Latvijā
Vēsture

Arī šķietami izglītotu publiku var uzpirkt ar “maizi un izpriecām”. Saruna ar Daini Īvānu8


Dainis Īvāns: “Arvien varam lepoties, ka pirms simt gadiem Neatkarības karā izkarotā Latvija tomēr turpinās. Par spīti pārciestajai okupācijai un represijām.”
Dainis Īvāns: “Arvien varam lepoties, ka pirms simt gadiem Neatkarības karā izkarotā Latvija tomēr turpinās. Par spīti pārciestajai okupācijai un represijām.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Šogad aprit tieši trīsdesmit gadu, kopš 1990. gada 4. maijā, LPSR Augstākajai Padomei pieņemot Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Latvija pasludināja savas brīvības atdzimšanu.

Kāpēc tas ir tik nozīmīgi, un kāda ir mūsu atjaunotā valsts? Par to saruna ar Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju, vienu no Neatkarības atjaunošanas deklarācijas parakstītājiem, publicistu DAINI ĪVĀNU.

Mūsu atjaunotā valsts, lielos vilcienos rēķinot, savos trīsdesmit nu jau ir par desmit gadiem vecāka nekā Latvijas starpkaru brīvvalsts, kuras mūžam bija atvēlēti vien nieka divdesmit gadi. Ar ko no šajos trīsdesmit gados uzbūvētā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē varam lepoties, bet kas varbūt nelāgi sašķiebies?

D. Īvāns: Arvien varam lepoties, ka pirms simt gadiem Neatkarības karā izkarotā Latvija tomēr turpinās. Par spīti pārciestajai okupācijai un represijām.

Par spīti ienaidnieku nievām, ka mēs paši un mūsu tautsaimniecība bez vecākā brāļa gādīgās apspiešanas neizdzīvos. Brīnumainā kārtā pirms trīsdesmit gadiem mums pietika gan spēka, gan prāta neatkarību atgūt. Turklāt nevar teikt, ka Latvijas Republikas nevardarbīgā izglābšana no padomju impērijas bijusi vieglāka nekā tās izkarošana 1919. un 1920. gada Neatkarības karā.

Sākot ar 1990. gada 4. maiju, Latvijas valsti nācās attīrīt ne tik vien no nejēdzīgas “sociālistiskās saimniekošanas” gruvešiem, bet arī no morālām un apziņas drupām. Tas ir daudz sarežģītāk nekā karā sagrautas pilsētas fiziska atjaunošana.

Divas trīs pēckara paaudzes bija viena otru nomainījušas, sen nezinādamas, kas ir personas, vārda, pulcēšanās, pārvietošanās un izglītības brīvība, kas ir demokrātija, tirgus ekonomika, normāla banku sistēma, valstiska patstāvība un atbildība. Pusgadsimtu PSRS skolas un Maskavas propaganda bija skalojušas mūsu smadzenes.

Lai pēc tā visa atgūtos pilnībā, var nepietikt ar vēl vienu pusgadsimtu. Tomēr brīvībā sasniegtais ir acīmredzams. Latvijas nacionālās pretošanās kustības varone Lidija Doroņina-Lasmane atzīst, ka nekad mūsu tauta nav dzīvojusi tik labi un tik droši kā šodien, atrazdamās Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu vidū.

Varam lepoties ar to, ka mūsu zemē, lai cik neticami tas šķita pirms trīsdesmit gadiem, vairs nav naidīgas valsts karaspēka, ka mums atkal ir savi nacionālie bruņotie spēki, ka dzīvotspējas galveno priekšnosacījumu – brīvību – atguvusi latviešu valoda, kultūra, tautsaimniecība.

Viss pašu rokās, lai arī galīga izraušanās no padomju smaceņa jāturpina. Nedomāju, ka mums kā nācijai šajos trīsdesmit gados kaut kas būtu nogājis pārāk greizi. Maldāmies, apjūkam, šaubāmies, bet vienlaikus ejam uz priekšu, cerams, uz tādu pilsoniskās saliedētības un apzinīguma nākotni, kas ieraugāma 1990. gada 4. maija pagātnes ideālos.

Tas nav nemaz tik vienkārši sabiedrībā, kuras prāva, lai arī ne lielākā, daļa līdz pat šai dienai šķiet apmaldījusies brīvībai naidīgas propagandas telpā.

Vai, jūsuprāt, Latvijas sabiedrība ir līdz saknēm izrunājusi ar mums divās okupācijās notikušo – holokaustu, Baigo gadu, izsūtīšanas, čekas maisu izvazāšanu, nacionālo partizānu izmisīgo pretošanos vēl desmit gadus pēc kara –, lai tas nesūrstētu kā no miesas neizvilkts dzelonis, bet šai sāpei varētu ļaut rimt un cieņpilni dusēt paaudžu piemiņā?

Par pagātni nekad nebūs runāts par daudz. Zinām taču, ka piecdesmit padomju gadu dēļ nav kārtīgi apjēgta un izpētīta pat senāko nācijas atmodu vēsture, teiksim, no hernhūtisma jeb brāļu draudžu laikiem.

Tikai tagad plašāk sākam novērtēt vācbaltiešu garīgo mantojumu, dziļāk ieskatāmies valsts dibināšanas, Neatkarības kara un starpkaru dzīves notikumos.

Pēc tam varēsim izsmeļošāk atbildēt arī uz jautājumiem, ko joprojām uzdod Otrais pasaules karš, kas Latvijai, grozi kā gribi, turpinājies vismaz līdz 1990. gada 4. maijam. Viss vēl pārāk tuvu.

Manu vecvecāku paaudze piedalījās gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā, piedzīvoja gan Latvijas Republikas dibināšanu, gan bojāeju, gan atdzimšanu. Viens no maniem vectēviem kara laikā savās Meirānu mājās slēpa vispirms nacistu, bet pēc tam komunistu vajātus cilvēkus, atbalstīja nacionālos partizānus un vienlaikus ar grādīgām dzirām cienāja čekistus un partorgus, lai tie pie viņa neko nemeklētu.

Gadu desmitiem par kaut ko tādu nedrīkstējām ierunāties, kur nu vēl meklēt patiesību. Nu šī pārmēru smagā, neaptveramā likteņa nasta novēlusies mums no pleciem un varam tajā ielūkoties.

Maskavas ilgi slēptā patiesība par Hitlera un Staļina 1939. gada slepeno vienošanos sadalīt Eiropu pēc pusgadsmita sagrāva PSRS. Mūsu patiesībai, lai kāda tā arī būtu, mūs vajadzētu saliedēt un rūdīt.

Taču patiesību par okupācijas apstākļos dzīvojošo cilvēku ciešanām, nodevību, gļēvumu, drosmi, visticamāk, spēsim pareizi novērtēt vienīgi neatkarības atgūšanas kontekstā.

Bez tā agrāk notikušais zaudētu jēgu. Ar to represēto krusta ceļš, trimdinieku neatlaidība pasaulē uzturēt Baltijas okupācijas neatzīšanas politiku, nacionālās pretošanās dalībnieku un partizānu šķietami bezcerīgie centieni pārvēršas varonībā. Un viss nostājas pareizajās vietās.

Vai esam kļuvuši arī nobriedušāki, gudrāki, tālredzīgāki, salīdzinot ar mūsu starpkaru laika brīvvalsti?

Cilvēces saprāts esot konstants lielums, kamēr pašu cilvēku skaits nemitīgi palielinās. Gudrākiem mums vajadzētu būt vismaz sapratnē par to, ka vienreiz un pat divreiz izcīnīta brīvība, labklājība, stabilitāte, valsts neatkarība nebūs neko vērta, ja par to necīnīsies, ja par to nebalsos un ja to nelolos katra nākamā paaudze.

Arī demokrātiska iekārta, kā esam pārliecinājušies un pārliecināmies mūsdienās, var radīt diktatoriskus un populistiskus režīmus.

Arī šķietami izglītotu publiku var uzpirkt ar “maizi un izpriecām”.

Jābūt gataviem jebkuram pavērsienam un arī cīņai par sasniegtā nosargāšanu. Prūsijas karalis un apgaismotājs Fridrihs II savus kareivjus kaujai esot iedvesmojis ar vārdiem, ka neviens no viņiem nedzīvos mūžīgi.

Arī 1990. gada 4. maijā vairākums latviešu, domāju, ne deklaratīvi, bet iekšēji nonāca pie sajūtām, ka arī kailā dzīvība nav tā vērta, lai atgrieztos vakardienā un samierinātos ar nacionālās patības zaudēšanu.

Pie tā novestu vien Latvijas pāris gadu desmitu palikšana Padomju Savienībā. Atdzīvojās par individuālo pārākais populācijas izdzīvošanas instinkts.

Jau tad mēs ar pārējiem Baltijas Brīvības ceļa gājējiem – lietuviešiem un igauņiem – vienojāmies, ka nekad, ne par kādu cenu vai saldiem solījumiem nepieļausim 1940. gada padomju okupācijas atkārtošanos, neļausim sevi sakaut pa vienam, bet karosim arī pret pārspēku un turēsimies kopā.

Tikai tā, ar kailām rokām, varējām apturēt PSRS bruņotu uzbrukumu 1991. gada janvāra barikāžu laikā. Tā mums tagad jāturas vienotā Eiropā un NATO aliansē. To diktē neatkarības izkarošanas un atgūšanas divkāršā pieredze.

Tādai jābūt mūsu galvenajai mācībai, gudrībai un tālredzībai.

 

… un – atbildībai?

Jā, jo brīvība un sava valsts, kā vajadzētu no bērna kājas ielāgot, nav dāvana, bet atbildība gan iepriekšējo, gan nākamo paaudžu priekšā.

Kaut vai atbildība kārtīgi darīt savu darbu un godīgi maksāt nodokļus, kas padomju cilvēkam nav licies un postpadomju produktam neliekas pats par sevi saprotams. Atbildība audzināt bērnus, nevis atstāt viņus datoru aizbildnībā.

Atbildība nemeklēt kungus, kam pārdoties, bet izdarīt pašam. Atbildība nevis ņemt, bet arī dot.

It kā banāli piesaukt Raiņa “dodot gūtais neatņemams”, bet tas mūs ceļ, kamēr nīgrās prasības valstij, pārējiem, tikai ne sev pašam pēc “cilvēka cienīgas dzīves” gremdē.

Es allaž atceros vienu no Trešās atmodas lozungiem – “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”. Vairākkārt uzstādamies lielajās tautas manifestācijās, to redzēju.

Tur jau tā lieta, ka brīvs cilvēks var izvēlēties, ko valkāt – kurpes, zābakus vai pastalas –, izglītoties vai palikt muļķos, doties darba meklējumos uz ārzemēm pie visa gatava vai gādāt sev labklājību dzimtajā zemē, turēt godā savu tēvutēvu valodu vai mainīt to pret tādu, kurā runā lielāki pūļi.

Brīvība ir sevis apliecināšanas iespēja, bet par šīs iespējas piepildīšanu atbildīgs ir katrs indivīds pats. Nav tā, ka esmu apmierināts ar visu Latvijā, bet esmu laimīgs, ka man tā ir. Tā ir mūsējā valsts. Nebūdami mūžīgi paši, mēs varam nodrošināt mūsu zemes un tās brīvības ilglaicīgumu.

Vai 4. maijā jūsu ģimenē klāj balto galdautu? Par ko jūs tad runājat?

Vienam no maniem mazdēliem 4. maijā ir dzimšanas diena. Ja nepārvaramie ap­stākļi ļauj, tiekamies pie galda, kas tiešām apklāts ar baltu galdautu, ko, starp citu, pirms vairākiem gadiem man dāvinājusi toreizējā kultūras ministre Dace Melbārde.

Runājam par visu ko, arī par to, kā mums visiem patīk dzīvot Latvijā.

Tas ir dabiski. Un par to, ka mazbērnu tālāku paaudžu dēļ 1990. gada 4. maijā tika atjaunota Latvijas Republika un vēstures mēslainē gan tiešā, gan pārnestā nozīmē izmesta līdz tam brīdim pie tagadējā Saeimas nama piestiprinātā plāksne ar uzrakstu “Верховный Совет Латвийской ССР” un tās tulkojums “brālīgās republikas” valodā.

 

Kāda ir jūsu sapņu, ja tā var teikt, ideālā Latvija?

Tāda, kāda tā ir. Brīva. Neatkarīga. Drosmīga. Sparīga. Manu senču, manu pēcteču, saviešu zeme.

Ar sāpīgu vēsturi un nesadzijušām brūcēm. Ar iespējām augt vertikāli. Lāčplēša un Spīdolas Latvija. Par tādu sapņoju pagātnē un tagadnē. Galvenais, lai es pats būtu tās cienīgs.

Saistītie raksti
Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
“LA” aptauja: Vai ārkārtas situācijā, kad noteikti pulcēšanās ierobežojumi, ļaudis apmeklē baznīcu?
1 diena
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Žēl, ka izlaiduma nebija, bet tagad visi ceļi vaļā! Topošie studenti dalās sapņos
1 diena
LE
LETA
Latvijā
Latvijas uzņēmumus apdraud organizēta noziedzības grupa; garnadži paviesojušies SIA “Mikrotīkls” un “Elko” 3
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
1 stunda
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
14 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
23 minūtes