svin bezkaunīgus svētkus ar ēšanu, dzeršanu, lēkāšanu un kliegšanu, iedami no vienas mājas uz otru un vilkdami vienu bluķi līdz, kuru
beidzot sadedzina.”
“Vidzemnieki un kurzemnieki savu bluķu vakaru pavadīja, kas tiem ap ziemas svētku laiku bija svētījums un kur tie lielu ozola bluķi no vienām mājām uz otrām ar gavilēšanu vadīja.”
“Kad bluķu vakarā, kas ir dvēseļu vakars, vērpj, tad peles dzijas izkapājot. Tāpēc vispāri Vidzemē un Kurzemē ceturtdienas vakarā, gavēņu laikā meitieši nevērpj; citās malās nevērpj ceturtdienas vakarā arī cauru gadu, jo tā esot Mārijas piedzimšanas diena.”
“Rudenī, kad vasaras grūtie darbi jau ir pabeigti, puiši nocērt mežā kādu bluķi un veļ to dziedādami no vienas mājas uz otru. Agrāk šī ieraša bijusi tālu izplatīta, bet tagad jau atmesta un
aizmirsta. Nav arī droši zināms, vai bluķa vakari noturēti arī Latgalē.”
“Bluķi vēluši veļu laikā, tā no Miķeļa līdz Mārtiņam ceturtdienas vakaros.”
“Sākot no Ziemas svētkiem un beidzot ar Zvaigznes dienu meitas sanāca vakaros kopā kādā istabā. Viņas dziedāja, adīja un izšuva dažādas lietas, bet vērpt tai laikā bija aizliegts, jo šie vakari
skaitījās par svētkiem.”
“Ziemas svētkiem līdz jaunam gadam ir bluķu vakari jeb svētku starpas, kad nedrīkst strādāt. Ja neklausa, tad notiek kāda nelaime ar lopiem. Ja vij vai vērpj, tad govīm un aitām var notikt grūtības un sarežģījumi dzemdēšanā.”
