Armands Puče: Kulbergs nonācis starp afērām un darījumiem
0
Jau teicu pirms nedēļas. Lai arī tas nenotiek ar blīkšķi – politiskais process Latvijā mainās.
Mums vēl ir prezidents, kas NATO samita laikā ārzemēs taisa pašiņus kopā ar klaiņojišiem kaķīšiem. Mums vēl ir ārlietu ministre, kas ministrijas interneta mājas lapu izmanto kā paštīksmināšanās spoguli ar nosacīti pavadošo tekstu – kura te ir visskaistākā, vislabākā, viscentīgākā…
Tajā pašā laikā mums jau ir premjers, kas sācis saukt lietas to īstajos vārdos. Jā, līdz padarītiem un izmērāmiem darbiem viņš nav īsti vēl ticis, bet atgādināšu – pirms Kulberga vara savu pielietojumu labākajā gadījumā imitēja, vairoties no atklātības un skaidrības – kā Kariņš vairās no Citskovska, vai Siliņa no Smiltēna…
Tie, kas pārmet premjeram Kulbergam vāvuļošanu, nav vēl sapratuši, ka līdz oktobrim ar to var patiešām pietikt. Kas notiks pēc tam? Tad mēs ieraudzīsim īsto Kulbergu un īsto “Apvienoto sarakstu”.
No tā baidīties nevajag, jo pašreizējais mantojums, ko atstājusi ir “Jaunā vienotība”, atrodas noliktavā uz plauktiem starp slikti un ļoti slikti. Par laimi Kulberga matricai praktiski nav nekā kopēja ar līdz šim pieredzētājiem tukšdirsējiem. Šajā sakarā festivāls “Lampa” ir kā šo aprindu mazā spartakiāde, kur viena daļa patiešām nāk sacensties verbālās caurejas ieskaitēs. Tas nav slikti – izrunāties vajag, ja vien katrs trešais tur neatrastos ar smieklīgu kaujas uzdevumu.
Vai tad kādam vēl ir ilūzija, ka “Lampa” pamatā apkalpo tā saukto nevalstisko sektoru ar politiskajiem priekšautiņiem, ko viņi paši ir spiesti atšķaidīt, lai pasākums neizskatītos pēc futbola uz vieniem vārtiem? Labi, ka tiktāl viņiem pielec, ka par valsts naudu festivālā drīkst sarunāties ne tikai genderi un viņiem pieguļošās aprindas.
“Lampas” ideologi sēž Memorandu padomē, kurus viņdien premjers satika vaigā. Tas ir tāds pašpasludināto pareizo kopums, kas dauza bumbierkoku un katrā otrajā teikumā atsaucas uz pilsonisko sabiedrību vai uz sabiedrības interesēm.
Kulbergam palika mute vaļā, kad viņš uzzināja, ka par šo iestudēto lomu šiem Ministru kabineta piesēdētājiem vai pavadoņiem Valsts kanceleja maksā.
Mums ir vēl citas n-tās sabiedrības grupas un partneri, kas bez materiālās atlīdzības nāk un piedalās valsts labklājības celšanā, likumu veidošanā, aktu slīpēšanā u.t.t., bet memorandieši ir viltīgi panākuši, ka viņiem par to kronis vēl ieskaita… Vai viņi ir līdzatbildīgi par nenotikušo labo valsts pārvaldi vai jebkuriem nesmukumiem, kas uzšķiļ kriminālprocesus? Protams. Taču neviens viņus pie zvana nekārs, vēl mazāk – prasīs kādu atskaiti par nolaidīgi padarītu darbu. Jo viņi paši sevi ievēl un paši nosaka savu nodarbinātības apjomu, pievienojot materiālās intereses. Kaut kas līdzīgs, ja jūs vērotu kā pēc lietus žūst asfalts un jums par to vēl maksātu.
Kulbergs saka, ka šādi turpināt nevarēs – ka tā ir atklāta naudas izpļekarēšana. Un vispār – kas tie memorandieši tādi ir, ka sev piebūruši šādu komforta līmeni, ko sedz nodokļu maksātāji? Paredzu, ka premjers uz šo jautājumu drīz uzzinās atbildi, jo memorandieši ne tikai sēž Ministru kabinetā pie ministru galdiem un elpo politiķiem kafijas tasēs. Viņi sēž ekspertos katrā diskusijā, ko organizē Bārtas vainaga īstie turētāji jeb sabiedriskais medijs.
No turienes jau arī aug pumpas šai sabiedriski politiskajai pataloģijai, kas privatizējusi pilsoniskās sabiedrības zīmogu vai pēc matiem pievilkto cilvēktiesību e-parakstu. Par šo vaļīgo izrunāšanos un izbrīnu Kulberu noteikti sitīs, bet viņš šajā rindā nebūs pirmais.
Pirmais būs iekšlietu ministrs Dombrava, kas bez jebkādām cermonijām un šampaniešiem ierādīja vietu tām marginālajām apvienībām, kas nelegālajiem migrantiem pie Austrumu robežas sētas caurumiem ir gatavas pasniegt ne tikai roku, zupu un čupačupu, bet arī ceļvedi, lai viņi iesvīstu mūsu izveidotajā kārtībā.
Ja mazliet iedziļinās, kas tās par organizācijām, kas tik klaji apdraud Latvijas nacionālo drošību, turpat vien pie Memorandu padomes vien nonāksim. Kā viņiem izdevies tikt pa tiešo pie fondiem, ko balsta valsts nauda – un tie ir simtiem miljoni! – tas jāprasa “Jaunajai vienotībai”, kas teju vai pusotru gadu desmitu šo procesu atbildīgi iznēsāja. Akušieru uzdevumus šajās dzemdībās pildīja delnieši un providieši, kas institucionalizējuši valsts naudas pārdali lielā apmērā, atsaucoties uz konvencijām un starptautiskajām normām, kuras Latvijā nevienam netraucē un arī nepalīdz.
Skaidrs, ka Kulbergs ar savu prasīgo retoriku ir uz pareizā ceļa, tikai viņam nevajag šajā gadījumā nodarboties ar pretinieka svēršanu. Tāpat kā nevajag aicināt uz šo cīņu tiesnešus, jo kā rāda vēsture – tie visi būs no memorandiešu barotnēm. Te vajag kā Dombrava – lūk, tur ir durvis, aizveriet tās no otras puses. Rēķinoties, ka būs spiegšana, kliegšana un atriebšanās. Saprotot, ka viņi labi sēž un negribēs sākt strādāt kaut ko lietderīgu.
Iespējams, šādas vai līdzīgas virbrācijas, pagājušajā nedēļā sajuta arī veselības ministrs Abu Meri, kad premjers bez sarkanā paklāja viņam lika paskaidrot, kāpēc Valsts kontroles atzinumi un secinājumi netiek ieviesti nozares praktiskās infrastruktūras dienas kārtībā? Nolaidības mērogs, kas izriet no katras otrās VK ziņojuma rindkopas, labi paskaidro mūsu medicīnas vietu neatkarīgās republikas anālajā atverē.
Šo varēja sakārtot arī Kulberga priekšgājēja, taču viņa laikam nobijās no tā, ka tā būs valstiska pieeja. Politiski čakarēties ir ērtāk, jo tad var uzņemties politisko atbildību, kas ir tas pats, ka nodarboties ar Taro kāršu likšanu. Kurš no “Jaunās vienotības” politiķiem ir par savu darba nespēju atbildējis? Neviens. Un tas ir noticis skrupulozā to pašu bēdīgi slaveno memorandiešu, delnistu un providiešu virsuzraudzībā, kas tikai paskaidro – kā vēži pie mums pārziemo vai kādās kulītēs tie uzglabājas.
Starp citu, gadījums ar LMT un TET pirkšanu jau arī stāsta par politisko karteli, kas tagad nonācis uz Kulberga galda, kuru kāds it kā uzrauga. Un premjeram ir taisnība, ka viņš saka – tas var būt gan gadsimta darījums, gan gadsimta afēra.
Tik neskaidra un noslēpumaina šobrīd ir situācija ap šo veikalu. Bet mums Evika ar Viktoru vēl nesen – gluži kā Nora ar Viktoru septiņdesmitajos – dziedāja, ka viss notiekot laternu stundā, ka sadalīsim līdzīgi, to kas pieder tev… Labi atminu, ka Ekonomikas ministrs vēl pirms šī mācību gada beigām vīteroja, ka valsts kapitālsabiedrība “Latvenergo”, ar kuras resursiem šis pirkums notiks, vispār gribot pati šo aktīvu pārvaldīt – jo tā viņi redzot savu perspektīvo nākotni. Tagad mums iegalvo, ka pēkšņi uz sitiena parādījušies 23 investori. Un vēl mēs zinām, ka visu darījumu no pagājušā gada apstāv starptautiska mēroga baltās apkakles, kas par savu klātbūtni regulāri valstij izraksta rēķinus. Kam mēs esam tuvāk – darījumam vai afērai? Šķiet, ka šis jautājums Kulbergu pavada ne tikai LMT un TET gadījumā, kas atspoguļojas viņa ikvakara pārdomās sociālajā virinātavā Facebook.
Premjers nav slēpis, ka ar padarītajiem darbiem nav nekāda rožu dobe. Lai gan, ja ņem vērā, ka aiz muguras ir viens mēnesis, kopš viņš stūrē – cipars trīs nav nemaz tik skumīgs. Jo iepriekšējie pat to nesauca, nodarbojoties ar reizināšanu (4×4), kas paliek bez iznākuma. Kulbergam pašam jau nav krekls jāplēš uz krūtīm – pietiks, ja viņš uzstājīgi un regulāri to prasīs no ministriem. Piemēram, kādā sakarā Labklājības ministrs ir nostājies bruņinieka pozā bez šķēpa, bruņām un vairoga, stāstot, ka viņš kategoriski iebilst tiesībsardzei par bāriņtiesu reformu?
Sak, lai to darot nākamā valdība… Kas tie par kumēdiņiem? Kurš ir pilnvarojis ministram nodarboties ar bezdarbību? Turklāt, nevarētu teikt, ka Tiesībsarga birojs tās jaunās slotas versijā – lai Karina Palkova man piedod par šo birku – grib kaut ko darīt tāpēc, ka viņiem nav ko darīt. Tad kāpēc ministrs mīcās un neveikli pauzē? Kādas intereses viņš apkalpo? Kur Kulberga satvēriens? Kur te pazuda labās pārvaldības pabarotie sargi un suņi?
Protams, varētu par šo pavaicāt arī algotņiem no Memorandu padomes, bet viņi būs bezcerīgi – jo pašiem tagad svilst… Kulberga ziņā ir šo visu mainīt kardināli. Iesākumā, kaut vai vārdos, kas tomēr ir vismaz kaut kādu pārmaiņu sākums.
