– Jau zināms, ka vadlīniju apspriešanā grasās iesaistīties tādas pilnīgi atšķirīgas organizācijas kā jau pieminētais “Papardes zieds”, asociācija “Ģimene”. Kā būs iespējams rast kompromisu? 7
– Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur katrs var iesaistīties normatīvo aktu apspriešanā. Vadlīniju apspriešanas process būs atklāts. Protams, ka tas būs ļoti sarežģīts ceļš, bet es ceru, ka mēs visi spēsim vienoties par to, ka mums jāaudzina kritiski spriestspējīgs, emocionāli bagāts cilvēks. Atbilstoši tiem principiem, kas definēti Satversmē.
G. Jirgensons: – Tajā ir teikts, ka valsts aizsargā tradicionālu ģimeni, tad nu skaidrs, ka mēs gribam izaudzināt krietnus ģimenes cilvēkus, kas nelamājas. Ja gribam, lai Latvijā veidojas krietnas ģimenes, dzimtu daudz bērnu, tad arī tām pašām “Papardes zieda” akcijām vajadzētu to veicināt. Pat nerunāju par citām attiecību formām, pietiek jau ar to, ka redzam ģimenes, kurās māmiņai visu laiku mainās draugi. Tieši tajās ģimenēs arī parasti rodas vislielākās problēmas. Man nav pārliecības, ka “Papardes zieda” aktivitātes to visu neveicina.
I. Upeniece: – Bet jūs taču varat uzaicināt uz skolu arī pārstāvjus no biedrības “Īsta mīlestība gaida”, kuri iestājas pret dzimumattiecībām pirms laulībām! Veselības izglītības saturu es tomēr gribētu norobežot no audzināšanas. Tikumīgs cilvēks gan labi pārzina savu ķermeni, gan arī ļoti skaidri apzinās gan atbildību, gan robežas. Neredzu, ka no izglītības satura būtu iespējams izslēgt veselības izglītības aspektus. Tas ir tāpat kā nevaram taču spriest par to, vai Pitagora teorēma ir vai nav tikumīga.
I. Ratinīka: – Atgriežoties pie tā, par ko runāja Jirgensona kungs, man ir konkrēts jautājums: ja atnāks uz skolu jaunietis ar citu orientāciju, ko man kā skolotājam un audzinātājam darīt, ja viņš ar mani gribēs par šīm problēmām runāt? Vai man viņam jāsaka: tu neesi normāls?
– Jautājums vietā, jo viens no iemesliem, kāpēc vajadzēja “tikumības grozījumus”, esot homoseksuālisma propaganda jaunatnes vidū.
I. Upeniece: – Man nav tiesību komentēt likumdevēja vēlmes. Likumā par attieksmi pret homoseksuālismu nekas nav teikts. Nevajag to visu banalizēt, tādējādi ceļot jezgu.
I. Ratinīka: – Literatūrā ir arī autori ar netradicionālu orientāciju. Tad par viņiem stundās vairs nerunāsim?
A. Grīnberga: – Uzsvaram jābūt uz tradicionālu ģimeni. Māksla ir dvēseles barība. Ko liekam iekšā, tas nāks ārā. Jāatceras, ka likuma grozījumi tika pieņemti demokrātiskā ceļā; tāda ir vairākuma griba. Cenzūra nav nekas briesmīgs. Jebkuri vērtēšanas kritēriji ir cenzūra. Vai tad jūs savus bērnus audzināt bez cenzūras un viņiem viss ir atļauts?
I. Juhņēviča: – Es saskatu daudz pozitīva tajā, ka būs vadlīnijas. Esam secinājuši, ka skolās audzināšanas darbs ir ļoti dažādā līmenī. Tas lielā mērā atkarīgs no skolotāja, no direktora, no pašvaldības piešķirtā finansējuma. Politiski ļoti svarīgi ir tas, ka būs arī valstiskās audzināšanas vadlīnijas. Aicinu uztvert vadlīnijas kā palīgu skolotājiem, kas palīdzēs risināt neskaidrus jautājumus, nevis uztvert kā cenzūru, kā traucēkli un vēl vienu dokumentu, kas pastiprinās kontroli.
I. Ratinīka: – Ja vadlīnijas nebūs precīzi formulētas, tad tas, kam ir vara, tās izmantos, lai apkarotu ne jau netikumīgos, bet citādi domājošos.
– Vai vadlīnijas precīzāk izskaidros likumā noteiktās skolas padomes, faktiski vecāku tiesības izvērtēt mācību materiālus?
I. Juhņēviča: – Jau līdz šim skolas padomes drīkstēja paust viedokli par mācību materiāliem. Tas nekur nebija aizliegts. Skolas padomes ieteikumiem vienalga būs jābūt tiesiskiem. Ja direktors redzēs, ka skolas padomes lēmums ir pretrunā standartam, tad viņš varēs pamatoti lūgt padomu savu lēmumu pārvērtēt. Skolas padomes lēmums joprojām būs ieteikuma rakstura. Jo tikpat labi skolas padomē var būt runa par vēstures mācību materiāliem, ne tikai par bioloģiju un literatūru.
– Agnese, vai jūs, kad gājāt skolā, jutāt, ka kādā mācību procesā tiek aizskarta jūsu personība, traucēta tikumiskā attīstība?
A. Lipska: – Protams, ne. Domāju, ka šī problēma ir ļoti pārspīlēta. Uzskatu, ka vidusskolā būtu jārunā arī par neērtiem tematiem, jo vidusskolēni ir tajā vecumā, kad var būt diskusija gan starp skolēnu un skolotāju, gan vienaudžiem, gan skolēnam pašam ar sevi. Brīdī, kad, analizējot mākslu, skolēns iedod provokatīvu tekstu, viņš sāk domāt, vai tas ir pieņemami. Iespējams, tieši secina, ka lamuvārdi nav pieņemami.
