– Esat sarakstījis vairāk nekā simt skaņdarbus. Vai varat nosaukt trīs jums pašam vislielāko prieku un gandarījumu sagādājušos? 1
– Vēl septiņdesmitajos sarakstītā Jaungada mūzika klavierēm – mana radošā virziena atklājēja –, ko vēl šodien atskaņo kā Latvijā, tā ārzemēs. 80. gadu sākumā tapušais koncerts trompetei un lielajam simfoniskajam orķestrim. Un kā trešais – krājums korim a cappella par Dāvida psalmu tekstiem. Negribu lielīties, bet man šķiet, ka pasaulē nav otra tāda skaņraža, kurš būtu izmantojis nevis atsevišķas Dāvida vārsmas, bet visus 150 psalmus. Kaut kā radās azarts, un desmit gadu laikā pamazām tiku ar to galā. Māris Sirmais ar savu kori “Latvija” vairākus jau atskaņojis.
– Kādēļ jau minētajam Māra Sirmā aicinājumam komponistiem rakstīt dziesmas kā veltījumu Latvijas simtgadei savai dziesmai izmantojāt Raiņa “Mēnestiņa mīlestību”? Vai arī dzejoļa romantiskās dabas dēļ?
– Jo to neviens vēl nebija komponējis… Kā dzejnieku visvairāk gan mīlu Antonu Austriņu. Nupat pabeidzu ciklu “Dzīves burvība” jauktajam korim ar trīspadsmit Austriņa dzejoļiem. Varbūt Māris Sirmais būs tik laipns, ka pirmatskaņos, varbūt jau šoruden. Savu kārtu gaida arī “Ceriņu dārzā”, ko Gidons Krēmers ar “Kremerata Baltica” solījis pirmatskaņot Lielajā ģildē 3. aprīlī. Bet 8. maijā slavenais trio “Art-i-Shock” savā jaunajā programmā iekļāvis arī manu “Pieneņu lauku”. Vēl jau man ir arī “Kreimeņu vīraks”… Tā mana ziedu buķete krietni sakuplojusi. Vēl vasarā Cēsīs “Kremerata Baltica” grib atskaņot manu koncertu obojai un kamerorķestrim “Atceroties Orfeju”, kur arī ir romantisks mīlas stāsts.
– Jūsu mūziku ir iecienījuši arī horeogrāfi. Jūsu koncerts vijolei, klavierēm un kamerorķestrim “Tomēr” divas reizes izmantots baletam Amerikā – Pitsburgā un Sanfrancisko. Arī mūsu Olga Žitluhina to izmantojusi horeogrāfijai “Tik dēļ jums”. Pasaulslavenā amerikāņu balerīna un horeogrāfe Bridžeta Breinere savā baleta versijā “Godinot” izmantoja jūsu skaņdarbu “Godinot Henriju Perselu”. Kā mūzika satiek deju?
– Olga Žitluhina manu skaņdarbu “Tomēr” pirmoreiz ieraudzīja mūzikas veikalā Čehijā… Interesanti, ka agrāk horeogrāfi daudz vairāk atsaucās uz mūzikas būtību, plastiku, bet tagad mūzika un horeogrāfija ir kā divas paralēlas dimensijas. Amerikāniete Breinere “Godinot Henriju Perselu” atrada internetā, kur to bija izlikuši mani kolēģi. Tā nu esmu pazīstams, arī pateicoties savu laikabiedru ieinteresētībai (pasmaida). Starp citu, nesen no Breineres kundzes saņēmu vēstuli. Viņa rakstīja, ka 25. martā Gelzenkirhenē Vācijā, koncertzālē ar līdzīgu izmēru kā mūsu Dailes teātris, atskaņos Kamila Sen-Sansa 3. simfoniju, kas sarakstīta 1885. gadā sakarā ar slavenā ungāra Ferenca Lista nāvi. Simfonija īpatnēja ar to, ka partitūrā ir ērģeles, lielais simfoniskais orķestris un klavieres četrrocīgi. Koncerta pirmajā daļā simfoniju interpretēs horeogrāfiski kā baletu. Bet otrajai daļai man piedāvāja, turklāt izmantojot to pašu sastāvu, simfonisko orķestri, ērģeles un klavieres četrrocīgi – rakstīt vai nu pilnīgi jaunu skaņdarbu, vai arī atsaukties uz Sen-Sansu, ko arī izdarīju, izmantojot pāris viņa ārkārtīgi skaistas tēmas sava jaunradītā skaņdarba finālam.
Ar vislielāko interesi gaidu arī, kā īstenosies Latvijas Nacionālās operas kora mākslinieciskā vadītāja Aigara Meri iecere – tūlīt, 22. februārī, Ventspilī pilsētas orķestris, kas pieaicinājis arī Leļļu teātra aktierus, atskaņos manu “Garo pupu”. Tai ir man nozīmīga vēsture. 1996. gadā – tieši pirms divdesmit gadiem – vienā jaukā dienā manā komunālajā dzīvoklī koka mājelē Pārdaugavā atskan zvans no Londonas: mēs gribētu jūs uzaicināt uzrakstīt mūziku Roalda Dāla pasakai “Garā pupa”! Pēc pāris dienām abi ar producentu Donaldu Starroku sēdējām “Hotel de Rome” kafejnīcā, viņš bija atvedis scenāriju. Biju tādā sajūsmā, ka, aizskrējis mājās, uzreiz sēdos pie klavierēm un uzmetu pamatdomu. Kad pēc tam ierados Londonā jau ar visu mūziku zīmuļa uzmetumā, viņi bija neiedomājami pārsteigti. Ierosināja, ka es varot izmantot arī jelkādus neparastus instrumentus. Izvēlējos piecus saksofonus…
Arī “Garajai pupai” ir sava vēsture. Kad diplomāts Roalds Dāls, vēlāk slavens angļu bērnu rakstnieks un dzejnieks, aizgāja viņsaulē, viņa atraitne, kļuvusi miljonāre, sāka pieaicināt komponistus no visas pasaules rakstīt mūziku ar vīra tekstiem. Un tā es kļuvu par trešo komponistu pasaulē, kas to paveica. Kā man atskaņojuma dienā slavenajā Londonas karaliskajā Alberta zālē stāstīja tur satiktie latvieši no “Daugavas vanagiem”, es esot bijis pirmais latviešu komponists, kura darbs atskaņots lielākajā koncertzālē Londonā. Pēc kādiem desmit gadiem to pašu skaņdarbu atskaņoja Bergenā, tikai bija jāpārtaisa partitūra kamersastāvam. Trešo reizi “Garā pupa” skanēja Rīgā ar Ineses Zanderes latviskotu tekstu. Nu ceturto reizi skanēs Ventspilī.
– Kā jums pašam šķiet, kur jūsu skaņdarbi piedzīvojuši skaistākos atskaņojumus?
– Jau minētais baletā izmantotais koncerts vijolei, klavierēm un kamerorķestrim “Tomēr” Jaunā Anglijas orķestra sniegumā Zalcburgā. Un, protams, “Garā pupa” Alberta zālē Londonā.
– Jums kādreiz pārmests, ka partitūrās nav pārāk daudz ar izpildījuma smalkumiem saistītu norāžu…
– Uzticos interpretācijai, atstāju tai telpu un elpu. Kādreiz likās – jāstāv blakus mēģinājumos, ja spēlēs tavu skaņdarbu… Vienu reizi, otru, trešo raizi… Ja desmito – tas jau bija notikums! Bet patiesībā augstākais komponista līmenis ir tad, kad nemaz nezini, kur un kas pasaulē tevi atskaņo.
