Ērika Apaļā “Institucionālās spēles” izspēlē trāpīgu un asprātīgu mākslas vides metaforu, kas ir veselīga viela pārdomām pastāvošās vispārējās sistēmas ietvaros.
Ērika Apaļā “Institucionālās spēles” izspēlē trāpīgu un asprātīgu mākslas vides metaforu, kas ir veselīga viela pārdomām pastāvošās vispārējās sistēmas ietvaros.
Foto – Dainis Bušmanis

Bumbiņa ir te vienā pusē, te otrā… 0

Galerijā “Alma” līdz 26. janvārim apskatāma Ērika Apaļā izstāde “Institucionālās spēles”.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Novembra vidū galerija “Alma”, sākot darbu jaunās telpās Tērbatas ielā 64, atklāja Ērika Apaļā izstādi “Institucionālās spēles”, kur mākslinieks, it kā ironizējot, piesaka sevi kā “sniegavīru gleznotāju” (tiem, kam paslīdējis garām – Ēriks Apaļais it bieži glezno sniegavīrus) un izspēlē rotaļīgu inscenējumu, kur viņa spēles partnere ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Vispirms – kāda tad ir šīs izstādes-spēles norise? Viss sākās ar pingponga partiju Latvijas Nacionālā mākslas muzeja otrā stāva modernisma zālēs līdzās klasiķu Jēkaba Kazaka un Gustava Kluča darbiem. Muzejs un 20. gadsimta sākuma meistaru gleznas ir inscenētās spēles norišu fons, kam, no vienas puses, ir formāla nozīme, bet, no otras – saistība ar māksliniekam personīgiem atsauču punktiem tam, kur rodami viņa glezniecības iedvesmas pirmavoti.

Draudzīgā mača epizodes varam vērot izstādē eksponētajās divās fotokolāžās, tomēr spēles dramaturģija – saasinājumi, izlīdzinājums – kā īsti noritējusi spēle starp mākslinieku un vadošās mākslas institūcijas vadītāju – nav nolasāma vai precizējot netiek izvērsta. To varam arī pieņemt kā mazsvarīgu, jo drīzāk tiekam aicināti paraudzīties uz notikušo spēli kā performatīvu žestu un asociatīviem impulsiem, kas iezīmē mākslas vides funkcionēšanas mehānismus. Kā “Institucionālo spēļu” pieteikumā raksta pats mākslinieks, tad: “/../ galda tenisa bumbiņa tiek metaforizēta kā sociālekonomisko konstruktu kustības simbols.” Bumbiņa ir te vienā pusē, te otrā pusē, te atsperīgi lēkā uz galda, te tiek ar spēku triekta pretinieka laukuma pusē. Šāda institucionālās kritikas forma, kas gan Apaļā izpildījumā neieņem radikālu vai kareivīgu pozīciju, drīzāk estetizētā izteiksmes formā rotaļīgi iebiksta sānos izstādes apmeklētājam, norādot uz mehānismu kustību, kas veido mākslas vidi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Izstādes ekspozīcija, neskatoties uz salīdzinoši plašo domas kontekstu, ir lakoniska, nelielajā galerijas telpā izstādot jau pieminētās fotokolāžas un trīs gleznas – divas ar sniegavīriem un vienu daudz abstraktākiem elementiem. Ēriks Apaļais kā sev svarīgu izteiksmes formu aizvien patur vizuālu zīmju sistēmu, šajā gadījumā fokusā iestatot galda tenisa bumbiņu – spēles elementu, kuras formas arī veido viņa sniegavīru aprises gleznās. Šāda metaforiskā valoda, zīmju un simbolu pārnešana noteikti ir Apaļā mākslinieciskās izteiksmes metode, intelektuālā domapmaiņā izvirzot kādus jautājumus. Pārvirzes, kas iezīmējas šādā kontekstā, piemēram, salīdzinājumā ar viņa iepriekšējo izstādi “Le Cygne” (2016), attiecināmas uz it kā attālināšanos no autobiogrāfiskām atsaucēm vai dziļi subjektīviem vērojumiem. Šajā gadījumā sasaiste ar personīgo ir tikai izvēlētie modernisma meistari muzejā un Apaļā aizraušanās savulaik ar konstruktīvismu. Tāpat gleznotāju pazīstam kā vienu no nedaudzajiem māksliniekiem Latvijas mākslas kartē, kuram svarīgi ir izvērst komentārus par saviem darbiem, kas bieži izpaužas intelektuāli spraigās pārdomu esejās. Šoreiz tekstuālā daļa, kas paskaidrotu izstādes ideju un kontekstu, ir pavisam minimāla, sniedzot tikai pamatorientierus.

Tomēr vēl jāatgriežas pie izstādes tematiskās ass. Institucionālajai kritikai kā mākslas praksei ir daudzšķautņaina un plaša vēsture, gan vēršoties pret muzejiem, galerijām un profesionāļiem, kas administrē šo iestāžu darbību visplašākā nozīmē, gan piedāvājot jaunus šīs sistēmas darbības scenārijus. Ja runājam par Latvijas mākslas scēnu un sociāli aktīvu mākslu, tad šāda kritika, kas tiktu vērsta vai aktualizēta institucionālā darbības modeļa kontekstā, ir gandrīz neeksistējoša parādība, kas gan nav nekāds jaunums. Tādēļ Apaļā “Institucionālās spēles”, lai arī norobežojas no ievērojamā kultūrslāņa šādas mākslas prakses ietvarā un abstrahējas no jebkādas konkrētības Latvijas mākslas vides kontekstā, izspēlē savu, trāpīgu un asprātīgu mākslas vides metaforu, kas ir veselīga viela pārdomām pastāvošās vispārējās sistēmas ietvaros.