“Riga IFF ir labi ieeļļojies mehānisms.” Kas festivālā noteikti ir jāredz? 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Būs gan skatītāju iecienītā “Festival Selection” ar filmām no Berlīnes, Kannu, Venēcijas festivāliem, gan ziemeļvalstu kinoprogramma “Nordic Highlights”, gan konkursa programma “Feature Film Competition”, gan bērnu programma “Kids Reel”. Būs skatāma Žistīnes Trijē Kannās triumfējusī “Kritiena anatomija” un daudzas citas filmas, to skaitā ukraiņu hibrīdfilma “Fotofobija”, kas filmēta Harkivas metro bumbu patvertnē. Būs šā gada jubilāra Džima Džārmuša filmu programma, vācu filmu skate “Zeitgeist”, Vims Venderss, Margarēte fon Trota, Rojs Andersons u.c.
Nedēļu pirms festivāla – saruna ar “Rīga IFF” radošo direktori SONORU BROKU.
– Kura ir programma, kuru veidojot ieguldījāt lielākos resursus? Kura jums pašai šķiet visnozīmīgākā?
S. Broka: – Visapjomīgākais laika resursu ieguldījums bija pilnmetrāžas filmu konkursa programmā, jo izskatām arī visus pieteikumus, kas mums tiek iesūtīti. Priecājos, ka katru gadu pieteikumu skaits palielinās un būtiski aug arī to kvalitāte. Šī programma būtiska arī ar to, ka tā piesaka virzienu, kādā kino šobrīd dodas. Ja skatāmies uz programmu “Festival Selection”, tad tās ir filmas, kas jau ir pamanītas, par kurām runā, kas jau ir ieguvušas pasaules prožektoru spozmi, bet konkursa programmā ir vai nu debijas, tās ir kas neparasts savas valsts kino kontekstā, vai arī tas ir īpašs režisora rokraksts. Mēs atļaujamies konkursa programmā skatīties uz tām mazliet neparastajām, bet tas nenozīmē, ka tas ir ļoti izteikts eksperimentālais kino, nebūt ne.
Piemēram, poļu filma “Lauku ļaudis” (rež. Dorota Kobiela Velšmane, Hjū Velšmans) ir ļoti īpašs darbs, par ko paši poļi stāsta, ka tas ir viņu kino desmitgadē lielākais un nozīmīgākais. Filma veidota arī kā animācija, tās autori ir tie paši, kuri strādāja pie filmas “Mīlošais Vinsents” par Vinsentu van Gogu, kas saņēma “Oskara” nomināciju. Šī filma ir veidota līdzīgā tehnikā – vispirms notiek filmēšana, kā parasti, un pēc tam uz šī filmētā materiāla veido eļļas gleznas. Principā katrs kadrs ir kā glezna, un tādu ir vairāk nekā 40 000. Turklāt šie kadri ir speciāli veidoti tā, lai atgādinātu poļu glezniecības meistaru darbus. Tas būtu tāpat, ja pie mums kādā filmā ieaustu Jaņa Rozentāla vai Vilhelma Purvīša gleznas. Filma “Lauku ļaudis” ir tikai nupat Toronto festivālā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi, un Latvijas iedzīvotāji būs vieni no pirmajiem, kas to redz uz lielā ekrāna.
– Divas igauņu režisoru filmas – Rainera Sarneta “Neredzamā cīņa” un Ilmara Rāga “Ēriks Akmenssirds” – tapušas kā kopprodukcijas ar Latviju.
– Ilmara Rāga “Ēriks Akmenssirds” tiks rādīta “Kids Reel” programmā. Par abām filmām var teikt, ka arī mēs varam svinēt to nacionālo pirmizrādi, jo to tapšanā ir iesaistījušies arī nacionālie filmu veidotāji un Latvijas aktieri. Ilmara Rāga filmā epizodiskā lomā ir Renārs Kaupers, un festivāla laikā gaidāma arī paša režisora atbraukšana no Igaunijas. Rainera Sarneta “Neredzamā cīņa” ir vēl ciešākā kopprodukcijā tapusi filma, jo daļa no tās ir uzņemta Latvijā. Rainers Sarnets ir arī mūsu festivāla iemīļots režisors, jo viņa filma “Novembris” 2017. gadā saņēma “Riga IFF” galveno balvu. “Neredzamā cīņa” ir ļoti neparasts darbs, viņam ir izdevies komēdijā ļoti organiski savienot Austrumu cīņas mākslas filmas estētiku un paņēmienus ar pareizticīgo klostera ikdienu. Tajā visā vēl klāt ir arī ļoti tipisks igaunisks humors.
Mums ir arī viena igauņu filma konkursa programmā – “Melnās pirts māsība” (rež. Anna Hints), kas saņēmusi dokumentālā kino režijas balvu Sandensā. Tas ir ļoti trausls, intīms sieviešu kopības portrets. Šī filma ir uzņemta melnajā pirtī, kur sievietes iziet pirts rituālu un ļoti atklāti dalās savos stāstos, norunājot no sevis pārdzīvojumu smagumu. Šī filma tiešām ir ļoti ievērojams notikums Igaunijas dokumentālā kino kontekstā un ir vērts to noskatīties uz lielā ekrāna.
– 2022. gadā “Riga IFF” lielu uzsvaru lika uz Ukrainas dalību festivālā, un arī šogad īpašu interesi raisa Ivana Ostrohovska un Pavola Pekarčika “Fotofobija” par dzīvi bumbu patvertnē Harkivas metro, kas jau kļuvusi par ukraiņu eksistenciālās cīņas simbolu. Šī dokumentālā hibrīdfilma tikko rādīta Venēcijas “Autoru dienas” skatē un nupat izvirzīta kā Slovākijas pieteikums “Oskara balvai”.
– Šī filma ir konkursa programmā, kuras noteikumus esam nedaudz pamainījuši, – nepieņemam Krievijā ražotu filmu pieteikumus, to vietā uzmanību pievēršam Ukrainas kino. Šo filmu iekļāvām konkursa programmā, jo tā ir kopprodukcija starp Slovākiju, Čehiju un Ukrainu. Tās režisori Ivans Ostrohovskis un Pavols Pekarčiks ir starptautiski atpazīstami – iepriekš viņiem bija filma “Kalpotāji” – ļoti spēcīga spēlfilma, ko arī izrādījām “Riga IFF”. “Fotobobija” patiešām ir hibrīdfilma, jo tajā ir apvienoti pavisam dokumentāli vērojumi un nelieli inscenējumi. Tomēr pieļauju, ka skatītājs var pat nenojaust, kurā brīdī skatās patiesu vērojumu un kurā brīdī iejaucies režisors. F
ilmas veidotāji pavadīja vairākus mēnešus Harkivas metro kopā ar iedzīvotājiem, uzfilmējot ļoti dabiskas ainas un novērojot sīkas detaļas, kas precīzi raksturo tos izaicinājumus, ar kuriem cilvēki saskaras, dienu dienā dzīvojot telpā ar mākslīgo dienasgaismu. Filmas varoņi ir divi bērni – desmit un vienpadsmit gadus veci –, kuri metro sadraudzējas. Zēnam tiešām ir smagi, viņam pat rodas koncentrēšanās grūtības, viņš nevar sekot mācībām, jo viņam trūkst saules gaismas. Filmas nosacītais sižets seko līdzi tam, kā viņi ar draudzeni domā, kā tomēr varētu atrast veidu, kā ieraudzīt sauli. Man šī filma šķiet simpātiska un svarīga tādēļ, ka tajā tikpat kā netiek rādīta militārā darbība, tās galvenie varoņi ir mierīgie iedzīvotāji, un mēs tiešām iedziļināmies viņu ikdienā – problēmās, par kurām ikdienā pat neaizdomājamies.
– Kā jau ierasts, vairākas labas filmas nāk no Kannu, Berlīnes, Venēcijas kinofestivālu programmas, arī šopavasar Kannās uzvaru guvusī Žistīnes Trijē “Kritiena anatomija”. Cik viegli vai grūti ir šīs filmas dabūt rādīšanai valstī, kas tomēr ir ar samērā nelielu tirgu? Tas noteikti ir detektīva cienīgs sižets.
– Tā tiešām ir, jo, skatoties filmu prestižā pasaules kinofestivālā, tikpat kā nav iespējams prognozēt, vai mums būs iespēja izrādīt to Latvijā. Tad sākas detektīva cienīgs process, ar ko principā nodarbojamies visu gadu. Protams, vienmēr palīdz, ja arī vietējie kino izplatītāji ir ieinteresējušies par šīm filmām. Apzinoties grūtības, ka kinofestivāls viens pats varbūt nav tik interesants lielajām studijam, arī mēs esam sākuši izplatīt kino, šādi arī bagātinot vietējā kino repertuāru.
Žistīnes Trijē “Kritiena anatomija” ir ārkārtīgi spēcīga filma. Atceros, ka bija diskusijas tūlīt pēc Kannu kinofestivāla žūrijas lēmuma, jo tas varbūt nav tik inovatīvs kino, kādu ir parasts sagaidīt no Kannu “Zelta palmas zara” saņēmējas, tomēr tā ir viena no dramaturģiski meistarīgākajām filmām, kādas esmu redzējusi pēdējā gada laikā. Turklāt tur redzama Sandra Hillere, kas ir viena no šā brīža Eiropas vadošajām aktrisēm.
– Būtiska festivāla sastāvdaļa būs vācu filmu programma “Zeitgeist Deutschland” un slavenā amerikāņu režisora Džima Džārmuša retrospekcija. Ko jūs izceltu starp šīm filmām?
– Atzīmējam vairāku absolūti fascinējošu kinoveidotāju lielās jubilejas – viena no tām ir Džima Džārmuša 70 gadi, ko Rīgā svinēsim ar četru viņa nozīmīgāko filmu izlasi. Jaunākā skatītāju paaudze droši vien uz lielā ekrāna pirmo reizi redzēs “Mironi” (“Dead Man”, 1995), kas ar Džoniju Depu titullomā savulaik bija viņa kulta filma. Sadaļā “In Kino Veritas” iekļautas arī viņa filmas “Spoku suns: samuraja ceļš” (“Ghost Dog: The Way of the Samurai”, 1999) un draugu – Bila Mareja, Igija Popa, RZA, Keitas Blanšetas, Toma Veita un citu – nopietni nenopietno sarunu vinjetes darbā “Kafija un cigaretes” (“Coffee and Cigarettes”, 2003).
Vēl viens jubilārs mūsu programmā ir arī zviedru režisors, šīs valsts kino klasiķis Rojs Andersons, kurš svin jau 80 gadus. Rīgā rādīsim viņa īsfilmu programmu, kas uz lielā ekrāna pilnīgi noteikti ir Latvijā neredzēta, un arī viņa reklāmas filmu izlasi, kas kardināli atšķiras no tā, ko esam pieraduši redzēt reklāmā.
Vācu filmu programmu mums šogad ir veidojusi Džennija Cilka, kura ir viena no Berlīnes kinofestivāla kuratorēm. Programmu atvērsim ar ļoti greznu kostīmdrāmu “Ingeborga Bahmane – ceļojums tuksnesī” (rež. Margarēte fon Trota). Tā fokusējas uz mīlas stāstu starp diviem literātiem – Ingeborgu Bahmani un Maksu Frišu – cilvēkiem ar ļoti lielu radošās personības spēku, un galvenais jautājums – kur sākas viena brīvība un beidzas otra? Turklāt tas notiek laikā, kad sievietes brīvība ģimenē vēl ir ierobežotāka nekā šobrīd. Būs arī ļoti interesanta filma “Elaha” (rež. Milena Abojana), kas ir par kurdu kopienu Vācijā un tās stingro noteikumu – sievietēm jābūt jaunavām pirms laulībām. Galvenajai varonei Elahai jāatzīst situācija, kurā viņai jau ir bijis draugs, bet viņa to nespēj atklāt ne savai ģimenei, ne topošajam vīram. Spēcīga drāma, kas ataino šobrīd ļoti aktuālu situāciju šajās kopienās.
– Starp pašmāju pirmizrādēm ir tikai viena spēlfilma – režisora Aika Karapetjana jaunākā filma “Bezkaunīgie”. Ar ko izskaidrojams tik mazs skaits? “Riga IFF” nav A klases festivāls, bet tomēr…
– Pēdējā brīdī ir pievienojusies vēl viena – Ievas Aleksas hibrīdfilma “Suņa skatiens”. Tas ir ļoti interesants darbs, jauna balss Latvijas kino, ko papildinās arī dzīvais apskaņojums – to kinoteātra zālē radīs elektroniskās mūzikas duets “Bel Tempo”, filmā dzirdamās mūzikas autori.
Bet par to, kāpēc pirmizrāžu ir tik maz: šogad visās studijās notiek ļoti intensīva filmēšana, jo ir atcelti kovida laika ierobežojumi. Otrs iemesls ir tas, ka “Riga IFF” nekad nav tiecies pēc A kategorijas atšķirībā, piemēram, no Tallinas kinofestivāla, kam ir šī kategorija. Filmu veidotāji parasti fokusējas uz pirmizrādi A klases festivālos, jo tas it kā paredz lielāku starptautiskās preses uzmanību. Mēs esam nolēmuši, ka “Riga IFF” primāri būtiska ir programmas kvalitāte, skatītāji, lai viņi iegūtu pēc iespējas pilnasinīgāku priekšstatu par to, kas notiek kino, nevis kāda konkrēta kategorija, kas paredzētu, piemēram, to, ka mums konkursā jāiekļauj tikai pirmizrādes. Ja salīdzinām “Riga IFF” ar kādu festivālu, kas noris jau 50 gadus kādā prestižā Eiropas pilsētā, protams, mums ir daudz mazākas izredzes pretendēt uz filmu pasaules pirmizrādēm. Līdz ar to sanāk, ka mums būtu ievērojami vājāka programma, ja mēs būtu A kategorijas festivāls.
– Kā, jūsuprāt, festivāls ir mainījies šajos gandrīz desmit gados? 2014. gadā tas tika rīkots Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvarā.
– Jā, pirmais gads bija tāds zināms pārsteigums. Mums bija divi uzdevumi: viens – parādīt skatītājiem, kādas ir tās filmas, kas sacenšas par Eiropas Kinoakadēmijas balvām, un atbraukušajam lielajam starptautisko viesu skaitam demonstrēt Latvijas kino. Pēc tam festivālam jau radās iespēja domāt par patstāvīgu struktūru, par programmu, kas visplašāk noklātu aktuālos procesus, un vienlaikus saglabāt arī skatienu uz to, kas notiek reģionā. Šobrīd ir sajūta, ka tas ir liels, sarežģīts mehānisms, kas ir labi ieeļļojies.
– Kā šogad festivālam veicās ar finansējuma iegūšanu, jo, cik saprotu, jums joprojām nav regulāra finansējuma? Joprojām startējat VKKF un Rīgas domes kultūras programmas konkursos. Ar ko tas varētu būt izskaidrojams, ņemot vērā festivāla nozīmību valstiskā kontekstā?
– Tā ir realitāte, tomēr esam uzaudzējuši spēcīgus muskuļus, un arī festivāla tēls droši vien kļūst aizvien skaidrāks, arī no valsts puses raugoties. Katru gadu intensīvi piedalāmies regulārajos konkursos un lēnām veidojam, lipinām kopā nepieciešamo budžetu tik apjomīga festivāla izveidei. Regulāri arī startējam Eiropas konkursos, kas ir ārkārtīgi darbietilpīgs process. Saņemam tik svarīgo finansējumu VKKF valstiski nozīmīgu pasākumu programmā, bet arī tas tiek piešķirts konkursa kārtībā. Protams, ceram, ka kādreiz šī finansējuma situācija izvērsīsies stabilāka, jo skaidrs, ka to enerģiju, ko veltām nepārtrauktai finansējuma piesaistei, varētu novirzīt citur.
– Arī šogad filmas varēs skatīties gan klātienē, gan attālināti. Vai tā raugāties arī uz reģionu skatītājiem?
– Jā, tieši tā, jo mums tas šķiet būtiski, neskatoties uz to, ka vairs nav nekādu kinoteātru apmeklējumu ierobežojumu. Cilvēki, kas nevar atbraukt uz festivālu – vai tie būtu transporta, kustību ierobežojumi, mazs bērniņš mājās, vai arī veselība klibo –, tā ir mūsu auditorija, kas ļoti labprāt skatās mūsu filmas, un mums ir būtiski par viņiem turpināt domāt.
– Vai esat domājuši, kā padarīt festivāla biļetes pieejamas plašam skatītāju lokam?
– Mēs tās palielinājām tikai par mazu solīti, jo apzināmies, ka Latvijas sabiedrība atrodas tāda pašā situācijā kā mēs. Ja tās kāpinātu dubultā, tad šajā situācijā ieguvējs nebūtu neviens. Daudz vairāk priecājamies par pilnu skatītāju zāli.
– Par godu “Riga IFF” sadaļai “Nordic Highlights” ir radītas smaržas, kuru koncepcija atspoguļo ziemeļvalstu skaistumu un bagātību. Šķiet skaists mārketinga risinājums!
– Jā, šī aromāta izstrāde prasīja teju pusgadu, un festivāla laikā tas būs sasmaržojams kinoteātrī “Splendid Palace”. Tā nosaukums ir veltīts mūsu otrajai vislabāk apmeklētajai filmu programmai.
KAS NOTEIKTI JĀREDZ “RIGA IFF”
“Melnās pirts māsība”, rež. Anna Hints, 2023, 89’. Pirts tvaiku ieskautas, sievietes dalās intīmām grēksūdzēm līdzīgos stāstos par attiecībām ar savu ķermeni un seksualitāti, bērnu laišanu pasaulē un neietekmējamo, neizpausto un pārlaicīgi skaisto. Liriskā dienvidigauņu sieviešu lūgsna saņēmusi dokumentālā kino režijas balvu Sandensā.
“Mīlestība un šķiršanās”, rež. Moda Nīkandere, 2022, 79’. Lēna un Johans pēc 30 gadu kopdzīves nolēmuši šķirties – viņi ir pusmūžā, audzina trīs meitas, risina kopdzīvi un izjūt vārdos neietērpjamu apātiju. Pārim sēžot uz dīvāna kameras priekšā, viņi spriedīs: vai vēlme šķirties ir mīlestības izpausme?
“Fotofobija”, rež. Ivans Ostrohovskis, Pavols Pekarčiks, 2023, 71’. Acīs cērtošās metro stacijas dzeltenās lampas kļuvušas par 12 gadus vecā Ņikitas un vēl simtiem citu cilvēku dienasgaismu. Bumbu patvertnē Ņikita dzīvo kopā ar mammu, apmeklē ārstu, pilda mājasdarbus, stundām ilgi ņurcās telefonā – aizmirstot par senāko dzīvi, viņš cenšas nezaudēt bērnību. Šis darbs tapis īsi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, filmēšanas komandai Harkivas metro stacijā pavadot vairākus mēnešus.
“Ingeborga Bahmane – ceļojums tuksnesī”, rež. Margarēte fon Trota, 2023, 110’. Viņa ir austriete, viņš – šveicietis; viņa ir dzejniece, viņš – dramaturgs; viņa ir pārgalvīga un trausla, viņš – piedzīvojumu kārs, bet konservatīvs. Literāro aprindu un lasītāju pielūgtie Ingeborga Bahmane un Makss Frišs lauž, stiepj un pārdefinē savas attiecības un nododas emancipācijas eksperimentiem.
“Lauku ļaudis”, rež. Dorota Kobiela Velšmane, Hjū Velšmans
2023, 114’. Jaunās zemnieces Jagnas nākotni diktē ģimene – viņa ir spiesta kļūt par sievu turīgajam un par viņu daudz vecākajam Macejam, bet viņas sirds pieder precinieka dēlam Antekam. Vēloties saglabāt savu neatkarību, viņa kļūst par vietējo skaudības un naida objektu.
Iesaistot māksliniekus no Polijas, Serbijas un Ukrainas, radīta pārlaicīga, gleznieciska teiksma par cilvēka postošo un dziedējošo iedabu.
“Ar pajūgu un ziemeļbriežiem Inkas Lentas ziemzemē”, rež. Ēriks Bergstrems, 1926, 66’. Stāsts par sāmieti Inku Lentu un viņai tuvajiem, kuri dienu no dienas šķērso sniegotos mežus, medī ziemeļbriežus un sildās kotā. Filmu 2021. gadā atjaunoja Zviedrijas Filmu institūts, izmantojot nitrāta kopiju un restaurējot arī filmlentes oriģinālo krāsu paleti, ko papildina Lotas Haselkvistas Nilsones jaunradītā mūzika.
