Baiba Sipeniece-Gavare

CILVĒKSTĀSTS. Baiba Sipeniece-Gavare: “Tagad zinu, kā izskatās Ekoelle. Mēs tādā bijām, bet ar labu kompāniju” 39

TV un radio personība Baiba Sipeniece-Gavare pastāvīgi darbojas dažādās sfērās un regulāri stājas pretī jauniem izaicinājumiem. Pēc ilgāka pārtraukuma TV3 ēterā atgriezies humoršovs, kura vadīšanā savu roku pieliek arī Baiba. Savukārt vasaras beigās neaizmirstamus piedzīvojumus Baibai un viņas ceļabiedriem sniedza pārgājiens pa slaveno „Karaļa taku” Zviedrijā. Tas tika filmēts un februārī būs redzams TV skatītājiem.

Reklāma
Reklāma
FOTO. Ziemeļkorejas līderis uzdāvina Putinam greznu portretu, kas lika apklust…
VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Kokteilis
Lielā Mēness ilūzija – nepalaidiet garām zemeņu pilnmēnesi 22. jūnijā, tas būs īpašs
Lasīt citas ziņas

Arī šobrīd Baiba, kā jau tas ir ierasts, turpina darboties dažādās frontēs. Tajā skaitā darba dienu rītos joprojām arī STAR FM „Zoopastā”, kopā ar radioklausītājiem pozitīvā gaisotnē sērfojot cauri pasaules pārsteidzošākajiem notikumiem. Baiba, protams, arī gaida novembrī svinamos svētkus un gatavojas jauniem projektiem.

Dzīve izdodas arī bez speciāla dienas plānotāja

CITI ŠOBRĪD LASA

Baiba Sipeniece-Gavare atzīst, ka ir uzņēmusies diezgan daudz pienākumu, taču nepiekrīt, ka savu ikdienu cītīgi plāno: „Man trūkst tādu iemaņu – apsēsties un visu salikt pa plauktiņiem. Vienkārši mēģinu atcerēties, kur man jābūt, un turp tad arī eju. Manā dzīvē daudz ļoti labu lietu ir noticis negaidīti, neko neplānojot.”

Novembris nav tikai valsts svētki

Tuvojas mūsu valsts dzimšanas diena, un novembra svētki daudzām ģimenēm Latvijā allaž ir lielā godā turēti. Baiba apliecina, ka arī viņai šis periods ir īpašs, turklāt ne tikai tādēļ vien: „Par ļoti nozīmīgiem valsts svētkiem uzskatu Lāčplēša dienu 11. novembrī. Tad mēs visa ģimene kopā braucam uz Brāļu kapiem, ejam pa aleju, liekam svecītes un skaļi lasām tur apglabāto puišu vārdus un uzvārdus. Tādā veidā mēs viņiem pateicamies par to, ka mums ir sava valsts. Tāpat arī rēķinām, cik viņiem bija gadu, kad viņi mira mūsu visu nākotnes vārdā. Es katru gadu gan meitām saku, gan pati sev atgādinu – pasaulē ir ļoti daudz tautu, kuras skaitliski ir krietni lielākas nekā mēs, bet kurām nav savas valsts. Tāpēc mums, latviešiem, ir jāmāk novērtēt savu valsti un mēs nedrīkstam ļaut to izsaimniekot vai palaist vējā. Tāpēc 11. novembris man ir ļoti svarīga diena. Savukārt 18. novembris jau kopš zināma laika vismaz mūsu ģimenē nav tikai valsts svētki, tā ir arī mana vīra dzimšanas diena, un tas ir iemesls ģimenei sanākt kopā.”

Humors atgriežas TV ekrānos

Kopš septembra vidus sestdienu vakaros TV3 kanālā vērojams humora šovs „Nu, nopietni?”, ko mēdz dēvēt arī par amizantu almanahu. Baiba Sipeniece-Gavare kopā ar Valteru Krauzi, Māru Sleju un Rūdolfu Kugrēnu ir viena no šī projekta vadītājām. Viņa atzīst, ka humora šova atgriešanās TV ekrānos lielā mērā bija nejaušība:

„Pirms kāda laika TV3 vadība man pienāca klāt un pajautāja, ko es šobrīd gribētu darīt televīzijā. Tā kā es drīkstēju izvēlēties darbības žanru, tad viņiem tā arī pateicu – tādā gadījumā vēl vienu reizi vēlos iekāpt tajās pašās kurpēs, kurās reiz jau esmu stāvējusi. Jo kopš pēdējās reizes, kad mēs ar veco „Mēmā šova” komandu šādas lietas darījām, ir pagājuši jau kādi septiņi vai astoņi gadi.

Šo gadu ritumā nekas cits vietā nav radies. Man regulāri bija sajūta, ka tūlīt kaut kas notiks, nāks kāda jauna komanda un veidos savu šovu, taču cerības nepiepildījās. Tajā pašā laikā, ņemot vērā to, cik populāri internetā ir vecie „Mēmā šova” video rullīši, es sapratu, ka šāds saturs cilvēkiem joprojām ir aktuāls un ļoti vajadzīgs. Brīžiem arī mūsu politiķi uzvedas kā mazlietiņ nepieskatīti un nepieskaitīti. Tautai ir grūti dzīvot, ja tā ikdienā redz nejēdzības, bet nesaprot, kā tikt ar tām galā. Jo bieži vien mūs nomoka mazā cilvēka sindroms – ko tad es, kas tad es, nu es taču nekas neesmu utt.

Šajā gadījumā ļoti noder iespēja uz šīm problēmām paskatīties no cita leņķa, proti, no ironiskās puses. Kad tev sestdienas vakarā kāds piedāvā uz lietām, kuras tevi visu nedēļu ir uztraukušas, palūkoties no cita skatu punkta, caur jokiem un ironiju, iespējams, tev kļūst vieglāk ne tikai dzīvot, bet arī saprast. Jā, politiķi un citi darboņi varbūt bieži vien uzvedas un arī rīkojas ar savu likteni ļoti vieglprātīgi, bet mūsu uzdevums ir radīt sajūtu, ka viņi tiek vēroti. Un, ja būs iemesls, viņi tiks sodīti daudz bargāk nekā ar likuma kārtībā noteiktu sodu, jo nonāks izsmieklā, un tas iedarbojas daudz spēcīgāk.”

Reklāma
Reklāma

Grūtākais pārbaudījums dzīvē

Baiba Sipeniece-Gavare nesen piekrita lielam izaicinājumam, kas vienlaikus bija pamatīga uzdrošināšanās – filmējoties TV šovam, viņa vairāku cilvēku kompānijā kājām devās 120 kilometru garā pārgājienā Zviedrijā pa „Karaļa taku”. „Tobrīd bija vasaras beigas, kad Kristīne Garklāva man zvanīja un piedāvāja piedalīties šajā projektā,” stāsta Baiba.

„Es agrāk nekad nebiju dzirdējusi par tādu „Karaļa taku”. Tolaik biju arī ļoti labā, mazliet vieglprātīgā noskaņojumā, jo man vēl turpinājās atvaļinājums. Es Kristīni Garklāvu ļoti labi pazīstu un zinu, ka viņa ir cilvēks, kas nekad otram pāri nedarīs. Es biju informēta, ka viņa plāno kaut kādu raidījumu. Nosauca cilvēkus, kas piekrituši tajā piedalīties, un arī es devu savu jāvārdu. Taču man nebija objektīva priekšstata par grūtības pakāpi, jo es par „Karaļa taku” neko nezināju. Man bija pārliecība, ka Zviedrijā cilvēkus mīl, tā ir civilizēta zeme un nekas bīstams vai dulls tur noteikti nevar būt. Vēl mani maldināja pats nosaukums „Karaļa taka”, kas radīja iespaidu, ka tur regulāri staigā Zviedrijas karaļi.

Taču es kaut kā biju palaidusi garām, ka šī vieta atrodas aiz polārā loka un takas garums ir 120 kilometri, kurus mums jānoiet apmēram nedēļas laikā. Turklāt tā bija pēdējā nedēļa gadā, kad tur cilvēki vēl drīkst doties, jo pēc tam laikapstākļu dēļ taka tiek slēgta. Tas man arī bija paslīdējis garām. Kad biju saņēmusi atļauju no radio vadības, ka varu piedalīties šajā izaicinājumā, es sāku iedziļināties un apskatījos internetā, kas īsti ir „Karaļa taka”. Tad mani, maigi izsakoties, pārņēma vieglas šausmas. Sapratu, ka īstenība galīgi neatbilst manam sākotnējam priekšstatam par „Karaļa taku”.

Atteikties vairs nevarēja, jo biļetes bija nopirktas un viss process jau sācies. Varu godīgi pateikt, ka es nopietni nobijos no šī pasākuma, taču vienīgais, ko varēju darīt, bija sākt tam gatavoties. Devos pie treneres Ineses Ļubinskas, pie kuras gāju arī kādu laiciņu agrāk, un lūdzu padomu, kā labāk rīkoties. Es viņai izstāstīju šo situāciju, ieraudzīju Ineses acīs izbrīnu, un viņa man ļoti taktiski pateica – tu to varēsi. Tas mani iedrošināja, tāpat kā vēl pāris tādu man svarīgu cilvēku viedoklis, kuri mani ilgi un pamatīgi pazīst. Viņi teica – protams, tas ir traki, bet tu tiksi galā. Arī mans vīrs Gatis Gavars un radio kolēģis Jānis Romanovskis apgalvoja to pašu un mani iedvesmoja. Vienīgais, ko viņi piebilda – tu nedrīksti čīkstēt.

Ar tādām instrukcijām apbruņojusies, es nopūtos un devos šajā pārgājienā. Tas bija pats grūtākais, ko savā dzīvē esmu darījusi.

Pirmkārt, bija ļoti sarežģīti laikapstākļi – pastāvīgi lija lietus un pūta vējš. Otrkārt, vietas reljefs arī ir visai nelīdzens un diezgan daudz jāiet pret kalnu. Tas nozīmēja, ka man vajadzēja ilgāku laiku, lai sagatavotos, tas ir kardiotreniņš. Visu vēl grūtāku padarīja fakts, ka mēs gājām ar mugursomām, kas svēra vismaz 20 kilogramus. Katru dienu bija jānoiet apmēram 20–25 kilometri ar šādu kravu uz pleciem, un tas reāli bija traki. Godīgi pateikšu, brīžiem pat ekstremāli grūti. Bet tā labā lieta, kas man patiesībā ļāva to ceļu pieveikt, slēpās mūsu komandas iekšienē. Tie bija tiešām superīgi cilvēki. Un tad, kad bija ļoti, ļoti grūti, tajās pauzēs, kad mēs, lai atvilktu elpu, atkritām uz akmeņiem, bieži vien slapjiem (brīžiem nebija arī akmeņu, bet vienkārši dubļaina zeme), tad joki un uzmundrinājumi bija tie, kas mūs vilka ārā no kaut kādām bezspēcīgām situācijām. Tāpēc man ir ieteikums – ja jūs kādreiz dodaties kādā sarežģītā ceļojumā, rūpīgi pārdomājiet, ar ko braucat kopā un cik labi jūs saderat.

Jo tev var būt vislabākais ekipējums pasaulē, bet, ja tu neesi ar savējiem cilvēkiem, tādiem, ar kuriem kopīgi ir viegli pārvarēt grūtības, tad ceļojums var kļūt neizturams. Tādēļ mani vislielākie komplimenti Kristīnei Garklāvai par to, ka viņa bija ļoti rūpīgi saplānojusi šo komandu.”

Gājienu sarežģīja dažādi apstākļi

Tik garš pārgājiens mežonīgā apvidū aiz polārā loka varētu radīt ievērojamus sarežģījumus pat rūdītiem dabas pētniekiem. Baiba Sipeniece-Gavare vēlreiz uzsver komandas kopējā darba un savstarpējā atbalsta nozīmi grūtību pārvarēšanā: „Mūsu vienīgais operators Armands Virbulis būtībā trīs reizes to ceļu nogāja, jo pastāvīgi skrēja turp un atpakaļ, mūs visus filmēdams. Tāpat viņš laida gaisā dronu, arī ainavas filmēja. Sapratu – viņš ir spēcīgākais cilvēks, kādu vien varu iedomāties. Arī citi aizkadra cilvēki harmoniski iekļāvās mūsu komandā, ļaujot justies iespējami komfortabli.”

Baiba gan piebilst, ka par komfortu tradicionālā izpratnē šāda ceļojuma laikā īsti nevarēja runāt: „Mēs gulējām teltīs. Jāatzīst – kas tāds jau labi sen nav no manām mīļākajām lietām. Arī teltī bija diezgan sarežģīti sasildīties pirms iemigšanas, lai gan ekipējums bija ļoti labs. Gulēšana radīja lielu izaicinājumu, jo bieži pūta stiprs vējš, citreiz traucēja nelīdzena virsma. Kāds ņēma talkā miega zāles, kāds negulēja vispār, jo nevarēja aizmigt, vai ļoti trausli gulēja. Ja es nogulēju trīs stundas bez pamošanās, biju ļoti priecīga, jo patiesībā modos no katras skaņas. Gulēšanu vēl sarežģīja fakts, ka mēs bieži bijām slapji. Tā kā tas ir nacionālais dabas parks, ugunskurus nedrīkstēja kurināt, līdz ar to nevarējām izžāvēt drēbes. Divos speciālos, no ūdens īpaši sargājamos iepakojumos bija guļamās un reizē vienīgās sausās drēbes, bet no rīta bija mugurā atpakaļ jāvelk piesvīdušās, slapjās drēbes un jāiet tālāk. Tas viss kopā padarīja ceļojumu ļoti sarežģītu, bet reizē interesantu, kā arī tika iegūta vērtīga pieredze. Visu varēs redzēt sērijās, kas „nāks gaisā” februārī.”

Pārgājienā ekipējumam ir izšķirīga nozīme

Baiba Sipeniece-Gavare nenoliedz, ka pārgājiena laikā tā dalībniekiem mēdza atgadīties atsevišķas sīkas ķibeles, traumas vai citas likstas, taču šādos brīžos visi allaž bija ļoti atsaucīgi un kopīgiem spēkiem palīdzēja cietušajam. Viņai pašai, par laimi, gan izdevās no līdzīgām problēmām izvairīties. „Mums jau pirms gājiena bija nopietnas instruktāžas, un viens no pamatprincipiem bija, ka pret visu jāizturas ļoti atbildīgi,” Baiba saka. „Mums bija labs ekipējums, teicami zābaki, kas ir ļoti svarīgi. Tāpēc es visiem, kas taisās doties pārgājienos, saku – nežēlojiet naudu zābakiem un zeķēm. Es vēl pirms pārgājiena aizgāju uz specializēto veikalu un nopirku ļoti labas zeķes. Tās nebija lētas, toties palīdzēja izvairīties no tulznām. Arī visam pārējam apģērbam jābūt speciāli šādam nolūkam paredzētam, lai pārgājiena laikā nerastos nepatīkami pārsteigumi tulznu vai citu traumu veidolā. Dažiem no mūsu ekspedīcijas tādas gadījās, bet ne tik nopietnas, lai nevarētu turpināt ceļu.

Runājot par sevi, acīmredzot mans organisms bija tik ļoti nobijies, ka nesāpēja it nekas. Mans ķermenis uz to nedēļu vispār bija tā kā sastindzis. Nebija itin nevienas tulznas un nesāpēja neviena vieta, par ko savam ķermenim saku lielu palies.

Par visiem gan to nevaru teikt, dažiem gadījās gan atsvaidzināt vecās traumas, gan iegūt jaunas. Vienīgi kādu dienu gan man bija uznācis riktīgs nespēks. Bet esmu bezgalīgi pateicīga visiem, kas man šo spēku palīdzēja atgūt.”

Palaikam vajag iziet ārā no komforta zonas

Baiba Sipeniece-Gavare ir ļoti apmierināta, ka piedalījusies šajā izaicinošajā pārgājienā, un uzskata, ka ikvienam cilvēkam brīžiem ir noderīgi pamest savu ikdienā apgūto, komfortablo dzīves teritoriju un, tā sakot, taustīt savas robežas: „No pārgājiena atgriezos ļoti droša un pacilāta, jo konstatēju, ka cilvēks tomēr ir diezgan stiprs radījums un daudz ko var izturēt. Ja es to varēju, turklāt iepriekš praktiski netrenējoties, tad, goda vārds, gan jau to var ikviens. Es visām savām vienaudzēm, sievietēm vecumā virs 50 gadiem, novēlu nebaidīties no trakiem izaicinājumiem un nenorakstīt sevi.

Šī piedzīvojuma laikā sapratu, ka ir ļoti aizraujoši nevis vienkārši doties kaut kādā ārzemju ceļojumā, gulēt komfortablā viesnīcā, staigāt pa vecpilsētām un baudīt svešu zemju skaistos skatus, bet iziet tieši šo skarbumu. Bet vēlreiz uzsveru, ka tas ir jādara kopā ar cilvēkiem, kuri tev ir patīkami. Mani komandas biedri tādi bija.

Piemēram, Kristaps Zvejnieks, trīskārtējais olimpietis, man ļoti palīdzēja ar savu mieru un savu stabilo atbalstu. Kā savas jomas profesionālis viņš man deva ļoti vērtīgus padomus. Reperis Prusax man bija absolūts atklājums – lai gan viņš radījis sev nejaukā puiša tēlu, patiesībā ir ārkārtīgi mīļš un jauks cilvēks. Savukārt Rojs Rodžers ir pilnīgi unikāls ceļa biedrs. Es ikvienam ieteiktu tādu ceļa biedru kā Roju Rodžeru, kurš mācēja gan visiem uzklāt gultas, gan vajadzīgajā brīdī arī uzjautrināt, gan būt interesants sarunu biedrs, reizē esot ļoti patiess un atklāts.

Kaspars Breidaks ir ar XXL cilvēka sirdi, ārkārtīgi cilvēcīgs, mīļš un interesants. Tomass Pildegovičs izceļas ar intelektu un māku apburt cilvēkus ar viņam vien piemītošo šarmu, kā arī spēju savā klātbūtnē ikvienu cilvēku padarīt īpašu. Būū vispār ir kaut kas ne no šīs pasaules, liekas neticami, ka mazā meitenē ir tik daudz spēka un neparastuma. Katrs cilvēks, uz kuru es skatījos un ar kuru kopā gāju, bija gan atklājums, gan arī ārkārtīgi liela balva. Tas ir mans pats galvenais ieguvums. Kristīne Garklāva pati par sevi ir nebeidzamas enerģijas avots un arī labestības iemiesojums. Tāpat visa tehniskā komanda man tagad ir vairāk nekā paziņas – viņi man ir kā brāļi un māsas, jo mēs kopā esam visam izgājuši cauri.

Pirmajās dienās, kad nokļuvu uz „Karaļa takas”, es teicu – tagad zinu, kā izskatās Ekoelle. Mēs tādā bijām, bet ar labu kompāniju.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.