30 gadus insulīna varā. Ilze Veilande ar zaudējumiem, ieguvumiem un misijas apziņu 0
Kad Ilzei Veilandei bija vien 16 gadi, viņai tika atklāja I tipa cukura diabētu. Un tā gandrīz 30 gadus Ilze regulāri ievada sev insulīnu, jo apzinās, cik viņas organismam tas svarīgs. Var teikt, ka tieši šīs savas slimības iespaidā Ilze izvēlējusies arī profesiju – viņa ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas diabēta aprūpes māsa. Ilze māca mazos pacientus un viņu vecākus pēc diagnozes uzstādīšanas, kas daudziem ir milzīgs šoks, pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. Ja citādi neizdodas pacientus pārliecināt, cik svarīgi ir ievadīt insulīnu un ka mūsdienās tas nav nekas īpašs, viņa izņem no sava darba galda atvilktnes un parāda stikla šļirces ar metāla adatām un sterilizatoru, ar kādām savulaik nācās sarast savos pirmajos slimības gados.
Slimības dēļ viņa gan piedzīvojusi smagu zaudējumu, gan ieguvusi misijas apziņu, palīdzot un izglītojot citus.
Viss sākās strauji
Ilze joprojām labi atceras to laiku, kad viņai tika uzstādīta I tipa cukura diabēta diagnoze. „Tas bija 1988. gadā, es biju tikko pārkāpusi pāri pusaudzes vecuma slieksnim,” savu stāstījumu sāk Ilze. „Par laimi, līdz diabēta komai nenonācu, vienkārši man ļoti strauji parādījās izteikti slimības simptomi – es jutu ārkārtīgi stipras slāpes, man bija pastiprināta urinēšana, uzkrītošs nogurums, paralēli sāku jūtami zaudēt svaru. Nodevu asins analīzes, lai noskaidrotu cukura līmeni un pēc atbildes saņemšanas mani nekavējoties ielika slimnīcā. Nonācu Stradiņu endokrinoloģijas nodaļā, jo Bērnu slimnīcā padomju laikos ārstējās pacienti tikai līdz 16 gadu vecumam.
Iznākot no slimnīcas, man bija iedots līdzi sterilizators ar pāris šļircēm un kādām 8-10 metāla adatām. No rīta, pirms iziešanas no mājām, man vajadzēja to visu sterilizēt. Pa dienu attiecīgi es ievadīju insulīnu – izņēmu no sterilizatora stikla šļirci, paņēmu metāla adatu, iedūru to pudelītē, ievilku insulīnu, ar spirtu notīrīju ādu un tad dūru. Tas viss bija daudz sāpīgāk, daudz sarežģītāk nekā mūsdienās. Principā tā nodzīvoju kādus četrus gadus.
Tajā laikā nekāda diabēta apmācība nenotika un diabētu ārstēja kā jebkuru akūtu slimību, nebija, kā teikt, partneru attiecību, kā tas ir jebkurai hroniskai saslimšanai. Ārsts aprēķināja insulīna devu, tu to špricēji, bet, kā to darīji un kur, un vai vispār izdzīvoji, – tā bija tava problēma. Vēl bija pietiekami ilgi jāgaida līdz tādai domāšanai, kad cilvēks ir jāiesaista slimības ikdienas kontrolē.
Daudzi diabēta pacienti insulīnu centās ievadīt sabiedriskās tualetes telpās. Bija dažādi gadījumi, kad no sabiedriskām tualetēm diabēta pacienti, it īpaši vīrieši, tika nogādāti milicijas iecirknī, jo kādam klātesošajam bija radušās aizdomas, ka tas ir narkomāns. Uz diabēta pacientiem tas atstāja emocionāli smagu iespaidu. Personīgi man, paldies Dievam, tāda situācija nav bijusi – es kaut kā vienmēr pamanījos insulīnu ievadīt kādā diskrētā vietā, kur neviens to neredz.”
Nolemj apgūt medicīnu
Jautāta, vai profesijas izvēle saistīta ar Ilzes diagnozi, viņa atbild: „Principā jā – ja nesaslimtu ar diabētu, pilnīgi iespējams, es būtu aizgājusi citur. Tā kā man bija tikko palikuši 16 gadi, es pēc 8. klases aizgāju mācīties uz Rīgas 2. medicīnas skolu Stradiņos. Vēlāk iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā – mēs bijām pirmais akadēmisko māsu izlaidums.
Tajā laikā man bija iespēja studentu apmaiņas programmā pabūt Anglijā, kur redzēju, kā notiek diabēta apmācība. Es atgriezos ar diabēta dienasgrāmatām, ar materiāliem. Toreiz tikko bija nodibinājusies Latvijas Diabēta asociācija, kur ar milzu interesi visus šos manus atvestos materiālus izskatīja un apbrīnoja. Man kā tādai zināmā mērā māsai entuziastei piedāvāja darbu tikko kā nodibinātajā diabēta apmācības centrā „Rīgas Jūrmala” Majoros – tas bija pirmais tāds Latvijā. Pēc tam es „aizrotēju” uz Stradiņiem, kur arī strādāju kā diabēta apmācības māsa. Bet tad pienāca brīdis, kad valsts finansējumu diabēta apmācībai pieaugušajiem noņēma. Un vienīgā vieta, kur tas saglabājās, ir Bērnu slimnīca, tāpēc es aizgāju uz turieni.”
Ne dienu bez insulīna
Ilze Veilande atzīst, ka I tipa cukura diabēta pacientiem regulāri jāseko savam cukura līmenim asinīs un jāievada insulīns. „Lai izmērītu cukura līmeni, es parasti sev pirkstā ieduru 6-8 reizes dienā, bet, plānojot grūtniecību vai bērniņa gaidīšanas laikā, tas var būt jādara pat 12 reizes,” Ilze turpina. „Es vienmēr pacientiem rādu savus pirkstus – tas ir labākais piemērs. Vienmēr mācu, ka pirkstos ir jādur pareizi. Tas nenotiek tā, kā to dara laboratorijā, kad iedur pirkstā un pēc tam vairākas stundas to jūti. Tas notiek ar speciālu adatiņu, ko sauc par lanceti un ko ieliek automātiskajā turētājā. Automātisko lanceti uzvelk, liek pie pirksta sānu daļas, kur atrodas asinsvadi. Tad ir vajadzīgs maigs šāviens pirksta sānā, lai tādā veidā izdabūtu mazu asins pilīti.
„Padomju gados insulīnu ievadīja trīs reizes dienā, bet tagad to dara atkarībā no nepieciešamības. Ir trīs galvenās ēdienreizes – brokastis, pusdienas, vakariņas, kas noteikti pieprasa ātras darbības insulīna ievadi. Ja cilvēkam vēl tīk otrās brokastis, launags, vēlās vakariņas, arī tad ir jāievada insulīns. Praktiski, ja cukura līmenis ir ļoti labs, kādu reizi var izlaist. Mēs, diabēta pacienti, ogļhidrātus rēķinām maizes vienībās, tad nu vienu maizes vienību šajās mazajās uzkodās var atļauties apēst arī bez insulīna. Bet, ja cukura līmenis ir mazliet augstāks un cilvēks nu nekādi nevar iztikt bez ogļhidrātiem, teiksim, maizes šķēles vai augļiem, ātras darbības insulīns noteikti ir jāievada.
Es tikko pieminēju ātras darbības insulīnu. Bet vēl mums ir jāievada pagarinātas darbības insulīns, kas papildus ir vēl 1-2 injekcijas. Tas nozīmē, ka I tipa cukura diabēta pacientam vismaz četras reizes dienā jāievada insulīns. Un vēl svarīga ir paškontrole. Kā to visu var izturēt? Tieši tāpēc ir ļoti svarīgas mācības.”
