Kultūra
Māksla

Bērnībā bija arī ģimene. Kārlis Vērpe vērtē Ērika Apaļā izstādi “Ģimene”0


Telpā pirms lielās zāles izkārtota egle un izbērts sniegam līdzīgs materiāls ar “piparkūku” mājiņu.
Telpā pirms lielās zāles izkārtota egle un izbērts sniegam līdzīgs materiāls ar “piparkūku” mājiņu.
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 2020. gada 7. februāra līdz 29. martam apskatāma Ērika Apaļā personālizstāde “Ģimene”.

Bērnība līdzinās sapnim. Tā ir biežs naktsmiera motīvs, tomēr arī ikdienā ienāk fragmentāri un spilgtos atmiņas tēlos. Iespējams, tā nav visiem, tomēr

bērnība ir dīvaina vieta, kurā atgriezties vai kas regulāri atgriežas, esot pieaugušam.

Runa nav tikai par neatrisinātām traumām, tāpēc ne viss bērnības atmiņās ir nemājīgs, psihoanalīzes terminos runājot. Bet dīvains, neierasts noteikti.

Tāda gan bija pati bērnība, un to es atceros – dīvainību un visādu brīnumu, pārsteigumu pilna. Mīts, nevis apgaismota dzīve pasaulē bez gariem un noslēpumainām radībām. Sengrieķu nostāsti par dieviem, nimfām, kentauriem iztēlei pielēja degvielu.

Ceļojumā ar vecākiem pa Norvēģiju sajutu troļļu klātbūtni, kuri, protams, slēpās aiz kāda no dižajiem akmens bluķiem, izkaisītiem skarbajā ainavā. Došanās makšķerēt ar tēti vienmēr bija gatavošanās rituālu, sastapšanās gaidu ar bezgalīgo dabu un tās mīklu minēšanas apvīta – kurās ūdenszālēs mājo līdakas; kura vēja pūsmā tām ir apetīte?

Vai bērnība bija traumatiska? Kā uz to skatās.

Deviņdesmitie bija grūti vai arī, reiz kādā piedzīvojumā sarunu biedra vārdiem runājot, – dzīve nebija rožu dārzs. Sākotne šādām un tādām domstarpībām vai atskabargām attiecībās ar tuvajiem pavisam noteikti ir meklējama bērnībā.

Ērika Apaļā vērienīgā izstāde “Ģimene” valsts muzeja pazemes zālē, kurā izstādīti mākslinieka darbi, sākot ar pašiem agrīnākajiem, uzmanību pievērš bērnībai un tās lomai pieauguša cilvēka tagadnē. Izstādes kuratore Katerina Gregosa turpat lasāmā tekstā aprāda gleznotāja daiļradi, uzsverot tās būtisko saikni ar psihoanalīzi un trauksmainas pieredzes atgriešanos.

Apaļā tēli runā par bērnības harmoniski paradīzisku pasaules izjūtu

un to pavadošu baiļu, baismu noskaņu, to pašu, ko esam ieraduši saukt par traumām, un kā ar šo pieredzi strādāt abstraktas glezniecības paņēmieniem.

Foto: Timurs Subhankulovs

Sniega vīrs, rūķis, eglīte, piparkūku vīriņš, mājīga mājiņa, grāmata, vecāku veidoli viņa gleznās parādās jau kopš divtūkstošo gadu sākuma.

Visupirms – naivā, bērna pieejā, tā kā vienskaitļa vecumā darbojies ar otām un krāsām. Šos darbus var aplūkot daļēji izgaismotajā gaitenī, pamazām kāpjot lejup pazemē.

Telpā pirms lielās zāles izkārtota egle un izbērts sniegam līdzīgs materiāls ar “piparkūku” mājiņu; uz sienas projicēts skumīga puikas fotoportrets un netālu no tā Andreja Tarkovska filmas fragments. Tajā zēns iznāk no meža un tuvojas mājiņai, līdz viņam atver durvis.

Izstāžu halle ir tukša un krēslā. Gar sienām izvietotas Apaļā slavenākās gleznas, daļa no tām bijušas izstādītas pagājušajā RIBOCA biennālē un “Purvīša balvas 2019” nominantu izstādē. Monohromi, melnbalti, abstrakti, vienmērīgi eļļas klājumi ar simbolizētiem objektiem kā psihoanalīzes teorijā svarīgām zīmēm.

Starp tiem izlikta Vijas Celmiņas zvaigžņoto debesu grafika.

Atmosfēra iedveš svinību izjūtu un garīgu noskaņojumu;

līdzās kuratores ieviestajām atsaucēm uz pasaules lielmeistariem, atminos Marka Rotko gleznas un to atbilstoša vērojuma pieredzi, kuru ikviens Latvijā var gūt Daugavpilī mākslinieka daiļradei veltītajā centrā.

Izstāde uz brīdi turpinās spilgti izgaismotā telpā ar Apaļā jaunākajiem darbiem, kuros risinātas līdzīgas tēmas, bet ne tik smagnēji. Noslēdzošā izstādes telpa ir pavisam tumša, izgaismota dziļi zilā krāsā. Malarmē dzejoļa uzdruka trīs valodās, divas Apaļā gleznas un videodarbs, kurā bērns “ņurko” zem ūdens, cenzdamies ko pateikt.

Foto: Timurs Subhankulovs

Izstāde ir vērienīgs mākslinieka un kuratores kopdarba rezultāts, spilgti aktualizējot apziņas dzīles, kuru sākumā ir bērnība. Un ģimene. Iespējams, tieši ģimenē ir meklējamas atbildes bērnības atgriešanās nemājīgumam.

Vienā no Apaļā jaunākajiem lielformāta gleznojumiem attēlota Ziemassvētku eglīte, zem tās mazs zaķis, pieaudzis cilvēks ar vecīša cepuri galvā un bērns, kā arī mājīga mājiņa dāvanas formātā.

Darbs vairs tik intensīvi neizstaro trauksmi, bailes, baisumu vai, vienā vārdā sakot, – neziņu.
Saistītie raksti

Apaļā darbi nav psihoanalītiska traumu terapija, bet labi parāda ģimenes lomu bērnībā. Cik tu droši sper savus pirmos soļus sākotnēji mītiskajā visumā un cik pakāpeniski un līdzeni tavā apziņā klājas pieredze?

Vai tu vari pateikt, ka tavā bērnībā visu citu saistošu lietu starpā bija arī ģimene? Vai tomēr tev šis jautājums regulāri atgriežas kā vienīgais un tam ir jāpievēršas kārtīgi? Lai nākamreiz tas prātā ienāktu bez baismu un trauksmes pavadījuma, bet vienkārši apcerei tīkamā vasaras pēcpusdienā, malkojot kafiju kāda pilsētas parka terasē.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.