Anita Daukšte: “Uzšaut pa Latviju” – politisks nervu karš vai militāras operācijas gatavošana
0
Lai arī piecus gadus dzīvojam kara ēnā, pēdējā laikā aizvien vairāk publiskajā telpā parādās brīdinājumi par iespējamu Krievijas agresijas eskalāciju – un ne tikai Ukrainā, bet arī Baltijas valstīs un Polijā.
Par to runā nevis kādi bez pienācīgas uzmanības palikuši politikas margināļi, bet gan ļoti augsti stāvošas amatpersonas, kuriem būtu jāatbild par savu vārdu patiesumu.
Pēdējo nedēļu laikā, piemēram, atsaucoties uz ASV izlūkdienestu datiem, Polijas premjerministrs Donalds Tusks, runāja ne tikai par apdraudējumu no Krievijas tuvākajos mēnešos Polijai, bet arī Baltijas valstīm. Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, atkārtojot brīdinājumus, ko pauduši arī citu NATO valstu izlūkdienesti, atklāti norāda, ka Krievija plāno “viltus karoga” operāciju* – inscenētu uzbrukumu, kas kalpotu par ieganstu turpmākai eskalācijai.
Jūlija sākumā arī ietekmīgais laikraksta “The Washington Post” starptautisko lietu apskatnieks Deivids Ignatiuss, publikācijā atsaucas uz ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes bijušo direktoru Viljamu Bērnsu, kurš brīdinājis par pieaugošu eskalācijas risku Krievijas iekšējo problēmu un progresa trūkuma dēļ frontes līnijās Ukrainā. Un norāda, ka Krievija aktīvi izvērtē iepriekš izstrādātos uzbrukuma plānus NATO.
Tajā gan, ka no Krievijas puses nevar būt runas par pilna mēroga konvenciālu uzbrukumu, vienoti ir visi politiķi un militārie eksperti un analītiķi.
Ja jau Krievija piecus gadus nevar uzvarēt Ukrainu, tad iesaistīties karā ar NATO, būtu neiespējamā misija, uz kuru būtu spējīgi tikai apsēsti muļķi. Bet Kremlī, lai arī ir apsēsti, tomēr muļķi nav.
Un tāpēc tie gatavo “viltus karoga” jeb hibrīdoperācijas, kuras, lai kā negribētos atzīt, bet nelien zem NATO 5.panta “lietussarga”. Un nelien tāpēc, ka zem NATO 5.panta lien tikai tādas militāras operācijas, kur ir skaidri zināms pretinieks, nevis tās, kur nav skaidrs pirmajās sekundēs, kurš no kuras puses “uzšāvis”.
Kā jau minēju, par šādu hibrīdoperāciju gatavošanu ir pārliecināti teju visi eksperti: kā izteicies militārais analītiķis Mārtiņš Vērdiņš laikrakstam “Diena”: “Apdraudējums no Krievijas puses, protams, pastāv, un lielākās diskusijas šobrīd varētu būt nevis par to, vai tas notiks, bet gan kad un kādā veidā.”
Un paskaidro arī kāpēc, šāds apdraudējuma iespējamība ir arvien lielāka: “Ticamāk ir tas, ka tuvāko trīs četru mēnešu laikā varētu nonākt līdz tam, ka tiek pieņemts lēmums iesaldēt vai apstādināt karu Ukrainā, jo tā sekas ir pārāk nepatīkamas. Un tad ir nākamais jautājums –
vai Krievija var palikt bez kāda konflikta, bez ienaidnieka? Nevar. Viens no kandidātiem šai ienaidnieka lomai ir NATO kopumā, īpaši Eiropas valstis un jo sevišķi Baltijas valstis un Polija.”.
Skaidrs, ka Krievija iekšpolitisku un ekonomisku iemeslu dēļ nevar palikt bez ārējā ienaidnieka un faktiski – Putina režīms nevar funkcionēt bez kara, jo visa valsts ekonomika ir uzlikta uz kara sliedēm. Pagaidām šī kara mašīna strādā uz Ukrainu. Bet Ukrainas jaunā kara taktika ar enerģētikas mērķu spridzināšanu Krievijas teritorijā ir izrādījusies efektīvāka, nekā Kremlis to bija iedomājies. Un nākamie tuvākie mēneši parādīs, uz kādu pretdarbību, izņemot civiliedzīvotāju nogalināšanu Kijivā un lielajās pilsētās ar nakts raķešu reidiem, tie ir spējīgi.
Par Krievijas mērķiem viss tā kā būtu skaidrs, bet tagad par mūsu atbildēm. Dīvainā kārtā nav dzirdēta vienota un skaidra augstāko amatpersonu pozīcija ar politisko gribu un militāro varēšanu, tūlītēji pretoties jebkādam hibrīduzbrukumam. It kā, protams, jā, teikts, ka par “pirmo centimetru” zemes, kuru aizsargās. Bet prasās nostāja, ka, piemēram, “nezināmu” dronu uzlidojumam, nesekos vien stāsts par “stingru nosodījumu” un “starptautiskas komisijas izveidi”. Bet gan tūlītēja simetriska atbilde Krievijas teritorijā.
Pagaidām nav dzirdēti ne politiski paziņojumi šajā sakarībā, ne arī ir ar ko ļoti lepoties militāri, ja neskaitīt to vienīgo ar raķeti notriekto dronu. Kas ir, protams, ļoti labi un apsveicami, līdzās arī aizsardzības ministra Raivja Meļņa paustajam, ka neies skaitīt naudu, ja runa ir par cilvēku drošību un aizsardzību.
Ja stāsti par iespējamo “viltus karoga” operāciju ir vien vēlme ieraut NATO austrumu flanga valstis “nervu” karā, tad tas prasītu stingrāku mugurkaula demonstrāciju, nevis vien pārspīlētu piesardzību. Kas galu galā arī Latvijas sabiedrībā rada baiļu atmosfēru, nedodot pārliecību par reālām spējām demonstrēt tādu gatavības pakāpi, kas liks jebkuram ienaidniekam atkāpties bez cīņas.
* “Viltus karoga” operācija ir darbība, kas veikta ar nolūku slēpt patieso atbildīgo un vainot kādu citu. Vēsturē izmantota vairākkārt, piemēram, 1939. gada 31. augustā nacistiskās Vācijas SS vienību karavīri, pārģērbušies par poļu karavīriem, uzbruka radiostacijai toreizējā Vācijas pierobežas pilsētā Gleivicā. Viņi pārraidīja īsu paziņojumu, atstāja mirušos un radīja ieganstu Ādolfam Hitleram 1.septembrī iebrukt Polijā.
