Kopš notikumiem Doma laukumā būs pagājušas pāris nedēļas. Vieni saka, ka tas esot bijis paaudžu konflikts, citi norāda uz sabiedrības niezi konkrētajā jautājumā, vēl kāds apzelē kādas politiskās partijas interesi, bet sabiedriski politiskais kartelis nepagurstoši atkārto slaveno boļševiku tēzi par augšām un apakšām, kas viens otru nesatiekot. Pateicīgs fons, lai garām paslīdētu citas aktualitātes – kā atskaņojot klusuma skaņas no visiem zināmās Saimona un Garfunkela dziesmas.
Vardarbības tēzes pārklājās ar tā sauktā nevalstiskā sektora uzbudinājumu, kas kārtējo reizi mums atgādināja par strukturālās korupcijas uzskatāmo klātbūtni valsts asinsritē. Tas ir tā sauktais atklātās sabiedrības slavinājums, kam ir visai šaura interese. Būt varā. Pēdējos divdesmit gados viens grupējums ir pratis piesūkties ne tikai valsts pārvaldei, bet arī privatizēt konkrētus vēstījumus.
Jums taču ir saprotams, ka pilsoniskā sabiedrība ir tikai tā sabiedrība, kas pauž seksuālo minoritāšu aktualitātes. Pieliekam klāt vardarbību pret sievieti un punkts. Ja nāc no malas ar citu sāpi, tad tev nebūs pielīmēties pilsoniskajai sabiedrībai. Tāpat ir ar nevalstiskajām organizācijām – ja neatbilstat mistiskās memorandu padomes veikala noteiktajiem kritērijiem, tad jūsu nevalstiskums neskaitās.
Interesanti, ka tās “īstās” nevalstiskās organizācijas ir tās, kas pārtiek tikai no valsts naudas.
Šīs aprindas privatizējušas arī patiesību. Atliek pavaicāt, kāpēc Sabiedrības integrācijas fonds sadala naudu pēc tādiem vai šādiem parametriem mediju nozarei, kā jums uzreiz pārmetīs, ka tiek apdraudēta preses brīvība. Kad Saeima izbrāķēja SEPLP padomē kādu kandidātu, ko bija virzījis Memorandu padomes galms, tad tā saucamā pilsoniskā sabiedrība korī sāka atkārtot pantiņu par gaidāmo konstitucionālo krīzi.
Viņnedēļ šīs pašas aprindas grabēja arī par uzbrukumu sabiedriskajiem medijiem, lai gan vienīgais kā šiem kolēģiem tiek uzbrukts – viņi tiek apbērti ar nodokļu maksātāju naudu un neviens nejaucas iekšā viņu redakcionālajā neatkarībā. Vēl vairāk:
kopā ar nevalstiskajiem kampējiem sabiedriskais medijs ir izveidojis ekskluzīvu ekspertu baru, kurus bāž iekšā visās publiskajās šķirbās, ko līdz pilsoniskais kartelis sajūtas apdraudēts.
Ja jūs esat eksperts kādā jomā vai nozarē, jums jādabū no memorandiešiem atļauja tādam būt – jo kā izrādās, arī ekspertu institūcijai ir jāpieder pareizajai pusei.
Pilsonisko sabiedrību nekādi nesatrauc Latvijas tiesiskuma āža kājas, ja vien tās nav konvencijas vai kapitālsabiedrību padomes… Viņdien to pašu klusuma skaņu pavadīta, Rīgas apgabaltiesas Kriminālietu kolēģija mierīgi vienam slepkavam samazināja soda izciešanas termiņu – no 16 gadiem un diviem mēnešiem uz 8 gadiem un 1 mēnesi. Jo slepkava kādā citā lietā esot sniedzis vērtīgas liecības. Tā kā tā cita lieta vēl atrodas iztiesāšanā un nav zināms, ar ko tas vēl viss beigsies, dīvaina šķiet tiesas pārliecība, ka slepkavas sniegtā informācija ir noderīga citam procesam, kas vēl ir apritē.
Tad jau varēja netērēt laiku un nemīcīties pa tiesu zālēm. Kurš kuram te kaut ko piesedz? Un, kā būs, ja advokāti tagad tieši šo faktu pasniegs kā iepriekš sarunātu darījumu, nesagaidot kādas krimināllietas beigas, tādejādi ietekmējot tiesu? Kurš īsti atbildēs par kaitējumu, kas patiesībā izskatās pēc korupcijas? Nemaz nerunājot par to, ka
cilvēks, kas notiesāts par slepkavību, tiek izmantots mentu fabrikas vajadzībām kā uzticams avots.
Nevalstiskais sektors un pilsoniskā sabiedrība nav satraukusies arī par reklāmas ierobežošanas atcelšanu azartspēlēm (totalizatoriem), lai gan, piemēram, Mārtiņš Staķis no “Progresīvo” kongresa tribīnes sakās, ka neko tādu nepieļaus. Bet, ko viņš var pieļaut vai nepieļaut, ja progresīvie jau ir visu ar saviem koalīcijas partneriem sarunājuši. Tāpat kā sarunāta ir papildus nauda kultūrkapitālam, lai gan likums paredz, ka šo budžetu veido ieņēmumi no akcīzes. Ja akcīzes nodokļu ieņēmumi nepildās, tad tas saucas – tādi ir tautsaimniecības rādītāji. Un, šie rādītāji ir jāņem vērā kā realitāte, kā fakts. Tagad izrādās, ka nekas nav jāņem vērā. Ja akcīze būtu pārpildīta, tad kultūrkapitāls kliegtu, ka viņu budžetam jābūt lielākam – kā nosaka likums. Attiecīgi, ja nodokļu izpilde neseko – nauda arī ir mazāk. Bet, tā nenotiek. Vai tāda izskatās fiskālā discpilīna?
Un, visbeidzot par šīs koalīcijas nacionālajām īpatnībām. Stambula, oligarhi, sifi, birokrāti un meži – tas viss kā latviešu rosolā…
Ļaudis skatās un brīnās, kā viņi viens ar otru ecējas, bučojas, atkal ecējas. Kas īsti viņus vieno? Kas tur kopā? Kas tās par ideoloģijām vai saknēm? Un, ja nu man ļauts atgādināt, ka šī pati koalīcija lēma par vienu no dīvainākajiem piedāvājumiem obligāciju vēsturē. Tas bija 2024. gada maijā, kad “airBaltic” izlaida vērtspapīrus ar trekno ienesīgumu 14,5% gadā. Kopējais obligāciju apjoms bija 380 miljoni un šo piedāvājumu Finanšu ministrs padarīja par valsts noslēpumu. Dažas finanšu institūcijas bija informētas, daži advokātu biroji to apkalpoja. No malas pie šī katla neviens netika.
Eksperti toreiz teica, ka “airBaltic” esot ar šo nopirkuši laiku. Laiku, kas joprojām viņiem maksā ļoti dārgi. Interesanti, ka neviena no trijām koalīcijas partnerēm šo jocīgo gadījumu nesauc par slazdiem, kuros ieberzās valsts, lai gan tieši valsts ir tā, kas tagad šos procentus nosacītajiem investoriem apmaksā. Vai var būt skaistāka ienesīguma kombinācija ar garantiju? Kas to izdomāja? Kas īsti šīs obligācijas iegādājās? Ja atradīsiet atbildi pēdējo jautājumu, iespējams, ka atradīsiet atbildi arī uz naivo apjukumu – kas īsti šobrīd nosaka Latvijas iekšpolitikas darba kārtību?
Klusuma skaņas kādam ir vienkārši skaista melodija, bet kādam – šūpuļdziesma pirms darījumiem. Vai atceraties, kā sākās šīs dziesmas pirmā rindiņa? “Sveika, tumsa, mans vecais draugs…”
Starp citu, Sabiedrības integrācijas fonds joprojām izliekas nesaprotam – kāds sakars mersedesa salonam ar bērnu stūrīša iekārtošanu, ko apmaksā nodokļu maksātāji? Kas tad īsti lika SIFam pārsakaitīt šos četrus tūkstošus eiro luksusa automašīnu tirgotājam? Tie bija oligarhi vai “māmiņu klubs”? Kāpēc viņi tēlo, ka šīs klusuma skaņas viņus neskar?



