Skats no Dailes teātra izrādes “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”
Skats no Dailes teātra izrādes “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”
Publicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Dejas pie bezizejas 0

Bulgāru režisora Aleksandra Morfova Dailes teātrī iestudētā izrāde “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” atgādina atdzīvojušos gleznu – katram, pat visperifērākajam tēlam uz skatuves ir sava vieta un nozīme kopējā stāstā. Režisors ar jūtamu rūpību izstrādājis katru izrādes mizanscēnu, padarot četras stundas garo iestudējumu par vizuāli baudāmu notikumu, tomēr izrādei pagaidām trūkst dziļāku psiholoģisko zemstrāvu, kas to darītu arī saturiski aizraujošu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Pētot plašo skatuves telpu, ko radījis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, uzmanību vispirms pievērš lietas, kas liek domāt, ka darbība noris kādas dārgas kūrortviesnīcas foajē – pie sienām milzīgi platekrāna televizori, kuros relaksējošas mūzikas pavadījumā peld delfīni, atpūtas stūrītis ar baltu ādas dīvānu, lakoniska skandināvu dizaina krēsli. Tikai pēc brīža kļūst redzamas nodevīgas detaļas, kas signalizē par šīs šķietami harmoniskās telpas represīvo dabu – aiz klasicisma stila kolonnām logus kārtu kārtās aizsedz restes, iepriekš patīkami gaišais sienu krāsojums, iedegoties dienasgaismas spuldzēm, pēkšņi iegūst jēli baltu toni, kas kož acīs, bet no tālienes atskan vāji slāpēti pacientu kliedzieni. Tikpat pēkšņas pārvērtības no pakalpīgi smaidošiem apkalpotājiem uz zvērīgi smīnošiem kārtības ieviesējiem iecerētas arī psihiatriskās klīnikas personāla attēlojumā – īsajos pamiera brīžos, kad iestādes dzīve noris rāmi un mierīgi, māsiņas un sanitāri nemanāmi saplūst ar baltajām sienām, taču vienlaikus nezaudē modrību un jebkurā mirklī ir gatavi demonstrēt savu varu.

Kaut arī ideja par klīnikas personālu un pacientiem kā divām savstarpēji karojošām pusēm, no kurām viena cīnās par varu, bet otra ir pieradināta pie bezierunu paklausības, ir skaidri nolasāma izrādes mizanscēnu zīmējumā, aktieriem tomēr neizdodas radīt iespaidu, ka notikumiem ir vēl kāda dziļāka jēga, kas metaforiski apzīmētu ko vairāk par pacientu un medicīniskā personāla attiecībām. Tā vietā uz skatuves redzama visai ticama un savā ziņā pat humāna psihiatriskās klīnikas ikdiena, kurā katram cilvēkam ir atvēlēta sava vieta, tādēļ, piemēram, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotās māsas Rečidas pārcentīgie pūliņi uzturēt ierasto kārtību jeb dienas režīmu nebūt nešķiet iemiesojam kādu ļaunu represīvu sistēmu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas un horeogrāfes Ingas Raudingas veidotajā ārējā ietērpā psihiatriskās klīnikas pacienti attēloti kā kolektīvs – vienota pelēkā masa, tomēr vienlaikus katrā atsevišķajā tēlā vēl ir vāji sazīmējamas individuālas īpatnības, par ko liecina apģērba detaļas (piemēram, Laura Dzelzīša Billija bērnišķīgā aizraušanās ar pūkainām čībām un bumbuļiem) vai tik tikko manāmi atšķirīga kustību partitūra. Atmiņā paliekošu tēlu tikai ar ķermeņa valodu vien radījis jaunais aktieris Toms Treinis dīvainā, taču sirsnīgā Ņižinska lomā, kā arī Juris Strenga, kura apjukušais un ļoti nogurušais Raklijs kā klīstošais holandietis ik pa brīdim, pats to negribot, nokļūst milzīgā kolektīva uzmanības centrā. Spilgtais ārējais zīmējums izrādē gan nav guvis tikpat precīzu psiholoģisko motivāciju, un klīnikas galveno pacientu atveidojumā ārišķīgu trako spēlēšanu konsekventi pārvar vienīgi Ģirts Ķesteris, kurš Hārdinga lomā radījis klusinātām noskaņām bagātu stāstu par inteliģenta cilvēka pasīvo padošanos sistēmai. Emocionāli aizkustina arī Laura Dzelzīša atveidotais Billijs, tomēr aktieris, īpaši otrajā cēlienā, lirisko intonāciju bieži aizstāj ar klaji sentimentālu publikas iežēlināšanu, kas varoņa dzīvesstāstu padara izteikti didaktisku.

Izrādes konfliktu sistēma balstīta divu spēcīgu līderu sadursmē – Artūra Skrastiņa brīvdomātājs Makmērfijs burtiski ielaužas pedantiski organizētajā māsas Rečidas pasaulē, tūdaļ iegūdams visu apkārtējo simpātijas par savu pār­drošo uzvedību, kas atdzīvina iepriekš pusaizmigušiem zombijiem līdzīgo klīnikas sabiedrību. Artūrs Skrastiņš precīzi atveido Makmērfija dumpinieciskās izpausmes – nemitīgo vīpsnāšanu par visu, kas notiek, paštīksmināšanos, vēlmi vienmēr būt uzmanības centrā –, taču aktiera enerģija burtiski izsīkst izrādes otrajā daļā, kad varonis, sapratis cīņas bezjēdzību, izmisīgi cenšas atrast cilvēcisku izeju no bezizejas, un šo iekšējo konfliktu aktieris atveido pasīvā, ilgstoši nemainīgā pārdomu grimasē. Par izrādes emocionālo centru pagaidām kļūst Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotā māsa Rečida – aktrise aiz skaistās, pieklājīgās, taču bezsirdīgās čaulas radījusi dziļu iekšējo pasauli, kas kļūst redzama brīžos, kad varone zaudē dzelžaino savaldību. Katru reizi, kad Makmērfijs gūst kārtējo uzvaru, māsas Rečidas sejā šķietami pret viņas pašas gribu parādās īss, taču nodevīgs vaibsts, kurā jaušamas gan bērnišķīgas zaudējuma sāpes un greizsirdība, gan apjukums un bailes zaudēt tik ilgi nostiprināto varu.

Režisora izvēle humanizēt psihiatriskās klīnikas vidi un personālu, ko Kens Kīzijs romānā attēlo kā ar dzīvniecisku pakļaušanas instinktu apveltītu totalitāru sistēmu, šoreiz neveik­smīgi atspēlējusies, jo izrāde zaudējusi kādu būtisku simbolisku zemstrāvu, kas visam uz skatuves notiekošajam ļautu izrauties no ikdienišķuma un iegūt cilvēciskas traģēdijas mērogu.

Uzziņa

Kens Kīzijs. “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, iestudējums Dailes teātrī.

Režisors: Aleksandrs Morfovs, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.

Lomās: Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ģirts Ķesteris, Kaspars Bindemanis vai Regnārs Vaivars, Lauris Dzelzītis u. c.

Nākamās izrādes: 10., 16., 24. aprīlī.

Vārds skatītājiem

Antra Zvirgzdiņa, dzīvesstila bloga autore: “Pēc pirmā cēliena manas emocijas bija: “Daile spridzina! Esmu sajūsmā!” Otrajā daļā jau smieklu bija mazāk, jo izrāde arvien dziļāk un dziļāk ierāva traģiskajā un skarbajā dzīves realitātē. Pēc tās vēl ilgi nevarēju atgūties, domājot par redzēto, par skarbo, bet reizē tik patieso un ikdienišķo. Izcili! Izrāde bija psiholoģiski ļoti spēcīga ar perfekti atstrādātiem tēliem un to izdzīvotajiem raksturiem, likteņiem un īpatnībām. Ne velti pēc tās visa zāle aplaudēja aktieriem, pieceļoties kājās!”

Reklāma
Reklāma

Evija Balode, personāla un darba aizsardzības speciāliste: “Izrāde ļoti patika, manuprāt, tā ir labākā šosezon. Ļoti laba scenogrāfija, izcila aktierspēle. Īpaši patika Kaspars Bindemanis, bija sajūta, ka viņš neko nespēlē, ka tas ir viņš pats. Noticēju visam par 100%.”

Jānis Barbans, datu analītiķu komandas vadītājs: “Kena Kīzija darbs man ir ļoti tuvs un pusaudža vecumā lielā mērā ietekmēja to, kāds veidojās mans pasaules redzējums. Nelielas bažas radīja aktieru sastāvs – manā prātā Artūrs Skrastiņš nekādi nelīmējās kopā ar skarbo veci Makmērfiju, Ilze Ķuzule-Skrastiņa – ar ledus gabalam līdzīgo māsu Rečidu, un Lauris Dzelzītis – ar kautrīgo Billiju Bibitu. Bažas izrādījās nepamatotas – visi aktieri šķita šim darbam ķērušies klāt ar milzu azartu, un visi trakomājas iemītnieki bija cits par citu kolorītāki. ”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA