Izrādes “Grimmi” aktieru ansamblis apliecina augstas klases radošu brīvību, profesionālas varēšanas prieku un no amatieriem patapinātu spēles entuziasmu.
Izrādes “Grimmi” aktieru ansamblis apliecina augstas klases radošu brīvību, profesionālas varēšanas prieku un no amatieriem patapinātu spēles entuziasmu.
Publicitātes (Justīnes Grinbergas) foto

„Asiņainā pundura atvēziens.” Ilze Kļaviņa recenzē iestudējumu „Grimmi” Liepājas teātrī 0

Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā 61
Kokteilis
VIDEO. Latvieši pauž viedokļus par NBA čempiona Kristapa Porziņģa rīcību pēc iegūtā titula
Mājas
Sieru nevar uzglabāt ledusskapī šādā veidā – vērtīgs padoms mājsaimniecēm 6
Lasīt citas ziņas

Izrādē “Grimmi” Liepājas teātrī režisors Elmārs Seņkovs tīši vai netīši, paļaujoties uz aktieru meistarību, atsakās no režisora ambīcijām.

Izrāde “Grimmi” ir režisora Elmāra Seņkova apsolītās triloģijas turpinājums Liepājas teātrī, kas sākās ar iestudējumu “Šekspīrs” (2019) kopdarbā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, scenogrāfu Reini Suhanovu un lielisko aktieru trupu. “Šekspīrs” runā atpazīstami, tieši un ar plašu emocionālu amplitūdu no traģiskā līdz komiskam. Izrāde, kas joprojām ir Liepājas teātra repertuārā, sajūsmina ar spilgtas formas izaicinājumu, stāstot dižā britu dramaturga personāžu attiecību stāstus ekspresīvā spēles veidā un ļaujot tajā ieraudzīt mūsdienu sabiedrības manipulāciju tehnikas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jaunajam skatuves darbam līdzību ar iepriekšējo netrūkst, pārmantoti vismaz trīs elementi, proti, cinisms, spēles prieks un asinis. Taču vai “Grimmi” pastāsta ko vairāk nekā triloģijas pirmā daļa, ir atkarīgs no tā, no kuras puses uzdod jautājumu – no skatītāju zāles vai izrādē iesaistītā ansambļa puses.

Šausmas un smiekli

“Grimmi” sākas ar to, ar ko beidzas “Šekspīrs”, kas izskan ar vārdiem: “Vai šodien kāds sauli ir redzējis?” Atskan milzu sprādziens, dūmi, paceļas priekškars un izgaismojas skatuve, viscaur noklāta ar svaigām kapu kopiņām. Sakustas un no pārsegtām katakombām izlien haotiski kustīgi kliedzoši radījumi. Būtnēm, ko kostīmu mākslinieki Reinis Suhanovs un Līga Zepa ietērpuši elastīgu audumu maisos, redzamas tikai dažas ķermeņu daļas. Pirmviela jeb kreatūras cenšas runāt, taču viņus nav iespējams saprast.

Starp citu, kā vēsta programmiņa, nevalodas autori ir viss aktieru kolektīvs. Šekspīriska mēroga vispārinājumu par to, ka milzu pasaule ir teātris, akcentē scenogrāfu organizētā vide, kopējās apokaliptiskās ainas centrā ir saplīsušas saules aplis pāri piemētātai skatuvei, kur pilns ar nesaderīgiem elementiem, kā, piemēram, Jaungada eglīte un Vilhelma Purvīša gleznas fragments skatuves kreisajā pusē.

Ar neartikulētiem brēcieniem priekšplānā iznāk mistiska būtne, kuras veidolā ar grūtībām var atpazīt aktrisi Inesi Kučinsku. Viņa spēlē izmisīgu mēģinājumu uzrunāt skatītājus, šis pirmais fonētiski nesaprotamais monologs simbolizē režisora uzdotos teātra programmiņā publicētos jautājumus: “Kā dzīvot pasaulē, kurā notiek šausmas? Kā palikt krietnam, ja tev dara pāri?” Tie paliek neatbildēti gan šajā ainā, gan faktiski – arī turpmākajā darbībā, spoguļojot skatuves pasauli tikpat ārdošu, kāda tā ir 2022. gada Eiropā, kad asiņainas iedzīvotāju sacerētas performances pie dažādām vēstniecībām pārspēj teātra profesionāļu iztēli.

Reklāma
Reklāma

Militāras agresijas kontekstā neviennozīmīgi izteiksmīgs ir asiņainais punduris karalis (lomā Viktors Ellers) ar bārdu līdz ceļiem, kurš ar kliedzieniem: “…sterben, sterben…” (nāvi, nāvi) skraida pa skatuvi, atsedzot savu kailo pēcpusi. Citi dažādas formas elfi, punduri, vārdā nenosaukti bezpersoniski, bet aktīvi tēli izspēlē ainu pēc ainas bez teksta.

Zīmīgi, ka ar režisora asistenta un Leļļu teātra kursa absolventa Matīsa Budovska iesaisti jaunā triloģija gūst līdzību ar objektu teātri. Cilvēcisko aizvieto mehāniskais, jo īpaši precīzi šo principu nospēlē punduru – elfu komanda, kas tehniski precīzi izdejo katrs savu un visu kopējo sarežģīto kustību un palēcienu partitūru.

Šajā komandā ar lielisku precizitāti meistarībā izceļas aktieris Rolands Beķeris, savienojot psiholoģiski iedarbīgo ar fiziskām kustībām, kas, šķiet, pārspēj cilvēka iespēju robežas. Komponista Edgara Mākena vadītais dzīvais “kapu orķestris” deviņu mūziķu sastāvā lieliski iedzīvina skatuves atmosfēru un ritmu. Īpaša, bet ne īsti attaisnojama vieta izrādē atvēlēta dažām dziesmām, kuru izpildījumu lieliskā vokālā sniegumā sniedz aktrise Agnese Jēkabsone.

Ja daļa no sižeta nav loģiski saprotama, tad skaidras tēlu attiecības ir ainās, kas stāsta zināmas brāļu Grimmu pasakas (“Sniegbaltīte”, “Ansītis un Grietiņa”, “Pelnrušķīte”). Tēlu darbība bez teksta iegūst vienkāršotu, līdz ciniski primitīvai loģikai novestu izteiksmi, kas asprātības dēļ bieži izsauc publikā skaļus, krampjainus smieklus. Grūtāk saprast notiekošo, kad sižets vispār nav atpazīstams, un īpaši grūti tas ir pirmajā cēlienā. Pseidosarunas ar vienkāršotiem, tāpēc smiek­līgiem pusvārdiem veido izrādes pamatintonāciju.

Piģermiģeris

Jūklis atsauc atmiņā Trīnes piģermiģeriskos pārpratumu komēdijas smieklus, kas skanēja Seņkova – Suhanova izrādē uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves – Rūdofa Blaumaņa “Trīnes grēki” (2017). “Grimmu” dažādās etīdēs parādās jaunie aktieri Madara Kalna, Madara Viļčuka, Kintija Stūre, Valts Skuja, Hugo Puriņš, Kārlis Ērglis, kuri, līdz galam atvērti, apliecina savu harismātisko spēli vai, gluži pretēji tam, kuslo un neizteiksmīgo “ņemšanos”.

Režisors Seņkovs tīši vai netīši, paļaujoties uz aktieru meistarību, atsakās no režisora ambīcijām. Šādā aspektā izrāde it kā atgriežas šekspīriskā laika teātra vidē, kad režisora funkciju nebija. Tad izrādes norisi pildīja tas, ko spēja nospēlēt aktieri, savukārt skatītāji varēja apmētāt aktierus ar tomātiem, olām vai pīrādziņiem.

Lai būtu precīzi, Seņkova darbs redzams “Grimmu” etīžu virknējumā tādā secībā, kas etīdes kārto no mazāk attīstītas runas izpildījuma ar neartikulētām zilbēm uz otrā cēliena ainām, kad skan pussaprotami vārdi. Finālā, kad darbojas aktrises Agneses Jēkabsones Ragana un aktiera Edgara Ozoliņa Princis, lomu teksti saprotami vācu un franču valodu pratējiem.

Un vēl viena būtiska atšķirība – izrādē “Šekspīrs” galvenais bija varas motīvs, bet šoreiz caurviju tēmas ir vairākas, tās sadrumstalo jau tā atsevišķās pasakās sadalīto veselumu. Viena ir naivitātes tēma, ko izdzīvo Pelnrušķīte, Sniegbaltīte, otra – nenovīdības un liekulības tēma, trešā – un, manuprāt, didaktiski pasniegtā – pamesto bērnu tēma, kas atkārtojas, kad ar saucieniem zālē vēršas Ansītis, Grietiņa, Sniegbaltīte.

Pilnīgi atsevišķa tēma ir Nāves mefistofeliskā klātbūtne, ko spēlē aktieris Egons Dombrovskis visai organiskā paštēlā, ar atsvešināta stāstnieka tiesībām komentējot notiekošo un sniedzot secinājumus par labo un ļauno. Tas atgādina viduslaiku teātrim raksturīgo morāles stāstu formu moralité. (Starp citu, būtu interesanti šādi interpretēt, piemēram, Gētes “Faustu”, Dantes “Dievišķo komēdiju” vai Bokačo “Dekameronu” – jebkurš klasikas darbs, atsegts ar mūsdienīgiem komentāriem, sniegs salīdzināmas vērtības.)

Piepildīts notikums

Iestudējuma vairāklīmeņu iecere, kas piedāvā naturālismu ķermeniskā izteiksmē, psiholoģiju atsevišķās ainās un izvirza pretenziju uz mītiski pārlaicīgiem jautājumiem, ir kopumā noprotama. Lai arī neviennozīmīgi ieraugāma. Savukārt aktieru ansam­blis apliecina augstas klases radošu brīvību, profesionālas varēšanas prieku un no amatieriem patapinātu spēles entuziasmu. Tas liecina, ka liepājnieku teātris pēc Covid-19 epidēmijas ilgstošajiem ierobežojumiem ir atplaucis. Lai gan daļa no grandiozā vēriena paliek spēles ansambļa emocionālās pašizpausmēs, pāri rampai īsti nesniedzoties, izrādes programmiņas krāšņais ziedu uzplaukums sola turpinājumu.

UZZIŅA

“Grimmi”, iestudējums Liepājas teātrī

 Režisors: Elmārs Seņkovs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens, režisora asistents un dramaturgs Matīss Budovskis, mākslinieka asistente Līga Zepa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.

 Lomās: Egons Dombrovskis, Inese Kučinska, Edgars Pujāts, Viktors Ellers, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Ilze Trukšāne, Madara Kalna, Madara Viļčuka, Kintija Stūre, Valts Skuja, Hugo Puriņš, Kārlis Ērglis.

 Nākamās izrādes: 13., 14., 28. maijā.

SAISTĪTIE RAKSTI