– Ar ko rezidentūra Vācijā atšķiras no jauno ārstu apmācības Latvijā? 34
– Vācijā jaunais ārsts pēc sešu gadu medicīnas studijām dodas pieteikties darbā slimnīcā kā ārsts. Pirms pieņemšanas darbā notiek pārrunas ar slimnīcas vadību.
Kad ierados Vācijā, arī es devos uz darba interviju. Visas sarunas, protams, notika vāciski. Valodu Latvijā iemācījos pietiekami labā līmenī. Tā bija patīkama darba intervija, kurā visu pārrunājām, arī mērķus, ko es vēlētos sasniegt rezidentūras laikā. Neslēpu, ka pēc pieciem gadiem, kad rezidentūru būšu pabeidzis, gribētu atgriezties Latvijā. Klīnikas vadītājs to akceptēja.
Vācijas sistēma pēc būtības ir tāda, ka jebkurš ārsts – gan rezidents, gan sertificēts ārsts – strādā slimnīcas labā, pelnot ar savu darbu naudu slimnīcai. Tiem ārstiem, kuri māca studentus un rezidentus, tiešais līgums ir tikai ar slimnīcu. Tas atšķiras no Latvijas, kur īsti neviens nav ieinteresēts rezidentu apmācīt. Vācijā cenšas rezidentiem iemācīt visas nepieciešamās iemaņas, ļaujot viņiem ārstēšanas procesu veikt pašiem, tajā skaitā arī praktiskās manipulācijas. Sertificētie, apmācīt tiesīgie ārsti pēc būtības tikai pieskata jaunākos kolēģus un palīdz ar padomiem. Ja kāds no kolēģiem ir pieļāvis kādu kļūdu, tad šī kļūda tiek pārrunāta klīnikas ietvaros, katrs gadījums tiek izanalizēts. Atšķirībā no Latvijas katrs rezidents tāpat kā sertificēts ārsts pēc būtības uzņemas pilnu atbildību par pacientu ar iespēju zaudēt medicīnas licenci, kas viņam piešķirta. Latvijā tas nav iespējams, jo rezidents ir pakļauts sertificētam ārstam, un ja nu radīsies kļūdas ārstēšanas procesā, galvenā atbildība būs sertificētajam ārstam. Vācijā jaunākajam medicīnas personālam uzticētās atbildības dēļ mainās domāšana – ja es savas muļķības dēļ pieļaušu kādu kļūdu, ar to arī mana medicīnas karjera beigsies.
Esenes universitātes slimnīcas anestezioloģijas klīnikā darbs norisinās līdzīgi. No 116 strādājošajiem anesteziologiem un reanimatologiem tikai 23 ir apmācīt tiesīgi ārsti, pārējie 93 ir rezidenti, kuri pēc būtības nodrošina ikdienas klīnikas darbu un pie sertificētajiem kolēģiem vēršas pēc palīdzības problēmu gadījumā.
Ikdienas darba ritms ir no septiņiem rītā līdz sešiem septiņiem vakarā. Bet oficiāli darba diena ilgst no septiņiem līdz četriem pēcpusdienā, nostrādātās virsstundas var dabūt kā brīvo laiku vai arī saņemt par tām samaksu. Tā ir diezgan laba darba motivācija.
Latvijā valsts dotē medicīnu, bet Vācijā ir pretēji – ar katru pacientu slimnīca cenšas kaut ko nopelnīt. Atšķirībā no Latvijas Vācijā pastāv valsts obligātā veselības apdrošināšana, kā arī ir iespējams iegādāties papildu privāto veselības apdrošināšanu, ja ir vēlēšanās saņemt labāku servisu.
