– Esat teikusi, ka ar prieku radītu mūziku kādai latviešu kinofilmai. Tas būtu mīlestības darbs, kurā jūs ieguldītu vairāk, nekā kāds varētu samaksāt. Vai šī filma varētu būt “Dvēseļu putenis”, kurai nupat esat piekritusi komponēt mūziku? 1
– Noteikti! Ar režisoru Dzintaru Dreibergu jau esam sākuši kopīgi strādāt. Tapis mūzikas treilerītis ar veco latvju strēlnieku dziedājumu, ko apkopojis Andris Balcers no grupas “Vilki”. Šie dziedājumi ir ārkārtīgi aizkustinoši, smeldzīgi, pa vidu esmu iepinusi savas tēmas, dramatiskākus motīvus. 11. novembrī esmu bijusi Latvijā, bet nebiju aizdomājusies, ka pie prezidenta pils mūra strēlnieku dziesmas skandējošie vīri ir no “Vilkiem”.
– Tātad, tāpat kā dziesmas, arī kino sakarā var teikt – pirmoreiz. Latviešu izcelsmes amerikāņu komponiste Lolita Ritmane pirmoreiz raksta mūziku latviešu spēlfilmai.
– Jā, esmu ķērusies klāt ar lielu entuziasmu. Šķiet, filma būs vērtīga ne tikai Latvijas latviešiem, bet arī pasaulē. Jo tā būs liela formāta filma ar plašu vērienu, kurā ir gan vēsturiskais, gan personiskais, kinolente, kas kino pasaulē atgādinās par Latvijas eksistenci.
Domāju, kā nofilmēt kaujas, lai tās izskatītos kaut cik reāli. Tas prasa daudz līdzekļu. Un, ja ir cilvēki, kuriem patīk šādās lietās ieguldīt naudu, tas ir lieliski, jo filma ir vērtīgs aizsākums.
Būšu atklāta, pirmā reakcija, kad mani uzrunāja, bija šāda – tvēru tālruņa klausuli: tēti, mammu, stāstiet, ko zināt par “Dvēseļu puteni”! Latviešu skolā lasījām Skalbes “Kaķīša dzirnavas”, bet ne tik biezas grāmatas. Kad ķēros pie mūzikas, daudz par Grīna romānā atklāto laiku runājām ar tēti. Tagad, tūlīt pēc mūsu sarunas, došos uz “Valtera un Rapas” grāmatnīcu un pirkšu astoņsimt lappušu biezo grāmatu, jo mājās man tās nav. Lasīšana būs ārkārtīgi vērtīga manai latviešu valodas prasmei. Interesantākais ir stāsts, kā sešpadsmitgadīgu puiku ierauj karā, kā tas izskatās jauna cilvēka acīm. Filmā jāparāda arī politika, valdība un galvenais – jāpanāk, lai skatītāji varētu just līdzi, ienirt šā jaunekļa sirdī. Jo skatīties no malas varētu būt ļoti garlaicīgi.
– Kādu iespaidu uz jums atstājušas latviešu filmas, ko esat redzējusi?
– Biju Losandželosas festivālā, kad labākās spēlfilmas balvu ieguva Jāņa Norda lente “Mammu, es tevi mīlu”. Pērn redzēju filmu “Segvārds vientulis” – patiesi fantastiska, izcila. Redzēju “Modri”, “Izlaiduma gadu”. Priecājos, ka arvien vairāk Latvijā rodas holivudiskas filmas šā vārda labākajā nozīmē. Protams, Holivudā top lielie kases grāvēji, kuros iegulda miljoniem dolāru un kuras tad tiek piesātinātas ar visvisādiem efektiem. Bet tehniskā līmenī tās ir nevainojamas, un no šāda aspekta arī manis minētās latviešu filmas ir tuvu Holivudā uzņemtajām. Viss izskatās labi, skan labi, montējums labs. Par filmu tēmām, protams, vairāk jāspriež Latvijā pašiem.
– Esat uzaicināta konkursa “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” žūrijā. Kā jutāties, un kādi ir secinājumi?
– Vērtēšana notika ļoti radoši, katrs – Pēteris Krilovs, Māra Zālīte un pārējie – atklāja, kura filma kuram ir numur viens, kura – numur divi, mēģinājām panākt, lai būtu kaut kas no katra Latvijas vēstures posma un katra žanra, un auditorijas – bērniem, jauniešiem. Man bija žēl, ka daudzi pieteikumi nesaņēma atbalstu, varbūt prezentācija nebija gana izstrādāta.
– Ir notikusi pirmā atlase. Kas no redzēta visvairāk pie sirds jums?
– To nedrīkstu atklāt. Mani visvairāk saistīja filmas, kurās bija gan personiskais, gan vēsturiskais. Trūkumi bija šīsdienas stāstos. Būtu gribējies ko laikmetīgāku, īpaši stāstos, sākot ar deviņdesmito gadu, Latvijas neatkarības atjaunošanu, kas jaunajai paaudzei būtu interesanti.
– Kā latviešu meitene kļūst pat komponisti Amerikā?
– Varu pateikties saviem vecākiem, brālim, visvairāk māsai, kurai bija lieliska karjera kā koncertpianistei, spēlēja Karnegi zālē Ņujorkā, vēlāk kļuva par dziedāšanas skolotāju. Skolā bija uzdots Mocarts un Bēthovens, bet mamma klausās – es spēlēju kaut ko citu. Viņa bija tik jauka, ka nepārtrauca. Tā laikam bija mana pirmā komponēšana agrā bērnībā. Pēc vidusskolas Losandželosā vecāki atrada skolu, kas specializējas filmu mūzikā, aranžēšanā, komponēšanā. Septiņpadsmit gadu vecumā mani aizveda uz Losandželosu, kur īrēju mazu istabiņu pie latviešiem. Vēlāk skolas pedagogi palīdzēja atrast darbu – veicu nošu korekcijas, palīdzēju citiem komponistiem ar instrumentalizāciju. Ja kāds bija uzņēmies par daudz, lūdza – uzraksti mūziku šai vienai ainai… Tā soli pa solītim. Tagad dzīvoju desmit minūšu attālumā no Holivudas studijas un man ir liela saskare ar šo pasauli, kurā grūti ielauzties.
– Jūs kopā ar kolēģiem tagad esat nodibinājusi pati savu mūzikas kompāniju “Dinamiskie mūzikas partneri” (“Dynamic music partners”). Ko nozīmē strādāt Amerikas lielajā konkurencē?
– Pēc slavenajām Holivudas lielfilmām, ko pazīst visā pasaulē, tradicionāli tiek uzņemti televīzijas seriāli. Un mūsu darbiņš ir rakstīt tiem mūziku. Strādāju kompānijā ar diviem citiem komponistiem, mums ir divi skaņu režisori, menedžeris un advokāts. Ja tiekam pie televīzijas seriāla, ar maizes darbu esam nodrošināti. Tad varam paņemt klāt vēl kādu filmu vai atsevišķu projektu, kā, piemēram, “Dvēseļu puteni”.
Jaunajiem komponistiem, kuri cenšas ielauzties, un arī dažiem Latvijā, kuri ir talantīgi, atgādinu – komponēšana nav tikai radošs darbs, bet arī bizness, jātiekas ar daudz un dažādiem, ne vienmēr tīkamiem cilvēkiem, kādreiz jāraksta mūzika, ko nemaz negribas. Uzraksti, pēc pašas domām, ko fantastisku, bet režisors, producents vai kāds grāmatvedis, kam galīgā teikšana, pieņem lēmumu – tas man nepatīk, izmet ārā un vēl sarunā kādu citu komponistu. Jābūt pietiekami biezai ādai. Mūzika ir filmas beidzamā komponente. Ja kaut kas filmā nav labs, tad viegli vainot mūziku. Ja filma lieliska, tad domā – ka tik mūzika nesalaiž visu dēlī, to uzliks kā ķirsīti putukrējumam. Bet, ja filma ir kā švaka, veca kūka, tad mūziku grib pārliet kā saldu krējumu publikas pievilināšanai.
– Kurā no mūzikas jomām pati jūtaties vislabāk?
– Vislaimīgākā jūtos, rakstot dziesmu spēlēm, mūzikliem. Man bija liels prieks sadarboties ar Albertu Legzdiņu un manu tēvu Andri Ritmani, veidojot “Eslingenu”, kuru nupat atkal uzveda koncertzālē “Rīga”. Nupat abi ar vīru esam sākuši rakstīt mūziku un tekstu jaunam mūziklam angļu valodā. Taču Amerikā nav kā Latvijā, kur, ja, piemēram, pasūta teātris, koris vai Dziesmu svētki, tad mūzika tiek arī izmantota un atskaņota. Amerikā mēs to piedāvājam un ceram, ka mūsu mūziku pieņems, bet tikpat labi var arī atraidīt. Man dzīvē ir moto: ja dienas beigās sev vari pateikt – esmu darījusi visu labāko, ielikusi sirdi un dvēseli, varu būt gandarīta neatkarīgi no tā, vai kāds manu veikumu slavē vai peļ. Nevaru ietekmēt, ko citi saka, bet varu veidot savu attieksmi pret to. Arī mūzika nav “pareiza” vai “nepareiza”. Ja komponētais nāk no sirds un aiz tā ir liela pieredze, tad viss būs kārtībā.
