Saeimas deputāte un folkloriste Janīna Kursīte-Pakule.
Saeimas deputāte un folkloriste Janīna Kursīte-Pakule.
Foto: Anda Krauze

Putina Krievijas okupanti, Latvija vēl cīnās ar padomju okupācijas paliekām. Saruna ar Saeimas deputāti, folkloristi Janīnu Kursīti-Pakuli 0

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Amerikāņu astronauts Edgars Mitčels nosūtītā vēstulē Obamam atklājis, ka citplanētieši nepieļaus kodolkarus uz Zemes
Krievijas mērķis esot karā vājināt Ukrainas industriālo ekonomiku, lai tā vairāk līdzinātos kādai no Baltijas valstīm 161
VIDEO. “Kas notiktu, ja raķešu triecienā uzsprāgtu Zaporožjes atomstacija? Radiācija būs pa visu Eiropu?”: atbild Jānis Slaidiņš 7
Lasīt citas ziņas

 

Pirms desmit gadiem, kad Krimā vēl nesaimniekoja Krievijas armijas bandīti, latvieši savā zemē cīnījās ar padomju okupācijas paliekām. Aukstā 18. februāra dienā notika tautas nobalsošana, saukta arī par valodas referendumu, kas izšķīra ne tikai mūsu valodas, bet arī Latvijas kā nacionālas valsts turpmāko likteni. Saeimas deputātei un folkloristei Janīnai Kursītei-Pakulei par šo laiku ir savas atmiņas. Vai šodien varam justies droši, ka latviešu valodai pašu zemē nav sviluma smakas?

CITI ŠOBRĪD LASA
Ar sviluma smaku

Kad tiekamies sarunai, kā kovida laikā ierasts, katra pie sava datora ekrāna, Krievijas tanki vēl nemaļ ukraiņu zemi, raķetes nebombardē galvaspilsētu, nav upuru. Kvēlo cerība, lai arī niecīga, ka kara nebūs. Pēc dažām dienām Saeimas deputāti pieņem paziņojumu, kurā stingri nosoda Krievijas Federācijas militāro agresiju Ukrainā.

 

Mūsu saruna nav iedomājama bez jautājuma par Krievijas izvērsto karu Ukrainā.

Ukrainā vairākkārt būts gan kā pētniecei, gan arī kā politiķei. 2013. gadā kopā ar Latvijas Universitātes studentiem piedalījāmies Latvijas kultūras dienās Dņepropetrovskā (tagad Dnipro), bija skaisti, saviļņojoši, kaut gaisā virmoja pirmās satraucošās vēstis. Krievijas agresija, nu jau jāsaka – karš, pret Ukrainu kārtējo reizi rāda, ka Krievijai nevar ticēt. Ceru, ka Rietumeiropai, kas jau labu laiku ekonomiskās intereses stādījusi augstāk par visu, ignorējot garīgo vērtību pusi, šis būs atmodas brīdis. Es ticu ukraiņu brīvības gribai un ļoti ceru, ka Ukraina netiks atstāta viens pret vienu ar agresoru.

Pirms desmit gadiem ko tik baisu bija grūti iedomāties, lai gan pašiem vēl nācās pacīnīties par savu valodu.

Latviešiem, tostarp juristiem, bija iestājies apmulsuma brīdis, jo valodas referendumu nedrīkstēja pieļaut, taču tas notika, un katram tādā brīdī vajadzēja domāt un rīkoties. Ļoti palīdzēja ārzemju latviešu konkrētā rīcība. Janvāra beigās viņi steidzīgā kārtā bija izveidojuši biedrību “Par latviešu valodu” un sāka akciju “Celies un ej!”, kas nepārprotami mudināja – ja neiesi uz referendumu, svils pēcpuse.

Parādījās ziņa, ka Latgalē izplatot viltus lapiņas it kā ar Jāņa Streiča un arī manu vārdu. Sapratu, ka jārīkojas. Vienreiz savā dzīvē vidusskolas laikā jau biju līmējusi pretpadomju lapiņas, un atkal bija pienācis laiks lapiņām. Kopā ar tobrīd aktīvu uzņēmēju Dzintru Uibo un vairākiem studentiem devāmies uz Latgali. Tā bija ļoti auksta februāra diena, pirksti mums sala, bet uzsaukuma lapiņas ar aicinājumu piedalīties un balsot par latviešu kā vienīgo valsts valodu izlīmējām.

Kā ir šodien – vai varam justies droši par latviešu valodas pozīcijām, vai nav sviluma smakas?

Līdz brīdim, kamēr nekas vēl nav sācis svilt, esam pārāk pieļāvīgi, gatavi pieņemt svešo, domājot, ka tādā veidā nonākam lielākā kultūrtelpā ar plašākām iespējām. Man sāp sirds, ka Letonikas valsts pētījumu programmā izvērsts pieteikums un visa pārējā dokumentācija, arī atskaites jāraksta angļu valodā. Eksperti no ārzemēm izvērtē, kas mums Latvijā vairāk nepieciešams. Vai tā nav rūgta ironija?

Par kādu pašcieņu kaut vai humanitārajā jomā varam runāt? Ja atstājam latviešu valodu tikai virtuvei, kā bija padomju okupācijas laikā, atskaitot literatūru un mākslu, nav lielas jēgas Latvijas valsts eksistencei! Senči ir noturējuši mūsu patību, pateicoties valodas izkopšanai pat nebrīves laikos, un tagad, kad vara ir pašu rokās, atmetam vai uzskatām par nevērtīgām publikācijas, kas drukātas Latvijā, un par vērtīgām tās, kas publicētas ārzemju izdevumos.

Valsts prezidents Egils Levits valsts valodas attīstībai veltītajā konferencē par vienu no problēmām nosauca nepamatoti pieprasītās krievu valodas prasmes darba tirgū, norādot, ka jautājums jāatrisina valstij. Vai šis nebūtu Saeimas uzdevums?

Negribu teikt hop, pirms neesam pāri grāvim, bet domāju, ka mūsu frakcija sniegs priekšlikumu par izmaiņām Darba likumā, kas liegs pieprasīt darbiniekiem krievu valodas prasmes, kur tās darba pienākumos nav nepieciešamas. Jānostiprina valsts valoda augstskolās, un beidzot jāpāriet uz pilnapjoma izglītību latviešu valodā valsts finansētās skolās. Ir pagājis pietiekams laiks, lai latviešu valodu kā vienīgo apmācības valodu nostiprinātu visiem bērniem pamatskolā un vidusskolā.

Valodas situāciju nevar strauji mainīt ne Valsts prezidents, ne Saeima ar likumiem vien, tas ir process, kurā katram jādod sava artava. Cittautieši pārmet, ka latvieši, īpaši vidējā un vecākā paaudze, bieži vien sarunā paši pāriet uz krievu valodu, tā liedzot viņiem valodas pilnveidošanās telpu. Iespējams, vairākas lietas būtu pārņemamas no pirmskara Latvijas, kad latviskās vides stiprināšanai darbam uz Latgali sūtīja ierēdņus, skolotājus, robežsargus no Vid­zemes vai citiem novadiem. Kļūda gan bija centieni izskaust latgalisko vidi.

Tiesa, tāda vienveidīgošanas tieksme pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija vērojama arī citviet Eiropā. Latgaliskā patība mūsdienās ir stiprināma kā nozīmīga latviskās identitātes sastāvdaļa. Tā gan nebūtu pretstatāma valsts valodai. Kā Kurzemes izloksnes bagātina Latvijas valodas ainavu, tā to bagātina un daudzveidīgo latgaliskās izloksnes un latgaliešu rakstu valoda. Lieliska ierosme visiem piedalīties apvid­vārdu vākšanas talkā nupat nāk no Latviešu valodas institūta. Savulaik, rakstot savu “Novadu vārdeni”, mans nolūks bija pamodināt plašāku interesi par aizmirstiem, bet trāpīgiem, skaistiem senvārdiem.

Kāpēc šo gadu laikā valsts vara nav spējusi sniegt mērķētu atbalstu pierobežas novadiem? Kur problēma?

Tas ir jautājums, uz kuru nevaru atbildēt. Atceros, kad 9. un 10. Saeimas Izglītības komisijā sēdēju blakus Dzintaram Ābiķim, viņš runāja tieši par mērķtiecīgu atbalstu pierobežas rajoniem. Un tā ik pa laikam ir runājis viens, otrs, trešais, bet Saeimas vairākuma atbalsta nav bijis.

Deputātes krēslā esat jau četrpadsmit gadus. Vai nav sarūgtinājuma, ka daudzi svarīgi lēmumi Saeimā ilgstoši buksē?

Vislabāko ideju var norakt, ja Saeimā tās atbalstam nepietiek balsu. Arvien pieaugoša ir tendence vēlētājiem sabalsot tādu deputātu sastāvu, kuram ir ļoti grūti ne tikai par lielām, bet arī par mazām lietām vienoties… Man ļoti sāp sirds, ka šogad nevarējām palielināt atalgojumu augstskolu pedagogiem, jo zinu, pa cik darba vietām viņiem jāskraida, lai spētu uzturēt ģimeni.

Patlaban dienas kārtībā ir mazo lauku skolu saglabāšana. Virkne pašvaldību tām pieiet tikai un vienīgi no kvantitatīvā skatpunkta, piemēram, Alūksnes novada pašvaldība par ekonomiski neizdevīgu atzīst Strautiņu pamatskolu, kurā ir pāri par simts skolēnu.

Līdzīgi notiek ar kvalitātes ziņā izcilo Preiļu novada Salas pamatskolu, kur mācās vairāk nekā sešdesmit skolēnu. Nupat saņēmu zvanu, ka deputāti nolēmuši Salas skolā atstāt tikai 1.–6. klasi. Īstermiņā pašvaldība ietaupa naudu, nedaudz garākā termiņā tas nozīmē pilnvērtīgas lauku vides degradāciju un iznīcību. Jaunas ģimenes nedzīvos vietās, kur nav skolas, bibliotēkas, kultūras vides.

Mazajās skolās bērni, jaunieši iegūst piesaisti konkrētai vietai, zemei, nevis tuvākajai pilsētai, kur bērns tiek atrauts no dabiskās vides. Strautiņu un Salas pamatskolas nav vienīgās, kuras jūt apdraudējumu. Būtu vajadzīgas izmaiņas Izglītības likumā, kas paredz, ka skolai bērniem līdz zināmam vecumam jābūt pietuvinātai dzīves vietai. Valstiski nozīmīgs ir jautājums par Daugavpils latviešu vidusskolas saglabāšanu.

Ar mazo skolu masveida likvidēšanu esam iebraukuši otrā grāvī.

Ļoti ceru uz Saeimas kolēģu un ministrijas atbalstu izmaiņām Izglītības likumā par mazajām skolām. Samērā bieži gan ir arī tā, ka ielikts daudz pūļu, bet iznākumā sanāk čiks. Neslēpšu, ka pašai ir bijušas domas par to, kāda jēga būt Saeimā, ja nevaru panākt to, ko vajadzētu panākt, nu kaut vai palielināt augstskolu pedagogu atalgojumu.

Vieglākais būtu pacelt rokas un aiziet, ja nav iespējams panākt pozitīvu rezultātu. Nākamā doma ir, ka tas, kas nāks vietā, varbūt pat neizjutīs to kā risināmu problēmu. Vēl ik pa laikam kāds izmet, ka valsts nav izdevusies un visa vaina ir tur augšās. Bet Saeimā ievēlētie spēki ir tik neviendabīgi, ka, demokrātiski balsojot, nav iespējams panākt atbalstu lielākām lietām.

Te man jāpiemin krievu vēsturnieka un antropologa Ļeva Gumiļova, dzejnieces Annas Ahmatovas dēla, pasionaritātes koncepcija. Pasionaritāti veido iekšējs dzinulis, kas velk uz priekšu gan indivīdus, gan tautu, gan valsti. Pats Gumiļovs četrreiz tika padomju varas arestēts, bet katrreiz atgriezās brīvībā ar ticību, ka lietas var pārveidot pozitīvā virzienā. Viņš uzskatīja, ka katra tauta un, iespējams, arī valsts savā attīstībā pārdzīvo vairākas fāzes: augšanu un pacēlumu; inerci, kurā attīstība bremzējas, noplok, un norieta jeb obskurācijas fāzi, kurā nekas neiet uz priekšu, jo nav kolektīvās enerģijas nekam lielam.

Ja sabiedrībā ir spilgti pasionāri, viņi spēj aizraut citus, un kolektīvā enerģija palīdz radīt lielas lietas. Bēdīgi, ja virsroku ņem subpasionāri, kuros dominē bioloģiskie pašsaglabāšanās instinkti. Pasionārs mums bija pirmās tautiskās atmodas posms 19. gadsimta vidū un 20. gadsimta sākumā, kas vainagojās ar savas valsts izcīnīšanu. Pasionāra bija pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mija. Pašlaik mums ātrāk jānoslēdz norieta fāze, kad valda neticība, nav līderu vai tos “noēd”, un jāatrod spēks jaunam pacēlumam.

Kā piemēru “noēšanai” kādā savā intervijā esat pieminējusi Māru Zālīti, kurai tāpat kā jums šogad apaļa jubileja. Par viņu bijušas pozitīvas publikācijas un raidījumi radio un televīzijā, neesmu pamanījusi, ka dzejnieci kāds tā nopietni “noēstu”.

Kaut vai Jurģis Liepnieks, kura vārdiem vienā sabiedrības daļā ir liels svars. Viņa zināšanas sveša teksta uztverē nevaru novērtēt par zemu, tāpēc ir aizdomas, ka viņš speciāli, izraujot un sagrozot daļu no Māras Zālītes teiktā, vērš negatīvisma joni viņas virzienā. Ar kritiku var gan pacelt, gan nosist, un pie mums sāk dominēt kritika, kurā cits citu apsit.

Jūsu pieminētā persona man nešķiet liekas uzmanības vērta, drīzāk būtu jāņem pie dziesmas anonīmo komentāru “varoņi”, kuriem nav robežu.

Uzvedību interneta vidē raksturo izteiciens “Kur sēta zema, tur katrs grib pāri kāpt”. Sētai ir jābūt, un jāsāk ar to, ka komentāri jāraksta tikai ar savu īsto vārdu un uzvārdu, jo tā jau ir cita atbildības pakāpe. Demokrātija sniedz ne tikai iespējas, bet paredz arī atbildību, un atbildība par vārdiem internetā ir pazudusi.

Politika ir kompromisu māksla. Vai tie jums ir bijuši arī sāpīgi, kad nācies balsot pēc frakcijas lēmuma, taču pret savu pārliecību?

Saeimā viens nav karotājs, tas ir komandas darbs, un ir ļoti labi, ka var saskanīgi strādāt frakcijā. Pašlaik varu apliecināt, ka ir atsevišķi balsojumi, kur vajadzīga frakcijas disciplīna, bet balsojumos, kas skar atšķirīgus uzskatus man tuvākās jomās par augstskolām un zinātni, individuālā pozīcija tiek respektēta.

Vai bijāt vienota ar Nacionālās apvienības frakciju, kas balsoja pret labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai ar 40 miljoniem eiro?

Ar pilnu pārliecību balsoju pret 40 miljonu eiro piešķiršanu, taču tas nebija balsojums pret ebrejiem, bet pret vienas tautības ciešanu izcelšanu. Represēja un nogalināja ne tikai ebrejus, un šis ir jautājums, ko nevar izsvērt svaru kausos, kura ciešanas ir lielākas. Vai romiem tās ir mazākas? Vai šis lēmums veicinās saliedētību sabiedrībā vai pretēji – radīs pilnīgi nevēlamu antisemītisma uzjundījumu?

Balsojumā par Sanitas Osipovas iecelšanu Augstākās tiesas tiesneses amatā jūs nepiedalījāties.

Frakcija manu nepiedalīšanos respektēja. Sanitas Osipovas profesionalitāti vērtēju ļoti augstu, tāpēc man nebūtu iemesla balsot pret. Taču līdzīgi kā daudziem citiem deputātiem, un par to liecina balsojums, arī man radās šaubas, vai viņas darbībā būs pilnībā izslēgts ideoloģiskais jautājums par vērtībām, kas ir ģimene un laulība.

Ja sauli pārsauksim par mēnesi un mēnesi – par sauli, ne mēness, ne saule savas funkcijas nemainīs. Jēdzienus “ģimene” un “laulība” lielākā mūsu sabiedrības daļa respektē. Latvijas sabiedrība vērtību jautājumos pārsvarā ir konservatīva, un, ja to neņem vērā, tas ir zināms apdraudējums stabilitātei. Tas nenozīmē, ka mantiskie jautājumi viendzimuma, un ne tikai viendzimuma, partneriem nebūtu likumiski jāsakārto.

Jubilejas reizēs cilvēki mēdz palūkoties pār plecu, kas labs padarīts.

Darbojos Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, tāpēc samērā regulāri dodos uz pašvaldībām. Šeit jāpievieno arī braucienus ar Latvijas Universitātes studentiem tradicionālās kultūras ekspedīcijās. Līdz ar to par dzīvi Latvijas novados uzzinu, gan klausoties par pašvaldību darbu no vietējiem deputātiem, gan arī no iedzīvotāju dzīvesstāstiem. Man patīk braukt pie cilvēkiem un uzklausīt, kas darāms likumdošanas jomā, un, ja to izdodas vēl ieviest likumos, tas ir vislielākais gandarījums. Ja tagad sāktu uzskaitīt, man teiktu – Kursīte lielās.

Šādā reizē jau var…

Jautājums tikai – vai vajag? Ko pa šiem gadiem esmu ielāgojusi Saeimā – nelēkt uz ecēšām, taču ne vienmēr tas izdodas, jo esmu emocionāls cilvēks. Mani uztrauc, kad sākas runas, ka Andreja Upīša, Mirdzas Ķempes, Jāņa Sudrabkalna vārdi ir svītrojami no ielu nosaukumiem un līdz ar to no kaut pretrunīgās, bet mūsu kultūrvēstures. Pret to karsti iestājos, un nupat attieksme pret Upīti man sāk atgādināt padomju laiku, kad nedrīkstēja publiski pieminēt Edvartu Virzu. Andreja Upīša valoda ir viena no bagātākajām, viņa “Sūnu ciema zēnus” joprojām uzskatu par vienu no jaukākajām bērnu literatūras grāmatām. Jā, raksturā viņš bija nešpetns, nenovīdīgs, padomju laikā iebiedēts un padevīgs varai.

Upīša grāmatas taču neviens netaisās ne aizliegt, ne, pasarg’ Dievs, iznīcināt, bet rakstnieka morālo stāju un rīcību padomju okupācijas laikā gan nav liegts izvērtēt un, ja nav godam noturējies, nav arī pelnījis, ka viņa vārdā nosauc ielu vai stutē pieminekli.

Skrīveros notika Andreja Upīša ielas iedzīvotāju aptauja, kurā visi kā viens, ieskaitot politiski represēto ģimeni, nolēma, ka nosaukumam jāpaliek. Diez vai Upīša skulptūrai jābūt Rīgā, drīzāk tā jāpārvieto uz Skrīveru muzeju. Skaidrs, ka nevajadzētu Upīti celt kā personību, kurai būtu jālīdzinās, bet viena daļa viņa darbu ir izcili valodas bagātības, laikmeta aptveres ziņā, un skrīveriešiem viņu nevajag ar varu atņemt. Rakstnieks var būt pēdējais mērglis, bet radīt izcilus darbus. Atšķirībā no pretrunīgā Upīša Viļa Lāča gadījumā bija gan klaja nodevība pret tautu, gan pārsvarā lubu literatūra.

Starp citu, Saulkrastos Viļa Lāča ielu pērn pašvaldība klusi nomainīja ar Vītiņu ielu. Vai pašai top kāda jauna grāmata?

Kovida laika sākumā, kad sapratu, ka slīgstam drūmumā, sagatavoju radioraidījumu ciklu “Medus un etiķis” par latviešu humoristisko dzeju, jo gribēju papētīt, kā latviešiem ar humoru. Jānis Greste ir rakstījis, ka latviešiem piemīt daudzas lietas, bet humora nav, tomēr domāju, ka mums ir humora izjūta, taču tā atšķiras no citām tautām un tādos pārejas brīžos ir svarīgi to izcelt gaismā. Būtu jāpieliek vēl drusku pūliņu, jāatrod laiks un jāizdod latviešu humoristiski satīriskas dzejas izlase ar apcerējumu.

Vai tur būs vieta arī latviešu anekdotēm?

Ceru, ka jā. Anekdotes stiprina mūs, izvilinot smaidu. Man liekas, šim laikam var noderēt kādreizējā deputāta Andra Saulīša stāstītā anekdote. Skolā saslimst matemātikas skolotājs, viņu aizstāj fizkultūrietis. Jaunizceptais matemātiķis dod skolēniem uzdevumu: no Jelgavas izbrauc vilciens ar ātrumu 30 kilometru stundā, tam pretī izbrauc vilciens no Rīgas ar ātrumu 60 kilometri stundā. Jautājums – cik maksā kilograms desas Centrāltirgū. Bērni apjūk. Beigu beigās atbildei sadūšojas Lienīte, atbildot: jums, skolotāj, ir divdesmit seši gadi. Skolotājs neizpratnē par atbildi. Lienīte atteic: nu tā, mani mamma sauc par pusdullu, un man ir trīspadsmit gadu.

Vēl man top pētījums par poliptotoniem, kas ir ļoti sens atkārtojumu veids, mainot locījumus vai gramatiskā laika formas blakus vārdos. Tas ir iecienīts izteiksmes līdzeklis mītiskajās tautasdziesmās, mīklās un buramvārdos, kalpojot par maģisku teiktā pastiprinājumu un ticot, ka, divreiz atkārtojot vienu un to pašu vārdu, tas kļūst dubulti iedarbīgs. Poliptotoni ir kā šamaniskas valodas patverta atlieka, piemēram, dindaru dandaru, burtin bur, kūleņu kūleņiem, bica baca, briku braku, brizdu brazdu, dzirkstīt dzirkst, delsu delsumis, kas nozīmē – klūpot krītot, ķeroties.

Ko pati no atkārtojumiem valodā lietojat?

Šajā laikā – labu labais, jo vairāk nekā jebkad cilvēkiem vajadzīgs draudzīgs vārds un smaids. Sliktu sliktajā un nedrošu nedrošajā laikā vajadzīgs arī labu labais. Pašreiz veidotajā poliptotonu vārdnīcā ir jau ap diviem tūkstošiem vārdu ar piemēriem no folkloras un literatūras.

Jūs sarunā lietojat vārdus “ebrejs”, “roms”, par kuriem ik pa laikam uzplaiksnī diskusijas, kas tad vainas “žīdam” vai “čigānam” un vai tos tagad svītrosim no literatūras?

Ir paruna – kā tu man, tā es tev. Franks Gordons saka – es esmu žīds. Ar viņu viss kārtībā! Taču, ja kādam šis vārds šķiet apvainojošs, nesauksim viņu tajā. Taču literatūru, kur piesaukti gan žīdi, gan čigāni, necenzēsim. Svarīgs ir konteksts. Man netraucē, ka ar humoru saka čangalis vai čiulis. Kā tikai cittautieši latviešus nav saukuši – Baltkrievijā par putriķiem, jo labi pratuši putru vārīt, kas bada laikā palīdzēja izglābties. Poļiem latvieši bija labusi, jo katra vārda galā teica labi.

Nu bet krieva vietā teikt krievu tautības cilvēks, ko nereti dzirdu arī sabiedriskajā radio un televīzijā, ir aplami.

Tā ir valodas nevajadzīga un nepieņemama nolīdzināšana – krievs ir krievs.

Kad paklausos, ka daudziem nav saprotama vārda “nacionālists” nozīme, jālūdz jums ieviest skaidrību.

Ja nacionālists ir cilvēks, kas apzinās savu nacionālo piederību, bet respektē arī citu nacionālo piederību, tāpat nacionālās kultūras svarīgumu un nacionālo identitāti kā vienas no daudzām patībām nozīmi, domāju, ka tas ir gan veselīgi, gan noderīgi. Nacionālismu neitrālā nozīmē izprotu kā savas tautības sakrātā kultūras mantojuma bagātību zināšanu, respektēšanu un sekmēšanu, nenoliedzot citu tautību pienesumu, tostarp latviešu kultūrā.

Vai sevi saucat par nacionālisti?

Vārda labākajā un neitrālajā nozīmē – jā.

 

Vizītkarte

Janīna Kursīte-Pakule

Saeimas deputāte, folkloriste

Dzimusi 1952. gada 2. martā Vārkavas novada Arendoles ciemā.

Mācījusies Līvānu 1. vidusskolā.

Studējusi filoloģiju Tartu universitātē un Latvijas Universitātē (LU).

Habilitētā filoloģijas zinātņu doktore, LU Humanitāro zinātņu fakultātes folkloras profesore.

Saeimas deputāte kopš 2008. gada.

Kopš 2014. gada – Nacionālās apvienības biedre. Bijusi arī partijas “Pilsoniskā savienība” un “Vienotība” biedre.

Autore grāmatām “Virtuves vārdene”, “Tautlietu vārdene”, “Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene”, “Latvieša māja”, “Zīmju valoda: latviešu žesti”, “Dainu kodekss”, “Latviešu dievības un gari” u.c.

SAISTĪTIE RAKSTI

Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeni.

Dēls Māris Mičerevskis.

Amerikāņu astronauts Edgars Mitčels nosūtītā vēstulē Obamam atklājis, ka citplanētieši nepieļaus kodolkarus uz Zemes
Krievijas mērķis esot karā vājināt Ukrainas industriālo ekonomiku, lai tā vairāk līdzinātos kādai no Baltijas valstīm 161
VIDEO. “Kas notiktu, ja raķešu triecienā uzsprāgtu Zaporožjes atomstacija? Radiācija būs pa visu Eiropu?”: atbild Jānis Slaidiņš 7
Zvejnieks: “tāda mērvienība malkai kā beramkubs – tas parādījās, kad tirgotāji izmantoja vecu cilvēku lētticību un smērēja kuba vietā” 2
FOTO. Saglabāts pat saimnieka krēsls, kas pildīts ar salmiem! Kā Viktors apvieno senu Jūrmalas vasarnīcu ar mūsdienu arhitektūru 3
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
“Ir jāanulē Latvijā līdz šim izdotās uzturēšanās atļaujas un vīzas tiem, kas atbalsta Krievijas agresiju,” rosina Egils Levits
VIDEO. Henriks Danusēvičs par partiju solījumiem: “80% no solītā viņi izdara pretēji!” 8
VIDEO. “Kas notiktu, ja raķešu triecienā uzsprāgtu Zaporožjes atomstacija? Radiācija būs pa visu Eiropu?”: atbild Jānis Slaidiņš 7
FOTO. Saglabāts pat saimnieka krēsls, kas pildīts ar salmiem! Kā Viktors apvieno senu Jūrmalas vasarnīcu ar mūsdienu arhitektūru 3
Kā efektīvi cīnīties ar augu slimībām un kaitēkļiem augustā?
09:20
VIDEO. Raita Karnīte: “Viedokļi atšķiras – vai vēja parks ietekmē veselību, tāpēc pārsteidz, ka to pie mums grib izvietot uz zemes, ne jūrā…
09:13
“Manā istabā neskan vairs mūzika!” Saruna ar dzejnieku Daini Deigeli 5
20:57
FOTO. “Viņi parādīs, kas ir īstie karaliskās ģimenes locekļi”: princis Viljams un Keita Midltone dosies uz Ameriku
FOTO. Vērmanes dārzā par 78 tūkstošiem eiro atklāta atjaunotā Rīgas vecākā strūklaka 5
Līvānu novadā skolēniem arī nākamajā mācību gadā būs brīvpusdienas 4
“Lielākā daļa pat nesaprot, kā rēķinus apmaksāt!”: Čerkovskis skaidro sabiedrības izpratni par enerģētiku 100
VDD: Uzvaras pieminekļa demontāžas laikā nav izslēdzamas provokācijas, tāpēc gatavojamies kopā ar Valsts policiju
VIDEO. Pēc pašas izraisītas smagas autoavārijas mirusi Holivudas aktrise Anna Heša
VIDEO. “Agrāk man vannasistabā dzīvoja sliekas!” Anitra Tooma pastāsta, kāpēc mājoklī vajadzētu turēt šos “mājdzīvniekus”
Amerikāņu astronauts Edgars Mitčels nosūtītā vēstulē Obamam atklājis, ka citplanētieši nepieļaus kodolkarus uz Zemes
Galvenie iemesli, kāpēc jauni un lietoti auto kļūst dārgāki 1
Pašmāju bēdīgi slavenajam “Memory Water” tomēr būs jāmaksā 15 000 eiro sods par cilvēku maldināšanu 70
Svētdien Latvijā tveice pastiprināsies. Līdz cik grādiem “uzkarsīs” gaiss?
VIDEO. Vai ar NATO ātrās reaģēšanas brigādi ir pietiekoši Baltijas valstu drošībai? Atbild Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs
Garšīgi, daudz ūdens un maz kaloriju! Kas vērtīgs kabačos?
“Ja, piemēram, nomedī grūsnu vilku māti – lielas nepatikšanas, bet, ja vilks saplēš grūsnu aitu māti, tas nav nekas…”: lauksaimnieki bažīgi par vilku uzbrukumiem
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs