Cilvēki tur pazūd bez pēdām… Vietējie uzskata, ka šī vieta ir “nolādēta”. Jauns Bermudu trijstūris vai vienkārši sakritība? 0
Nevienam vēl nav izdevies izskaidrot, kādēļ apburoši skaistajā Vērmontas reģionā jau izsenis cilvēki pazūd bez pēdām. Līdzīgi kā bēdīgi slavenais Bermudu trijstūris, arī šī teritorija laika gaitā kļuvusi par vietu, ar kuru saistās virkne neizskaidrojamu un biedējošu notikumu, raksta “Metro”.
Beningtonas trijstūra robežas nav stingri definētas, taču tajā noteikti ietilpst Glāstenberijas kalns, apkārtējie meži, pamestā Glāstenberijas pilsēta – kādreizējā ogļu un kokrūpniecības pilsēta, Beningtona pilsēta– lielākā apdzīvotā vieta šajā apvidū un nelielas lauku pilsētiņas vai ciemati ap trijstūra perimetru.
Šo reģionu raksturo mežonīga daba, stāvi kalni un grūti izstaigājamas takas.
1945. gada novembrī šajā teritorijā bez pēdām pazuda 74 gadus vecais mednieks Midijs Rivers. Viņš vadīja četru mednieku komandu cauri Bikforda ieplakai, kas atrodas aptuveni četras jūdzes uz rietumiem no Beningtonas.
Atpakaļceļā viņš nedaudz atpalika no grupas un pazuda. Vienīgā lieta, ko izdevās atrast bija viņa kabatlakats.
Pēc gada – 1946. gada 1. decembrī – pazuda 18 gadus vecā koledžas studente Paula Džīna Veldena. Viņa izgāja no universitātes pilsētiņas, lai dotos nelielā pārgājienā.
Atpakaļ viņa vairs neatgriezās…
Trīs gadus pēc studentes mistiskās pazušanas šajā pašā apvidū bez vēsts pazuda vēl viens cilvēks. 1949. gada 1. decembrī kara veterāns Džeimss Tedfords devās apciemot radiniekus Vērmontā.
Viņš iekāpa Beningtonas autobusā, taču, kad autobuss sasniedza galapunktu, viņa tajā vairs nebija.
Interesanti, ka viņa personīgās mantas, tostarp bagāža, bija palikusi savā vietā, taču no paša vīrieša nebija ne miņas.
Nepilnu gadu vēlāk, 12. oktobrī, astoņus gadus vecais Pols Džepsons pazuda, kad viņa māte uz brīdi atstāja viņu mašīnā pie atkritumu izgāztuves. Kad viņa atgriezās, zēna vairs nebija.
Suņi, kas tika iesaistīti zēna meklēšanā, glābējus aizveda līdz vietai, kur savulaik pēdējo reizi tika redzēta mistiski pazudusī Paula Veldnere. Tur suņi zēna pēdas pazaudēja.
Pagāja tikai divas nedēļas, kad tika ziņots par vēl viena cilvēka pazušanu šajā apgabalā.
Frīda Langere, 53 gadus veca sieviete, kopā ar radiniekiem devās pārgājienā netālu no Glāstenberijas kalna. Pēc tam, kad viņa paklupa un iekrita upē, sieviete atgriezās nometnē, lai nomainītu slapjās drēbes.
Viņas ķermenis tika atrasts pēc sešiem mēnešiem trīsarpus jūdžu attālumā no vietas, kur ģimene viņu redzēja pēdējo reizi, taču nāves cēloni noteikt neizdevās.
Viņa bija vienīgā no “Beningtonas piecinieka”, kuras mirstīgās atliekas tika atrastas.
Pazudušie cilvēki bija dažāda vecuma un dzīvesgājuma, tāpēc versija par sērijveida slepkavu tika uzskatīta par mazticamu.
Saskaņā ar vietējo pamatiedzīvotāju – abenaku – teikām, šī vieta ir nolādēta un senatnē kalpojusi kā apbedījumu vieta.
Vietējie iedzīvotāji stāsta par dīvainām, peldošām gaismām un neizprotamu, neierastu smaržu, kas nereti valda apkārtnē.
Daži uzskata, ka šajos mežos mīt mītisks radījums – kaut kas līdzīgs Sniega cilvēkam, ko dēvē par Glāstenberijas briesmoni.
Par tā klātbūtni esot ziņots jau kopš 1761. gada.
Ir pat teika par klinti, kura ievelkot sevī ikvienu, kurš uz tās uzkāpjot.
Nozīme esot arī krāsai – gan Paula, gan Pols savas pazušanas dienā bija tērpušies sarkanas krāsas drēbēs.
Daudzi vietējie sarkano uzskata par nelaimi nesošu toni.
Rakstnieks un folklorists Džozefs Citro, kurš plaši pazīstams kā viens no vadošajiem Vērmontas un Jaunanglijas paranormālo parādību pētniekiem, atzīst, ka šis noslēpums viņu joprojām mulsina.
“Ja atmetam spoku stāstus, NLO, lāstus un briesmoņus, paliek pats biedējošākais — pazušana.
Cilvēki vienkārši pazūd. Tā ir vēsture. Un tā ir mīkla.
Un daži no šiem gadījumiem tiešām ir satriecoši dīvaini,” sacīja Citro, kurš bija tas, kas savulaik ieviesa terminu “Beningtonas trijstūris”, lai apzīmētu noslēpumaino un neizskaidrojamo pazušanas gadījumu sēriju Glāstenberijas kalna apkaimē,
Savukārt vēsturnieks Maikls Dūlings, kurš detalizēti analizējis šos gadījumus, norāda, ka lielākā daļa informācijas par tā dēvēto “Beningtonas piecinieku” drīzāk ir leģendas un mīti.
Viņš secinājis, ka starp šiem pieciem gadījumiem trūkst kopīgu iezīmju: “Pazušanas apstākļi bija ļoti atšķirīgi, un nevienā no gadījumiem es neatradu līdzības.”
