CILVĒKSTĀSTS. “Tu neesi bijis Pāvilostā, ja neesi iebraucis pie Dzintara pēc butēm!” Zvejnieka stāsts no Kurzemes 35
Linda Tunte

Zvejnieks Dzintars no Pāvilostas

Dzintars Zamarītis ir kurzemnieks, kurš šarmē ne tikai ar izcili gardajām kūpinātajām zivīm, bet arī prasmi dalīties enerģijā ar ikvienu, kas pie viņa ieradies ciemos, lai mielotos ar gardumiem. Viņa sētā smaržo fantastiski labi!

Reklāma
Reklāma
7 lietas, ko gudri cilvēki par sevi nekad nesaka
“Izgāju cauri ellei!” Divu bērnu mamma atvadās no bērniem un tikai pēc ķīmijterapijas uzzina, ka nekad nav bijusi slima 4
Raksturs un liktenis pēc dzimšanas datuma: pārsteidzoši precīzs raksturojums 6
Lasīt citas ziņas

Kā viss sācies?
Dzintara mamma visu mūžu strādājusi zivju apstrādē, kūpinātavā, tāpēc jau no bērnības šī joma viņam bijusi tuva – devies mammai līdzi uz darbu un turpat tuvumā izaudzis. Mamma iemācījusi pamata lietas par kūpināšanu un šķitis tikai likumsakarīgi, ka arī pats ar šo arodu nodarbojas.

Dieviņš visu sakārtojis
Dzintara lauciņš ir tieši butes, jo tieši tās šķiet visgardākās, tiesa gan, beidzamajos gados akmens bušu paliek arvien mazāk, jo ienāk dažādas invazīvās sugas, bet viss jau pasaulē notiekot loģiski: “Es uzskatu, ka Dieviņš tā savieno manu vecumu ar manām spējām un zivju daudzumu. Zivju paliek mazāk, bet tas ir tieši tik, cik es varu padarīt. Man šogad paliks 65 gadi.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Agrāk Dzintars pats braucis zvejā, cenšoties to savienot ar darbu robežsardzē, taču kāds gadījums licis ieviest pārmaiņas dzīvē un izvērtēt, cik daudz viens cilvēks spēj.

“Kādā rītā plkst.8.00 man bija jābūt darbā, lai uzsāktu maiņu, taču plkst.4.00 biju devies zvejā pēc butēm. Likās, ka uz 8.00 paspēšu un viss būs kārtībā, taču tieši todien butes nāca čupām, rezultātā mājās bijām vien plkst.18.00. Ja pats esmu maiņas vecākais, bet neesmu uz vietas darbā, tas nav labi… Tad nu padomāju, ka visu nevaru izdarīt – atteicos no zvejas, vairāk pievēršoties tieši kūpināšanai.”

Pāvilostā pašlaik esot vairs vien 4-5 jūras brigādes, pārējie laivas sagriezuši, lai saņemtu Eiropas naudu. Dzintars nosaka, ka arī tas varbūt nav slikti, jo, iespējams, jau tajā brīdī bijis skaidrs, ka visiem zivju drīz vairs nepietiks.

Arī jauni cilvēki šajā profesijā neienākot, jo nesaskatot te labas iespējas nopelnīt, un jaunajiem jau griboties tā visu uzreiz.

Uzlāde 3 mēnešus gadā
Pats Dzintars saka, ka zivju kūpināšana viņam ir hobijs, kuru var izbaudīt vien 3 mēnešus gadā, kad Pāvilostā sabrauc tūristi. Ziemā šeit neviens nebraucot. Pirms braukšanas ciemos, cilvēki lielākoties iepriekš piezvana un vienojas par tikšanos. Bieži arī paši atved zivis, lūdzot Dzintaram vien tās nokūpināt.

Kā tas ir – strādāt vien 3 mēnešus gadā? “Cik nu spēka būs, tik ilgi šādi turpināšu. Labā laikā viss ir labi, bet, ja ir vējains, tad tūristu ir mazāk un vairāk sanāk pašam atpūsties, bet tas nav labi, jo tad vēders uzaug.”

Gan finansiāli, gan emocionāli baterijas visam gadam ir jāuzlādē pāris mēnešu laikā: “Es vienmēr gaidu maiju, jūniju, kad te atkal ir cilvēki. Pa ziemu nejūtos tik labi, bet vasarās, kad apkārt ir cilvēki, esmu priecīgs un cenšos no viņiem sasmelties enerģiju, lai pietiek garajai un tumšajai ziemai, kad retu reizi ko pakūpinu vien savam priekam.”

Mazliet bažas Dzintaram ir par nākotni. Kad jautāju, vai nākotnē butes vispār izzudīs, viņa balsī jūtams satraukums: “Būs tikai Azovas jūras grunduļi, kas te ir ienākuši un aklimatizējušies, tie jau šobrīd pārņem vadību. Tā ir liela baru zivs cilts – noēd visu, kas būtu ēdams mencai, butei vai pīlēm. Būs vien nākotnē jāēd tas grundulis – ēst jau var, bet bute ir gardāka.”

Reklāma
Reklāma

Zivis atēsties neesot iespējams – īpaši nēģus un vietējos lašus – tā garša esot “kaut kur latvieša kompjūterā iekšā, tāpēc to smeķi īpaši prasās”.

Kūpināšanas noslēpumi
Skaidrs, ka Dzintaram ir savi noslēpumi, kas viņam vien zināmi, taču ar pamata kūpināšanas ieteikumiem viņš ir gatavs dalīties. Viņam ir pārvietojama kūpinātava – ar to reizēm dodas arī kūpināt kādā pasākumā.

Kūpina viņš pēc sentēvu metodēm – normāla biezuma butes kūpināšanai nepieciešama aptuveni 2,5 stunda laika. Kūpina zivis bez marinādēm un sāls – to uzber vien tad, kad zivs jau ir gatava. Kūpināšanai izmantojama alkšņa malka, jo tā ir neitrāla.

“Katrai malkai ir sava garša. Kopš padomju laikiem mums daudzi grāvji ir aizauguši ar alkšņiem, tāpēc tikt pie kurināmā nav grūti. Alksnis ir gana labs gan apkurei, gan kūpināšanai. Kad taisu aukstos kūpinājumus, tad gan jau laikus meklēju ābeles vai bumbieres malku, jo tās piešķir īpašu smeķi. Kūpināt jau nav liela māksla, grūtāk reizēm ir to svaigo zivi labu dabūt,” stāsta meistars.

Vecas zivis?
Reiz ciemos ieradusies kāda kundzīte un nopirkusi vējzivi – tās bijušas svaigi kūpinātas. Viņa tādu nekad neesot baudījusi. Apsēdusies pie galda izgaršot. Sākusi lobīt, bet drīz raidījusi Dzintaram aizdomīgu skatienu: “Paklau, Dzintar, tā zivs garšo normāli, bet laikam ir veca. Tai ir zaļas asakas!” Dzintars sācis smieties un taisnoties, ka zivs ir pilnīgi svaiga, vienkārši vējzivīm ir zaļas asakas.

Apmeklētāji brauc dažādi, bet skumji, ka cenas visam kāpj: “Brīžiem asara uzmetas – atbrauc pensionāri, nevaru prasīt pilnas cenas, bet pat reņģes nu jau ir kļuvušas dārgākas… Bet, kad atbrauc no bērnu nama apmeklētāji, tad es naudu vispār neprasu. Tiem skolotājiem, kas ar šiem bērniem ikdienā dzīvo, vispār visur visu par brīvu būtu jādod. Tur ir tādi sirds cilvēki!”

Un noslēgumā. Esot dzirdēts, ka rudenī rīdzinieki viens otram vaicājot: “Vai Pāvilostā šogad biji? Nebiji? Nu tad tu nekur neesi bijis.”

Savukārt, ja Pāvilostā rīdzinieks ir bijis, tad tas skaitās vien tad, ja ir pabūts pēc butēm pie Dzintara.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.