Brīvu cilvēku izvēle

“Ar mačeti cauri brikšņiem – atdzīvināt pili un atvērt to cilvēkiem!” Kā Artūrs ar Mārīti spontāni nopirka Svētes muižu un metās “dzīves avantūrā” 25

Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

No baroka dārza, rokoko dekoriem, oranžērijas ar palmām un citrusiem, ovālās zāles ar gleznām un vēsturisku saderināšanos Svētes muižas 2200 kvadrātmetros nav palicis nekas. Tāpat nav bijis ne dzimtas sakņu, ne romantikas, ne profesionāla izaicinājuma motivācijas, kad Latvijas simtgades noskaņās krūmos ieaugušo milzu graustu tiesu izpildītāju rīkotā izsolē iegādājās jauna ģimene – Arturs Blumfelds un Mārīte Bahromkina.

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Vai populārajam mūziķim Laurim Reinikam ir meita? 6
5 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Arņa Cimdara meita: Tēta rīcībā nebija viltots Covid-19 vakcinācijas sertifikāts 153
7 stundas
LE
LETA
Veselam
70% Latvijas iedzīvotāju organismā trūkst nozīmīgs elements, atklāj SPKC 83
22 stundas
Lasīt citas ziņas

Atrunāja pilnīgi visi, taču viņi, kaimiņos dzīvodami, vairs nespēja šajā bēdu lejā noskatīties. Kāpēc neizdarīt ko labu, ja ir iespēja?

Viņi visu dara kopā, tāpēc, viens caur otru runādami, tā arī nespēj pateikt, kuram šī iracionālā ideja ienākusi prātā. Arturs strādā IT jomā, Mārīte nodarbojas ar loģistiku, mākslinieciski ekscentriskas tieksmes nevienam nav raksturīgas, taču iegādāties grūstošu monstru un izdarīt to vieglā garā izdevās tieši viņiem.

 

Mūža avantūra

CITI ŠOBRĪD LASA

“Pils pati pie mums atnāca,” abi ir vienisprātis un papildina viens otra sacīto neatšķetināmā teikumu virknē. Viens sāk, otrs pabeidz, uzķer un turpina sacīto, pārliecinot, ka notikušais vienlīdz svarīgs ir abiem – tāds gadījums notiekot reizi mūžā un noteikti ir avantūra. Hobiji mēdz būt dažādi, arī Arturs un Mārīte brauca ar džipiem, sāka kāpt kalnos, ceļoja pa Latviju, taču muižu, pili, īpašumu vispār – nē, to viņi neesot meklējuši.

Dzīvoja Svētē un neko mainīt netaisījās. “Zinām, ka citi visu dara mērķtiecīgi, meklē, pēta, kalkulē. Skatās, kas par lielu, kas par mazu, ko no tā uztaisīt… Mums sanāca spontāni, kā netīšām,” abi stāsta ar jauneklīgu aizrautību, it kā būtu pieradinājuši vien jauku mājdzīvnieku… Taču nē, tas ir īsts problēmu ganāmpulks! Vai to varēja neredzēt?

“Pili pat īsti nebijām tuvumā apskatījuši, jo, kopš sevi atceros, tā ir bijusi vai nu slēgta teritorija, vai ieaugusi necaurredzamos brikšņos,” atklāj Mārīte, Svētes iedzimtā. “Kad 2017. gada rudenī uzzinājām par izsoli, reakcija bija momentāna – bāc, varbūt to bēdu leju var sakārtot? Uz pirmo kārtu, kad tirgoja par tirgus cenu, neviens nepieteicās.

Nākamais solis bija – nu tā, slikta dzīvoklīša vai labas mašīnas vērtē, bet laika pārdomām – labi ja nedēļa,” atklāj Arturs. Līdztekus brikšņiem un kopējai postažai jaunie pircēji sabaidīti ar “pašu briesmīgāko” – ēka taču ir valsts aizsargāts kultūras piemineklis!

“Uzreiz pieteicāmies konsultācijai Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, centāmies saprast, ko šis statuss nozīmē, ar ko mums jārēķinās. Zemgales reģiona galvenā inspektore Elvīra Mantrova visu ļoti krāšņi izstāstīja, sak, visu nāksies saskaņot, par patvaļu būs jāmaksā sodi, par to, ja neko nedarīsim, arī… Bet mums jau nebija nodoma nedarīt!

Jā, mūs drīzāk centās atrunāt, godīgi stāstīja par milzīgo darbu, kas jāiegulda, bet tik un tā tas sanāca iedvesmojoši. Nolēmām riskēt un pēc pāris mēnešiem bijām klāt – esam pieminekļa īpašnieki, ko darīt tālāk?” pils atjaunotnes iesākumu atceras Arturs.

 

Traki ir neko nedarīt

Tagad, kad pils savā klasicisma formu varenībā ir labi saskatāma, sākotnējai “mežonībai” grūti noticēt. Vai tiešām bija ieaugusi kokos un krūmos tā, ka ceļš jāizcērt ar mačeti?

“Kā tas ir – nopirkt pieminekli? Baigi interesanti!” saimnieki atjoko par sākumu un stāsta, ka sākuši darboties divos virzienos. Attiecībā uz ēku bija jāsaprot, kas zem postažas saglabājies šobrīd un kāds ir bijis ēkas sākotnējais izskats. Profesionālā apritē tas nozīmē, ka jāveic AMI – “arhitektoniski mākslinieciskā izpēte”, kas obligāta jebkurai turpmākai darbībai ar kultūras pieminekli.

Saimnieki uzzinājuši, ka AMI šai ēkai veikts jau 2000. gadā, kad tā vēl bija pašvaldības īpašums. Tolaik vīdējusi doma par tautas skolas izveidi, bet tā nav īstenojusies. Pašvaldība ēku pārdeva, viss aizgāja pa pieskari, taču AMI bija – par pili vien divi sējumi! Ēku bija pētījis prominentais Ilmārs Dirveiks, jaunajiem saimniekiem atlicis pētījumu aktualizēt. Sajūta bijusi ļoti interesanta. Ēkas sausā CV vietā slāni pa slānim atklājies īstais dzīves stāsts, savukārt saimnieku pirmais reālais uzdevums bija organizēt gruvešu izvešanu. Ne jau kilogramiem, bet tonnām…

“Ārpusē sākām ar teritorijas sakopšanu, kas bija ļoti darbietilpīgs process – koku zāģēšana, ciršana, grābšana, rakšana… Viss notika ar pašu, kaimiņu un draugu palīdzību. Parādījās apbrīnojama vienotības izjūta. Likās, ka visi grib ātrāk to pili ieraudzīt, bet tāpēc ir jāatbrīvojas no kokiem un krūmiem.

Parks bija šausmīgi piemēslots, tāpat kā Svētes upe un tās krasts aiz pils. Talka sekoja talkai, katru reizi varēja ieraudzīt reālu uzlabojumu un tas iedvesmoja darīt tālāk. Divatā mēs to nevarētu, tāpēc visiem milzīgs paldies,” saka Mārīte, kam ļoti, ļoti gribējies saviem talciniekiem maltīti pēc iespējas ātrāk uzklāt zem jumta.

Bet tas, vismaz lielākajā ēkas daļā, bija caurs, iebrucis, laikazoba un nokrišņu plosīts… Tagad vairs tā nav – pārsegumi salaboti, jumts jauns un inspektori ar visu mierā.

“Pozitīvais šajā stāstā ir tas, ka esam iepazinušies ar daudziem labiem cilvēkiem. Sākotnēji vietējo attieksme bija vairāk nekā skeptiska. Arī paziņas sacentās minējumos, cik miljoni ēkā jāiegulda – viens vai simtu viens, prognozēja, kā mēs “aplauzīsimies”.

Taču pamazām viss aizgāja. Vissvarīgākais ir mazās uzvaras. Kad redzi sakārtotu mazumiņu, tad arī lielais mērķis vairs nešķiet nereāls,” atklāj pils saimnieki. Viņuprāt, vistrakākais ir neko nedarīt, pēc darba iegrimt TV vai internetā rakstīt žultainus komentārus.

“Nav viegli, viss būs ilgi, sarežģīti, vajadzīgs darbs un nauda, taču kad sāc pamazām darboties un iemīlēt, tad vairs nevar pamest. Tas ir forši, tas vēl, tas arī… Un kad zem gruvešiem atklājas skatuve – ak! Tas taču ir tik interesanti!” turpina saimnieki, un es secinu – optimismu šim pārim nevar atņemt. Bet no kurienes skatuve?

 

Atpūtas un armiju mītne

Pils rašanās saistīta ar dižciltīgo baronu dzīves vērienu, kad Svētes gleznainie līkumi šajā pusē tā vien vedināja tās krastos uzcelt kādu namiņu… Svētes muižas kungu mājas pirmā celtniecība tiek datēta ar 18. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, bet uzplaukums saistāms ar Zemgales hercoga Pētera Bīrona plašo rocību un izsmalcināto gaumi.

Pēc viņa pasūtījuma Svētes muiža pārbūvēta par īstu pili – kā Bīrona vasaras atpūtas rezidence. Tas noticis 1774.–1775. gadā pēc arhitekta Severīna Jensena projekta, kad tapis vēl šobrīd redzamais būvapjoms – izteikta centrālā daļa un gari sānu korpusi, kuros divstāvu augstumā atradās gleznu galerija un oranžērija. Pēdējā bija modes kliedziens, kad arī ne tik siltās zemēs tā brīža varenie kāroja eksotiskus augus – baudīt citrusus, rozes un atpūtu palmu paēnā.

Svētes oranžērija bijusi tik romantiska un mīlnieku sirdij tīkama, ka tieši tur 1778. gada 19. oktobrī hercogs Pēteris Bīrons nosvinējis saderināšanos ar Doroteju Medemu. Pils lepnums bijusi ovālā zāle, kuras interjeru, kā arī fasāžu pilastru kapiteļus veidojis tolaik slavens galma tēlnieks J. M. Grafts.

Celtne, kuras bijušās godības spožumu šobrīd var iedomāties tikai ar mākslas vēstures zināšanām un spilgtu iztēli apveltīti ļaudis, līdz astoņpadsmitā gadsimta beigām bijusi ievērojams mākslas darbs – ar harmoniski veidotu un bagātīgi greznotu fasādi, ar rokoko stila iekštelpu dekorējumiem, ar barokālu dārzu, ko sāka veidot jau 1736. gadā…

Jā, šī bija viena no Zemgales uzplaukuma arhitektoniskajām pērlēm, kur majestātiskajai kungu pilij apkārt slējās arī kalpu mājas, zirgu stallis, pirts – viss, kas vajadzīgs aristokrātiskai pašpietiekamībai. Taču visām idillēm pienāk gals. Svētes muižai tas nozīmēja funkcijas maiņu, kas izrādījās noturīga veselus divus gadsimtus – kopš 1795. gada, kad muiža pārgāja kroņa īpašumā, te ir mitinājusies armija.

Vispirms tika uzceltas papildu kazarmas kirasieru jeb smagās kavalērijas pulkam, bet vienā pils spārnā tika ierīkota baznīca. Līdz ar varu maiņām mainījās arī armijas pulki un to attieksme pret pili. Vērienīgākās izmaiņas notika Krievijas impērijas laikā, kad 1876.–1878. gadā pils tika pārbūvēta armijas vajadzībām – tapa jauni pārsegumi, tika pārveidots centrālā korpusa jumts, samazināti logi, uzcelta izbūve sanitārajiem mezgliem, nokalti smalkie dekori…

Ēkas un teritorijas izmantošana militārā kontingenta uzturēšanai turpinājās kā tradīcija – pēc cara armijas saimniekoja Latvijas virsnieki, kara laikā te pabija abu pušu karojošie, bet līdz 1993. gadam dienēja uzvarētāji – padomju militāristi. Bijusī greznība aizgāja kā nebijusi, taču konstrukcijas stāvēja braši un jumts virs galvas bija vienmēr salabots.

Haoss sākās līdz ar neatkarības laiku, kad pēc šī smagā mantojuma neviens īpaši netīkoja, izņemot vandaļus – pils bija kļuvusi par “derīgo izrakteņu” ieguves vietu. Tika izzāģētas visas apkures un kanalizācijas caurules, radiatori, izplēsti elektrības un sakaru kabeļi. Ciemata centrā, tiešā pils tuvumā bija sabūvētas padomju oficieru blokmājas, teritorija aizaugusi un… Ne vairs ieroču, ne oranžērijas! Ko ar tādu tukšu, nesaprotamu ēku iesākt?

Taču no gruvešiem attīrītā skatuve saimniekiem devusi prieku. Tā iebūvēta ap 1925. gadu, brīvvalsts armijas laikā, bet likusies tīkama arī padomju zaldātiem un oficieriem. Vēstījums skaidrs – skatuviskie prieki ir vajadzīgi visos laikos! Kāpēc to graut? Nē, te taču atkal varētu dziedāt, dejot, teikt runas un priecāties par dzīvi…

 

Publiska funkcija

Lielākā daļa seno muižu, kas ir privātīpašnieku rokās, atdzimst kā visnotaļ skaistas un viesiem tīkamas dzīvojamās mājas, bet Svētes saimniekiem nav nedz šāda nodoma, nedz ēka uz to vedina. Ko tad? Tukša ēka, kaut konservēta un pat atjaunota, nav ilgtermiņa risinājums.

“Kad ēku nopirkām, izmantošanas mērķis nebija skaidrs. Arī paziņu ar līdzīgu pieredzi mūsu lokā nebija, viss jauns. Ēkai aplikām žogu, jo to prasa drošības noteikumi, taču mums nekad nav ienākusi prātā doma noslēgt teritoriju, padarīt to citiem nepieejamu. Par trīs hektāriem parka viss bija skaidrs – staigāja cilvēki un staigās!

Tikai smukāk būs… Jau tagad redzam pozitīvas izmaiņas. Tiklīdz uzlikām miskastes, tā atkritumi tiešām vairs nemētājas. Cilvēki nāk ar suņiem. Tas nekas ka it kā lauki – daudziem tiešām nav, kur to dzīvnieku izstaidzināt. Kāpēc lai mēs to liegtu? Šoziem skatos – o, saimnieki nāk ar maisiņiem un godprātīgi aiz sunīša savāc kakas. Pirms trim gadiem tas nebūtu iespējams!” par pozitīvajām pārmaiņām ir gandarīta Mārīte.

Vīrs piebalso, ka labais pavelk labo. Kad viņš sācis izpļaut upes krastu, kas pēc zemesgrāmatas nemaz nav viņa īpašums, tad tuvējo māju saimnieki sākuši darīt to pašu. “Atbraucam no darba, un sākas īstas trimeru sacensības,” nosmej Arturs, tomēr es velku pie zemes. Ar savu darbu vien šādu īpašumu ne saglābt, ne uzturēt – no kurienes līdzekļi? Vai tiešām esat filantropi?

Arturs un Mārīte atzīst, ka īpašumā iegulda arī savu naudu, taču svarīgākā sadaļa finansējuma piesaistē ir projektu rakstīšana. Trīs gadu laikā, kopš uzsākts lielais darbs, katrs turpina strādāt savā profesijā, bet ar pils attīstību nodarbojas biedrība – viņi abi, tikai brīvajā laikā.

“Ejam maziem solīšiem. Viens avots ir Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kur pēc rūpīgas projekta saskaņošanas saņēmām naudu glābšanas darbiem. Uzreiz garantējām publisko pieejamību, jo tieši tādu redzam nākotni – gribam, lai vieta ir dzīva, līdzīga tautas namam. Tāpēc sekojam konkursiem un dažādiem finanšu avotiem, lai mērķi īstenotu. Es neteiktu, ka rakstīt projektus ir apgrūtinoši, drīzāk interesanti,” atzīst Mārīte un stāsta, ka galva strādā visu laiku. Citreiz ceļoties pat naktī un rak­stot – tāds azarts esot.

Bijis pat tā, ka, aizrautīgi gatavojot projektu, sagaidīts modinātāja signāls… Svarīgi, ka finansējuma saņemšanai būtiskā sociālā un publiskā funkcija viņiem nav jāizdomā mākslīgi – Svētes virzībai tā tiešām ir kā stūrakmens.

Lūk, kā par pirmo rosību Svētē rakstīja vietējā prese:

“Saimnieki nepilna gada laikā kultūrvēsturiskajā objektā realizējuši vairākus projektus – pirmie saistīti ar pils apkārtnes sakārtošanu, un arī nesen apstiprinātais Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) projekts pils dārzā paredz izveidot jaunu objektu – brīvdabas konferenču vietu.

Pirmie darbi, kas īpašumā veikti, ir pils teritorijas attīrīšana no brikšņiem, demontēts betona žogs pie Svētes upes, apzinātas un padarītas cilvēkiem drošas kanalizācijas akas, kurām bija nozagti čuguna vāki, bet iekšā samesti atkritumi. Līdz šim saimnieki jau izveidojuši laivu piestātni Svētes upē un veikuši konservācijas projekta izstrādi pils ēkai.

Lai dārzā valdītu senatnīguma noskaņa, saimnieki sākuši sadarbību ar ainavu arhitekti un Latvijas parku pētnieci Ilzi Māru Janeli, un viena no lietām, ko paredz dārza projekts, ir brīvdabas konferenču vietas izveide. “Viņas izstrādātais ainavas projekts paredz atjaunot parka apstādījumus, vēsturiskās taciņas, celiņus un apgaismojumu. Brīvdabas konferenču vietas izveidi plānojam realizēt jau nākamajā gadā.

Lai tā būtu piemērota radošām darbnīcām, mūžizglītības pasākumiem un cita veida aktivitātēm, tā tiks veidota kā lapene ar multimediālu aprīkojumu, paredzot iespēju interneta nodrošināšanai, audiofailu atskaņošanai no mobilajām ierīcēm, vietu projektora ekrānam un tā pieslēgumam. Tā kā par līdzīgas vietas izveidi Jelgavas novadā neesam dzirdējuši, ceram, ka tā Svētes pilij spēs piesaistīt apmeklētājus un veicinās atpazīstamību,” saka A. Blumfelds.”

 

Bez rozā brillēm

Ir pagājuši vēl divi gadi. Nekādi miljoni pār Svēti nav nobiruši, taču izmaiņas ainavā un ēkā ir acīm redzamas. Brīvdabas konferenču vieta jeb tehniski lab­iekārtota lapene pilda savu funkciju. Pa upi brauc laivotāji, kuriem nu ir kur civilizēti piestāt krastā un vēl gūt kultūrvēsturisku piedzīvojumu – saimnieki iespēju robežās ir gatavi par savu objektu pastāstīt.

“Skats uz upi, uz pussalu tās vidū ir ļoti gleznains. Tūristu piesaisti sākām tieši ar laivotāju maršrutiem. Nākamais, ko gribētu redzēt – sakoptu pussaliņu! Tagad tā ir zem sniega, pavasarī zem ūdens, vasarā to pļaujam, kaut tā nav mūsu īpašums. Bet gribas patīkamu, skaistu vietu! Kad sākām sakopt, savācām tik daudz pudeļu, ka milzīgo kravu atdevām Mākslas akadēmijas stikliniekiem – lai pārkausē mākslā. Savā ziņā tas arī ir sociālais projekts. Labums taču tiek visiem!” uzsver saimnieki, kas savā privātīpašumā noslēgties negrasās.

Ēkas restaurācijā viņi saskata divus galvenos virzienus – spoku stāstus neizdomā, jo tāpat ir no kā atsperties. Korpuss, kuram tikko atjaunots jumts, pirmais būs pieejams apmeklētājiem. Pirmajā stāvā taps kultūrvēsturiskā ekspozīciju telpa, kur saprast šīs vietas vēsturi, bet otrā stāva centrs būs pasākuma zāle ar skatuvi. Saimnieki domā arī par nakšņošanas telpām – lai ir pilns serviss. Viņi atzīst, ka ne brīdi nav cerējuši paļauties tikai uz projektu naudām, tomēr biznesa idejas nav primārais.

“Neredzu nevienu citu, kas varēja šo pili nopirkt. Tas nav bizness! Tomēr naudas pelnīšanas veids būs jāatrod – nevar dzīvot tikai no projektiem. Tik rozā brilles mums nav,” apzinās saimnieki, tomēr nebeidz sapņot. Otra korpusa attīstību viņi redz oranžērijas idejā. Ja tāda bija pirms trīssimt gadiem, kāpēc lai nebūtu šodien? Tas ir savdabīgi, turklāt vienos ar vēsturisko realitāti – it visam apakšā ir jābūt stāstam. Labi, ka saimnieki šo kultūras mantojuma galveno ideju ir uztvēruši un cenšas iedzīvināt.

 

Zem veiksmes un padomu jumta

Aizrautīgi meklējumi turpinās. Rundāles pils arhīvā atrasts Svētes teritorijas plānojums, kur pirts bijusi jau tolaik. Varbūt atjaunot arī to? Ar autentisko funkciju?

“Cilvēkiem patīk piepušķot, stāsta par tuneli, kas vedot uz Jelgavas pili, par pagrabiem, kur varētu būt dažādas bagātības. Nē, mēs uz apslēptu mantu neceram! No kustamā inventāra uz vietas palikuši tikai divi ieroču skapji no padomju laikiem… Zemē esam atraduši vien veca zobena fragmentu un pāris naglas.

Taču zinām katru logailu, kas aizmūrēta, vietas fasādē, kur vēl saredzams polihromais krāsojums, koka detaļas, kam ir vairāk nekā 200 gadu, vietu, kur sienā iemūrēts senā parketa fragments… Rundāles muzejā ir šīs muižas durvis, krēsls un spogulis, no tā vien var saprast, cik te bijis skaists iekārtojums! Nē, atprasīt nav ienācis prātā, neceltos roka. Esam reālisti, senās greznumlietas te vairs neiederas. Drīzāk no katra slāņa pa mazumiņam – atsauce uz barona laikiem, cara armiju, Latvijas laiku un, protams, padomju ēru. Mums visi periodi šķiet vienlīdz interesanti,” atzīst saimnieki un vēsta, ka ik pa brīdim atbraucot kāds nostalģisku jūtu vadīts kungs, kas šeit jaunībā dienējis. Arī šos stāstus pils entuziasti cenšas apzināt, jo padomju dienests jau ir kļuvis par vēsturi.

“Šobrīd pilī esam ieguldījuši summu, kas ir četras reizes lielāka par iegādes cenu. Pārsvarā no dažādiem projektiem, bet arī savu. Izdevumiem labāk līdzi ar pirkstu nevilkt, tik daudz to ir. Vai vakariņas 20 cilvēkiem var ieskaitīt sociālā projekta tāmē vai ne?” retoriski jautā Mārīte, kas kopā ar dzīvesbiedru katram projektam atrod atbilstošu risinājumu.

“Labi, ka šogad bija kovida nauda no mantojuma pārvaldes,” saimnieki neslēpj gandarījumu par papildu finansējumu, ko krīzes skartajiem pieminekļu īpašniekiem steidzamības kārtā piešķīra augustā ar noteikumu iztērēt līdz gada beigām. Svēte saņēma maksimālo summu – 10 000 eiro, kas uzreiz tika ieguldīti jau iepriekš uzsāktajā jumta uzlikšanā.

“Šī nauda izrādījās ļoti svarīga. Bijām pieteikuši ekspozīcijas telpas projektu LEADER finansējumam, bet tur it visam jāatbilst sabiedriskā labuma kritērijam. Pēc viņu noteikumiem jumts ir neattiecināmās izmaksas, jo zem tā var paslēpties arī bez sabiedriskā labuma.

SAISTĪTIE RAKSTI

Savukārt mēs nevaram ekspozīciju taisīt, ja ne tikai lietus līst uz galvas, bet arī baļķis var uzkrist,” paradoksālo situāciju viegli atstāsta pils saimnieki, kam šogad finansējuma kārtis sakritušas veiksmīgi. Arturs un Mārīte uzsver, ka visā ļoti noderējis pārvaldes padoms, kas viņiem kā iesācējiem restaurācijā ļoti palīdzējis.

Kaut arī tas ir tikai sākums un darbiem, šķiet, neredz galu, Artura un Mārītes racionāli ideālistiskā nostāja vieš pārliecību, ka Svētē atdzīvosies visi kultūrslāņi. Saimnieki gan ambīciju karogu nevicina un saka vienkārši: “Mēs visam pieejam brīvi. Ja mūsu mūža laikā pils nesabruks, tad jau būsim daudz izdarījuši!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Vai populārajam mūziķim Laurim Reinikam ir meita? 6
5 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Arņa Cimdara meita: Tēta rīcībā nebija viltots Covid-19 vakcinācijas sertifikāts 153
7 stundas
LE
LETA
Veselam
70% Latvijas iedzīvotāju organismā trūkst nozīmīgs elements, atklāj SPKC 83
22 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Viļņas mērs paziņo: Mēs neiesim Latvijas izvēlēto ceļu, ierobežojot arī vakcinētos 96
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Jūs stulbi esat? Varbūt jūs paši nenomirstiet, varbūt sapratīsiet, kad kāds tuvinieks saslims?”: teica Aldis Gobzems Covid-19 pandēmijas sākumā 34
5 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Latvijā sasniegts augstākais Covid-19 kumulatīvais rādītājs Baltijā visā pandēmijas periodā 24
3 stundas
LE
LETA
Veselam
Aptaujā noskaidrots, cik liela daļa cilvēku veic Covid-19 testu, sajūtot saaukstēšanās simptomus 3
42 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Svētdien nav gaidāmi būtiski nokrišņi 1
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Aizsardzības ministrs: Patlaban Krievijas radītie draudi Baltijai ir visaptveroši 77
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Zviedrija Latvijai nosūtīs papildu aprīkojumu Covid-19 pacientu aprūpei
17:09
VK
Vita Krauja
Ziņas
“To jau mēs nezinām, bet domāju, ka vilki arī raud.” Intervija ar aktieri Edgaru Pujātu
16:54
LE
LETA
Veselam
Aptaujā noskaidrots, cik liela daļa cilvēku veic Covid-19 testu, sajūtot saaukstēšanās simptomus 3
16:43
VK
Vita Krauja
Ziņas
“To jau mēs nezinām, bet domāju, ka vilki arī raud.” Intervija ar aktieri Edgaru Pujātu
31 minūtes
MN
Māris Niklass
Ziņas
Māris Niklass: Latviešu valodas kopšana un sargāšana ir ikviena tās lietotāja pienākums
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Vai veikalu saīsinātā darbalaika dēļ samazinās darbinieku algas? Skaidro tirgotāji 4
3 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Vai populārajam mūziķim Laurim Reinikam ir meita? 6
5 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Jūs stulbi esat? Varbūt jūs paši nenomirstiet, varbūt sapratīsiet, kad kāds tuvinieks saslims?”: teica Aldis Gobzems Covid-19 pandēmijas sākumā 34
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Tiesībsargs: Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku 121
5 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Arņa Cimdara meita: Tēta rīcībā nebija viltots Covid-19 vakcinācijas sertifikāts 153
7 stundas
LA
LA
Ziņas
Šonakt notverts viens no iepriekš izšķirtajiem lāčiem, kas bija atsācis viensētas apmeklējumus 27
6 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Noslēgušās trīs gadu ilgās diskusijas par to, kam jāsaimnieko pēc restaurācijas un remontdarbiem brēcošajā Pēterbaznīcā
6 stundas
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Ministru prezidenta pieklājības žests neizdzēš jautājumu: vai ir jēga būt likumpaklausīgam?… 25
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijā līdz šim miruši jau vairāk nekā 3000 Covid-19 inficēto 30
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Veikls pircējs atbruņo laupītājus degvielas uzpildes stacijā 7
8 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
“Tas bija mans sapnis – apceļot Eiropu!” Kā jaunieši no Latvijas oficiāli brauc ar vilcienu “par zaķi” 7
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Pica ar vai bez ananasiem? Strikta itāļu vecmāmiņa nosauc, ko drīkst likt uz picas 5
8 stundas
LE
LETA
Veselam
70% Latvijas iedzīvotāju organismā trūkst nozīmīgs elements, atklāj SPKC 83
22 stundas
LE
LETA
Ziņas
Izcelts Daugavgrīvas pludmalē atrastais 19.gadsimta noslēpumainais kuģa vraks 10
22 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Egils Līcītis: Apgrūtinājumus radīja lēni domājošā valdība vai neapzinīgie pilsoņi, kuri negribēja kļūt vakcīnu vergi, vai krievi? 15
23 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Daina, Dainis un Dainida 1
4 stundas
ML
Māra Libeka
Stāsti
“Brīnumzāles pret kovidu varam negaidīt”. Intervija ar infektoloģi Montu Madelāni 153
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TV un radio personība Baiba Sipeniece-Gavare: “Man jācitē kāda ārsta teiktais: Mēs vairs necīnāmies ar C19, mēs jau cīnāmies ar stulbumu!” 220
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Viļņas mērs paziņo: Mēs neiesim Latvijas izvēlēto ceļu, ierobežojot arī vakcinētos 96
1 diena
IB
Indulis Burka
Praktiski
FOTO. No kādiem materiāliem un kā izgatavot kāpnītes pie loga, lai kaķis no ielas tiktu mājās? 3
1 diena
LE
LETA
Kokteilis
FOTO. Karaliene Elizabete II pavadījusi nakti slimnīcā 4
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Šodien tu vari nonākt kādā situācijā, kad kāds tevi turēs aizdomās! Horoskopi 23.oktobrim
22 stundas