“Ar alni izskatās ļoti slikti!” Mednieki norāda, ka nepieciešams stratēģiskais plāns, kā glābt populāciju 0
Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Ar alni kopumā izskatās ļoti slikti! Sliktāk ir bijis tikai pagājušā gadsimta 90. gados, kad populācija bija pamatīgi nograuta pārmērīgas medību un plēsēju slodzes dēļ. Par to, ka atsevišķiem medniekiem ir paveicies ar trofejām, ir jāpasaka paldies mūsu kaimiņiem – Lietuvai, Krievijai un Baltkrievijai. Kamēr uz Krievijas robežas nebija uzbūvēts žogs, pāri robežai ienāca aļņi. Jā, kaut kur kādu vecāku alni ir sataupījuši paši mednieki. Taču tas darīts gadu gadiem. Taču līdz šim lielāko trofeju aļņi mums ir bijusi dāvana no kaimiņiem…
Ko darīt? Zāļu principā nav. Ja ar alni patiesi grib ko darīt, pašreiz tās ir tikai fantāzijas, tad tas ir jādara uzreiz visā Latvijā. Nepieciešams stratēģiskais plāns, un pie tā jāpieturas visiem. Jebkurš cits risinājums būs sevis mānīšana un dzīvošana ilūzijās.
Alnis pārvietojas pietiekami lielos attālumos. To nevar ierobežot divos, trijos vai piecos tūkstošos hektāru. Alnim ir tie 20–30 tūkstoši hektāru, kas vajadzīgi ikdienas ceļojumiem. Tas nozīmē, ka alnis apceļo piecu līdz desmit kolektīvu platības. Mūsu pašreizējā situācija nav atbilstoša, lai audzētu trofeju aļņus.
Vai ļauties tecējumam un grimt dzelmē? Tāda laba risinājuma pašlaik nav. Kad deviņdesmitajos gados populāciju burtiski izkāva, medības tika aizliegtas, bet pēc tam tās bija ļoti ierobežotas. Un tad patiešām bija aļņi ar lieliskām trofejām. Alnim bija vienkārši dota iespēja izaugt… Tagad šādas iespējas nav.
Ļoti iespējams, pie aļņu medību aizlieguma mēs pavisam drīz nonāksim. Jāpaskatās, kādi būs šīs medību sezonas rezultāti. Turklāt, lai to izdarītu, nav jāmaina normatīvais regulējums. Pietiek ar Valsts meža dienesta ģenerāldirektora rīkojumu.
Un alnis nav to dzīvnieku skaitā, kas visu noposta, lai arī Latvijas valsts meži to visu laiku sludina. Pašlaik šis brēciens ir par staltbriežiem. Vaina par kādām neizdarībām ir uz kādu jānoveļ. Vispirms tie ir savvaļas dzīvnieki, kas sevi nespēj aizstāvēt, un nākamie ir mednieki. Pret to ir jāvēršas, un es to arī daru.
Un nevajag iedomāties, ka ikviens individuāls mednieks var izlemt, spiest sprūda mēlīti vai ne. Ir izdalīts limits, ja sprūda mēlīte paliks nenospiesta, tas nelaimīgais alnis būs iegājis kādā jaunaudzē un kaut ko apēdis, tad pret mednieku klubu tiks vērstas sankcijas…
Lielais, kautrīgais milzis — alnis
Valsts meža dienesta nākamajam ģenerāldirektoram būtu jābūt ar pietiekami stingru mugurkaulu. Uz to mēs ceram, lai gan situācija var būt arī pilnīgi pretēja un amatā var nonākt cilvēks, kas piekritīs izskaust pēc iespējas vairāk meža postītāju. Lai gan tieši mežs ir dzīvnieku mājas un arī vieta, kur tie ēd.”
Jānis Baumanis, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs: “Jā, ir iegūtas vairākas labas aļņa trofejas. Par to šaubu nav. Domāju, tam ir vairāki iemesli. Gribētos jau cerēt, ka tas ir noticis mednieku ieguldītā darba dēļ un ka ir klubi, kuri arī aļņus ir sākuši medīt pareizāk, ne tikai staltbriežus. Saudzējot vidēja vecuma aļņu buļļus. Šādu klubu ir ļoti maz. Es vairāk sliecos domāt, ka tas ir tāpēc, ka piecus gadus Valsts meža dienests dalīja šīs atļaujas pa dzimumiem un buļļu atļauju nebija tik daudz. Pēdējos gadus ar grūtībām, taču arī nomedīšanas apjoms tiek samazināts. Tiesa, daudz lēnāk, nekā sarūk pati populācija.
Savukārt šogad visi pieaugušie aļņi ir nenoteikti un, ja klubs vēlas, var medīt tikai buļļus… Tas dos savu artavu. Piemēram, ja pērn bija divas buļļu un divas govju atļaujas, tad tā arī bija jāmedī. Nu tāda ierobežojuma vairs nav. Ja tiek pamanīts vecāks alnis ar ievērības cienīgu trofeju, tas vienkārši tiek nomedīts. Un viss ir legāli…
Es negribu izklausīties pēc baigā pesimista, taču esmu reālists. Austrumu robeža lēnām, bet tomēr tiek noslēgta ar žogu, kas reizēm nav īpašs šķērslis cilvēkam, bet alnim tas ir nepārvarams. Līdz ar to mums ar šīs sugas apsaimniekošanu jābūt ļoti prātīgiem!
Pretējā gadījumā šis varētu būt pēdējais pirmsnāves kvieciens jeb kā augļkokiem – pēdējā raža pirms nokalšanas. Situāciju var salīdzināt arī ar apsēm, kuras paredzēts nogāzt dzīvniekiem. Tām vasarā noņem mizas gredzenu, lai barības vielas paliek kokā.
Protams, es apsveicu veiksmīgos medniekus un man ir prieks, ka šādas trofejas ir. Bet man ir ļoti lielas šaubas, vai pēc gada vai diviem mēs joprojām priecāsimies par tikpat skaistām aļņu trofejām.
Vienīgais risinājums – ļaut alnim izaugt un nemedīt puišeļus šortiņos. Jāatceras elementāra bioloģija – dabā, lai suga turpinātos, vajadzīgi abu dzimumu īpatņi. Aļņa gadījumā – labas pieaugušas govis un spēcīgi veselīgi buļļi. Dabā brīnumi un nevainīgā ieņemšana nav novērota. Ja govis nemedīsim, bet medīsim tikai buļļus, nebūs arī teļu. Būs govis bez teļiem, mēs vainosim vilkus un lāčus, nevis paši sevi, kas visu pieaugušo aļņu limitu būs izmantojuši, lai medītu tikai buļļus.
Jāmedī ar prātu! Jāatceras, ka tikai ar govīm vien ir par maz, lai suga turpinātos. Ja sugai nepieciešama atelpa, jāmedī mazāk.
Es ļoti ceru, ka esmu pārāk skeptisks, taču informācija, kas ir manā rīcībā, nedod pamatu optimismam.”
