Foto – Karīna Miezāja

– Gadu desmitos ir veidojusies paaudžu nodalīšanās vai sadzīvošanas kultūra, un to nevar salauzt ātri. Vidus­āzijas valstīs ir pavisam citādas tradīcijas, tur kopā dzīvošana bijusi lielās radu saimēs – ģimenē pat 15 cilvēki, kamēr pie mums Latvijā vidējais ģimenes lielums ir tikai 2,7 cilvēki un daudziem vispār nav ģimenes.

Varbūt skolās vecākajās klasēs derētu mācīt demogrāfijas ābeci, lai jaunieši apzinās, ka no darbspējīgo iedzīvotāju skaita un tā, vai viņi strādās Latvijai vai kādai citai valstij, arī būs atkarīgs, cik veiksmīgi valsts attīstīsies, kā būs nodrošinātas gan skolas, gan arī veco ļaužu vajadzības.

– Konferencē minējāt, ka iedzīvotāju vecuma ziņā visjaunākais ir Mārupes novads, bet vecākais – Strenču novads.

– Mārupes novads ir pārliecinošs līderis. Vidēji gados jaunāki cilvēki ir arī Ādažu, Garkalnes, Babītes, Ķekavas, Stopiņu un vēl citos Pierīgas novados. Padomju gados iedzīvotāji plūda no laukiem uz pilsētām, arī Rīgu. Pēc neatkarības atgūšanas parādījās pretēja virziena plūsma – daļa no pilsētas devās ārā, it īpaši jaunās ģimenes izvēlējās dzīvot tur, kur iespējams iegādāties vai uzbūvēt ģimenes māju, ir svaigāks gaiss un bērni spēlējas zālītē, nevis uz asfalta.

Mārupē bērnu ir divas reizes vairāk nekā cilvēku vecumā virs 65 gadiem: uz 100 bērniem tādu ir tikai 49. Tā ir visoptimistiskākā situācija, nekur citur valstī tik labu rādītāju nav. Nākamajās vietās ir Ādažu un Garkalnes novadi – attiecīgi 60 un 62.

Strenču novadā, pēc tautas skaitīšanas datiem, uz 100 bērniem bija 190 cilvēki, kuri vecāki par 65 gadiem, tātad tur novecošanās ir četras reizes lielāka nekā Mārupē.

– Vai ir kādas interesantas atziņas arī no pasaules demogrāfu konferencēm?

– Kopā ar profesoru Zvidriņu gatavojām prezentāciju šogad notikušajai Eiropas demogrāfu konferencei par etniskā sastāva izmaiņām Baltijas valstīs. Neatkarības gados visās Baltijas valstīs iedzīvotāju sastāvs palēnām kļūst viendabīgāks. Arī Latvijā lēnām latviešu procents pieaug, un lielākajās pilsētās tā situācija vairs nav tik bezcerīga, kā bija padomju gados, kad ar katru tautas skaitīšanu proporcijas kļuva arvien sliktākas.

Šogad publicētajā Eiropas demogrāfu ziņojumā par novecošanos redzam, ka visās Eiropas Savienības valstīs kopš 1960. gada pieaudzis mūža ilgums, tomēr Latvijā šis pieaugums pusgadsimta ilgā periodā ir bijis visai pieticīgs. Latvijas vīriešiem palielinājums (3,7 gadi) ievērojami atpaliek no Eiropas Savienības vidējā (9,2 gadi), un mazāks tas ir bijis tikai Bulgārijā un Lietuvā (attiecīgi 3,4 un 3,5 gadi). Ļoti kontrastējošs ir Latvijas un Somijas pārmaiņu salīdzinājums. Praktiski vienādam mūža ilgumam (1960. gadā attiecīgi 65,2 un 65,5 gadi) somi šā pusgadsimta laikā vīriešiem “pielikuši klāt” 12,2 gadus, bet Latvijas vīriešiem klāt nākuši tikai nepilni četri gadi…

Līdzīgi ir arī sievietēm, kam 1960. gadā abās valstīs bija līdzīgs dzīves ilgums – 72,4 un 72,5 gadi; tagad Latvijas iedzīvotājām klāt nākuši ir 6,5 gadi, bet Somijā dzīves paildzinājums sievietēm ir teju divreiz lielāks – 11,2 gadi. Tādējādi Somijas sievietes izvirzījušās starp ilgdzīvošanas līderēm Eiropas Savienībā, bet Latvijas iedzīvotājas nedaudz apsteigušas vienīgi Bulgāriju, Rumāniju un Ungāriju.

Nākotnes prognozes mums sola, ka līdz 2060. gadam vidēji katros desmit gados sagaidāmais mūža ilgums Latvijas vīriešiem palielināsies apmēram par 2,4 gadiem, bet sievietēm par 1,6 gadiem.