Deniss Ščeulovs: Tā būtu ideāla pasaule, ja mums visās jomās būtu lielāka konkurence un izvēle 0
Rīgas Tehniskās universitātes profesors ekonomikas un uzņēmējdarbības nozarē, ekonomikas zinātņu doktors Deniss Ščeulovs kopš pagājušā gada aprīļa ir arī viens no Konkurences padomes locekļiem. Par konkurenci var teikt, ka vienkāršam mirstīgam tās trūkums redzams vien tad, kad skar viņu personīgi. Taču patiesībā godīga konkurence ir viens no tiem “vaļiem”, uz kurtiem balstās mūsu ekonomika. Par konkurenci kā ekonomisku disciplīnu no personīgā profesionālā skatu punkta arī šī LA.LV saruna ar Denisu Ščeulovu.
Latvija 2028.gada otrajā pusē būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vai tas mums dos arī iespēju virzīt konkurenci sekmējošus dokumentus jau ES līmenī? Cik zināms, tad Eiropas līmenī konkurence tiek uztverta ļoti, ļoti nopietni.
Eiropas līmenī ekonomikas attīstība tiek uzsvērta ārkārtīgi nopietni, savukārt konkurence gan ekonomiskās izpratnēs, gan juridiskās reālijās tiešām ir viens no “karstajiem jautājumiem”, kas tagad virmo gaisā. ES Regulējošo normatīvu pieņemšana ir garš process, tas ir visu 27 ES dalībvalstu kopdarbs, tomēr savas prezidentūras laikā katra no valstīm pārņem šo stafeti un ienes arī ko savu.
Piemēram, kad Dānija ES prezidentūrā 1.jūlijā nomainīja Poliju, tā noteica par prioritātēm drošību un konkurētspēju. Savukārt Polijas prezidentūras laikā citu ekonomisko jautājumu vidū aktualizēti arī jautājumi par teritoriālo piegāžu ierobežojumiem, kas kavē ekonomisko apriti, proti, lai kādiem produktiem netiktu liktu barjeras; kā arī jautājums par uzņēmumu apvienošanos. Eiropas Savienībā jau diezgan sen darbojas vadlīnijas par apvienošanās kontroli un pašlaik tiek strādāts pie to pārskatīšanas. Šīs vadlīnijas diezgan veiksmīgi darbojas kopš 2004.gada, rezultāti ir labi, taču šajā laikā ir būtiski attīstījusies tirgus ekonomika dažādos sektoros un mainījušies apstākļi. Pēc tam, kad Polija savu prezidentūru nodeva Dānijai, šis darbs turpināsies.
Konkurences jautājumi ir svarīgi visām valstīm un, raugoties kā viss notiek, ir pilnīgi iespējams, ka Latvijai savas prezidentūras laikā šis darbs būs jāpabeidz. Prezidentūra ES ir valstij ļoti izdevīgs moments, kad mēs varam “likt uz galda” arī sev aktuālas problēmas un uzsākt to risināšanu, lai rūpētos primāri par mūsu ekonomikai nepieciešamo pasākumu iedzīvināšanu vai attīstīšanu.
Kā Latvija raugās uz konkurences pārkāpumiem? Vai tā ir nopietna lieta, vai arī mūsu uzņēmumi un iestādes šiem jautājumiem pieiet vairāk formāli?
Konkurences pārkāpumu novēršanai ir sava loma godīgu tirgus ekonomisko attiecību pastāvēšanai. Uz Eiropas Savienības fona Latvijai ir diezgan laba pozīcija. Kā zināt no Konkurences padomes oficiālajiem paziņojumiem, Konkurences padome ar 10 ES valstīm Rietumeiropas un Baltijas valstīm ir parakstījusi sadarbības memorandu (Memorandum of Understandidng for Regional Cooperation in Competition), ar kuru apņēmusies veicināt reģionālo sadarbību konkurences politikas un konkurences tiesību piemērošanas jomā, veidojot sadarbības platformu, apmainoties ar pieredzi, kā arī paplašināt reģionālo partnerību, stiprinot sadarbības saites ES dalībvalstu un Ukrainas un Moldovas konkurences iestādēm.
Pastāv arī regulāra sadarbība un informācijas apmaiņa trīs Baltijas valstu vidū, Eiropas Konkurences tīklā (European Competition Network) u.c. Tāpat ik gadu kādā no trim Baltijas valstīm norisinās Baltijas Konkurences konference. Pagājušajā gadā Viļņā, Lietuvā, notika jau divdesmitā konference, šogad tā notiks Rīgā. Šajās konferencēs dažādu citu aktivitāšu vidū arī tiek salīdzināti sasniegtie rezultāti, un, kā es novēroju, uz kopējā fona Latvijai tie ir labi.
Tomēr jāņem vērā, ka konkurences iestādes dažādās valstīs atšķiras arī pēc to uzbūves un funkcijām. Piemēram, Igaunijā, šāda iestāde apvieno gan mūsu PTAC analogu un Regulatoru, gan Konkurences padomi. Polijā apvienots Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Konkurences padome. Tas saistāms ar katras valsts ekonomikas attīstības līmeni un izpratni par konkurences vietu un lomu tajā. Līdz ar to mēs nevaram visas šīs iestādes tā vienkārši salīdzināt. Taču, runājot par konkurences pārkāpumiem, no saviem novērojumiem noteikti varu teikt – to novēršanā Latvija ir labā pozīcijā.
Kādi ir tie galvenie konkurences pārkāpumi, ar kuriem Latvijā joprojām tiek grēkots?
Manā skatījumā tās ir aizliegtas vienošanās, arī negodīga tirdzniecības prakse, kas ļoti ietekmē valsti makroekonomiski, bet praktiski ietekmē arī katru patērētāju subjektīvi. Ļoti svarīgi ir sekot līdzi konkurences neitralitātei, proti, lai valsts un pašvaldības, kā arī to kapitālsabiedrības rada veselīgu konkurences vidi, nevis ir galvenie konkurenti tajā. Senāk pastāvējusi prakse valstij būt galvenajam konkurentam ir diezgan neilgtspējīga, jo viens no valsts ekonomiskiem uzdevumiem ir attīstīt uzņēmējdarbību, kura vairos valstij maksājamo nodokļu apmēru.
Pašvaldībām savulaik piemita niķis braukt privāto uzņēmēju lauciņā un dibināt, piemēram, pašvaldības kurpnieku darbnīcas, apbedīšanas birojus un citus pašvaldības SIA. Kā ir šobrīd? Šī prakse ir gājusi mazumā?
Jā, šī prakse manā skatījumā tiešām ir gājusi mazumā un šīs jomas uzlabošanai tiek aktīvi strādāts gan valstiskā līmenī, gan, protams, arī no Konkurences padomes kolēģu puses. Piemēram, Konkurences padomes mājaslapā ir pieejams pieņemto lēmumu reģistrs, kurā par šo jautājumu katrs interesents var izlasīt publicētos lēmumus, no kuriem iegūt pareizas rīcības ieteikumus.
Papildus tam Konkurences padome ir uzsākusi apkopotā veidā publicēt būtiskākos viedokļus, skaidrojumus un atzinumus par publisko personu rīcības ietekmi uz konkurenci. Šī informācija paredzēta valsts pārvaldes iestādēm, pašvaldībām un to kapitālsabiedrībām, lai veicinātu izpratni par konkurences neitralitāti un to praktisko piemērošanu. Ekonomikas attīstībai ir svarīga informācijas pieejamība un kvalitāte tās apritē, lai novērstu iespējamās kļūdas nākotnē.
Tā, piemēram, cik man zināms, arī Konkurences padomei ir komunikācijas plāns sabiedrības informēšanai un komunikācijas veicināšanai, jo, ja ir kāds konkrēts gadījums, tas tiek pēc iespējas plašāk nokomunicēts, lai arī citas pašvaldības saprot – tā darīt nedrīkst. Iestādes politika ir “konsultē vispirms”. Un šobrīd es novēroju ļoti pozitīvu tendenci, ka gan publiskais, gan privātais sektors, arvien biežāk pirms izdomā kaut ko darīt, konsultējas ar iestādi un maniem kolēģiem. Iestāde ir atvērta konsultācijām un, manuprāt, tas palīdz, jo šī izglītošana ir svarīga.
Starp konkurences pārkāpumiem jūs minējāt aizliegtās vienošanās. Vai tas galvenokārt attiecas uz valsts un pašvaldību iepirkumiem vai arī skar vēl citas sfēras?
Tie var būt dažādi tenderi un karteļa vienošanās starp pretendentiem, taču tās var būt arī vienošanās starp tirgus dalībniekiem ar mērķi šo konkurenci dažādi kavēt, ierobežot vai deformēt.
Gadījies dzirdēt arī viedokli – kādēļ gan konkurence tik strikti jāievēro? Ja kāds ražotājs vai tirgotājs ņemtos pamatīgi dempingot, patērētājs no tā tikai iegūtu. Kā īsti ir?
Konkurences tiesību regulējuma aizsākumi meklējami 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma Amerikas Savienotajās Valstīs. Attīstoties industriālajai revolūcijai, ļoti strauji sāka augt arī gigantiski uzņēmumi, īsti monstri. Piemēram, ASV deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā sākumā Džona Rokfellera dibinātais “Standard Oil” pārpirka konkurentus, no kuriem daudzi dažādu slēpto atlaižu dēļ bankrotēja un rezultātā Rokfellers kontrolēja aptuveni 90% no pasaules naftas ieguves tirgus.
Līdzīgi sāka attīstīties arī tērauda ražošanas nozares, dzelzceļi, bankas. Rezultātā nonāca līdz tam, ka viņi sāka kontrolēt ekonomiku. Nozares faktiski bija kļuvušas par tādām kā karaļvalstīm. Tās saskaņoja cenas, kontrolēja piegādes ķēdes, apslēpēja inovācijas, kas traucēja lieliem biznesa plāniem, un patērētājiem faktiski nebija izvēles iespēju. Tas viss rezultējās ar ļoti zemām darba algām, gariem darba laikiem, sliktiem darba apstākļiem, nežēlību, vardarbību, u tml. Attīstoties vēl tālāk, šī situācija jau sāka ietekmēt valsts politiku. Monopolisti bija pie likumu veidošanas un virzīšanas, politiķu lobēšanas un daudzām citām lietām.
Bija izveidojies milzīgs monstrs, kas pārņēma ne vien ekonomiku, bet arī demokrātiju. Tāpēc ir bijis vajadzīgs risinājums šai situācijai un 1890.gadā un 1914.gadā tika pieņemti galvenie dokumenti, kas regulēja konkurences tiesības – Šermana prettrestu akts un Kleitona akts. Monopolistiem nācās savus uzņēmumus sadalīt daudzos mazākos un pārdot. Ja to visu nekontrolētu, tad iestātos “karteļu” paradīze, kas ir katastrofa, kas apdraud valstu un to iedzīvotāju drošību, ekonomiku pakļauj dažu cilvēku iegribām, kas faktiski apdraud pat dzīves. Jā, konkurence tas ir pozitīvi, bet kad tā ir negodīga un pat kļūst nevaldāma – tad jau ir slikti, cieš ekonomika, iedzīvotāju labbūtība.
Kas attiecas uz Latviju, tad mums ir Konkurences likums, kura galvenais mērķis ir aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci.
Un tomēr mēs regulāri dzirdam par sadārdzinājumiem valsts un pašvaldību objektu būvniecībā. Publiski visskaļāk izskanējušie piemēri ir “Rail Baltica” un Stradiņu slimnīcas A2 korpusa būvniecība, bet gan jau ir arī sabiedrībai mazāk zināmas lietas. No kurienes šādi sadārdzinājumi rodas? Vai vispār ir kādas iespējas tos izkontrolēt?
Resursi pasaulē sadārdzinās un tiem līdzi arī pārējie ietekmējošie faktori, tomēr te nepieciešama dziļāka analīze par cenu veidošanos un sadārdzinājumu pastāvēšanu. Manuprāt šeit ļoti svarīgs vārds ir “kopdarbs”, jo viens nav karotājs. Tādēļ jāapvienojas un jāstrādā kopā gan Konkurences padomei, Ekonomikas ministrijai, gan Iepirkumu uzraudzības birojam un vēl citām institūcijām. Sadarbībai jābūt pēc iespējas ciešākai, lai šo visu varētu skatīt no dažādām pusēm. Katrai no šīm organizācijām ir savas funkcijas, taču ir ļoti svarīgi redzēt kopbildi. Tādēļ arī tik būtisks ir komandas darbs, ko iestādes ikdienā arī cenšas realizēt savstarpēji sadarbojoties.
Varbūt mums vajadzētu sekot igauņu piemēram un apvienot Konkurences padomi ar PTAC un Regulatoru, izveidojot tādu lielāku institūciju, kura varētu pārraudzīt visu laukumu?
Paudīšu tikai savu personīgo viedokli. Ja ko tādu darītu, tas jāveic ļoti, ļoti pārdomāti, iepriekš auditējot visas funkcijas, kā arī aprēķinot priekšrocības un trūkumus, izvērtējot riskus, u.c. svarīgus aspektus. Konkurences padome un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir neatkarīgas iestādes, bet PTAC atrodas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Šādu jautājumu var likt galdā apspriešanai, bet tas ir saistīts ar daudziem normatīvo aktu grozījumiem u.c. procesiem. Tādēļ vēlreiz atkārtoju, ka šādam jautājumam jāpieiet ļoti skrupulozi un uzmanīgi. Jo pats svarīgākais ir panākt, ka jebkurām izmaiņām ir pozitīvs iespaids uz valsts ekonomiku, tās izaugsmi un priekšrocībām, kā arī beigu beigās, lai no tā ieguvējs ir tieši patērētājs un ik viens valsts iedzīvotājs.
Kā ir ar tādu valsts akciju sabiedrību kā “Latvenergo”? No šī uzņēmuma pakalpojumiem nevar atteikties neviens Latvijas iedzīvotājs un šī koncerna peļņa ir tiešām ievērības cienīga – pagājušajā gadā tie bija 273,7 miljoni eiro. “Latvenergo” tomēr ir šis dominējošais stāvoklis tirgū.
Šeit vēlos nedaudz abstrahēties un runāt par monopolam pietuvināta tipa uzņēmumiem, kuriem jānodrošina zināma loma un funkcijas katrā valstī, lai valsts ekonomika būtu dzīvot un funkcionēt spējīga. Arī “Latvenergo” ir virkne valstiski svarīgu uzdevumu un būtiska loma valsts ekonomikā, taču tas nav neatkarīgs un nevar darīt visu, ko vien viņam sagribas.
Ir vairāki regulēšanas mehānismi. Ir gan Valsts kontrole, gan kapitāla turētājs un nav tā, ka neviens neskatās un neseko līdzi, ko šis uzņēmums dara. Turklāt jāņem vērā, ka pastāv arī konkurences neitralitāte, kura arī šī uzņēmuma darbību ievieto noteiktā darbības rāmī ar likumu. Respektīvi, uzņēmumam ir jāraugās vai tā pakalpojumu sniegšana vai produktu ražošana neatstāj neattaisnojumu negatīvu iespaidu uz konkurenci un valsts ekonomiku. Uzņēmumam ir noteikts uzdevums un tās to pilda.
Mums ir vairāki tādi valsts uzņēmumi, par kuriem arī varam domāt – viņiem ir liela ietekme uz tirgu. Piemēram, viena no lielākajām valsts kapitālsabiedrībām “Latvijas valsts meži” (LVM). Bet, ja paraugāmies, cik daudz mežu Latvijā pieder privātiem īpašniekiem, tad veidojas mazliet cita bilde. Vēl vairāk, daudzi LVM apsaimniekotie meži atrodas dabas liegumos, kur uzņēmums nedrīkst nodarboties ar saimniecisko darbību.
Bet valdībai jau tagad ir doma daļu “Latvenergo” un arī “Latvijas valsts mežu” akciju kotēt biržā…
Šis ir karsts jautājums, un šeit varu izteikt tikai savas šī brīža sajūtas, jo manā rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai sniegtu kādu pamatotu viedokli. Tāpēc no teorijas viedokļa un ilgtermiņa perspektīvā raugoties, šī iecere ir ļoti pamatīgi jāizanalizē un uz katru gadījumu jāraugās individuāli. Visas valsts kapitālsabiedrības vienā “maisā” likt nevar, jo katrs gadījums ir unikāls. Kotēt kādas uzņēmuma daļas biržā ir ļoti nopietns darbs, kur sākumā noteikti jāizpēta, cik izdevīgi valstij tas būs ilgtermiņā. Turklāt, jāatceras, ka šie uzņēmumi ir Latvijas ekonomiskās drošības pamatā.
Vēl viens valsts uzņēmums ar dominējošo stāvokli tirgū ir VAS “Latvijas dzelzceļš”. Taču ja “Latvenergo” un “Latvijas valsts meži” ik gadus valsts budžetā iemaksā ievērojamas dividendes, tad “Latvijas dzelzceļš” pamatīgus līdzekļus no valsts kabatas izceļ. Ko jūs teiktu par šo milzīgo valsts uzņēmumu?
Publiski par to pēdējā laikā esmu dzirdējis un lasījis daudz. Paskatoties uz “Latvijas dzelzceļš”, redzu, ka tas sastāv no divām daļām. Šim uzņēmumam pieder infrastruktūra – sliedes, stacijas un tamlīdzīgi, bet papildus LDz nodarbojas arī ar dažādiem pārvadājumiem. Manā skatījumā, pārvadājumos dzelzceļam noteikti jābūt atvērtam, pie tam kravu pārvadājumos tā jau ir, savukārt ar pasažieru pārvadājumiem vismaz valsts iekšienē pamatā nodarbojas tikai viens valsts uzņēmums – AS “Pasažieru vilciens”, kas pilda valsts pasūtījumu. Neesmu dzirdējis, ka kāds privātais uzņēmums būtu izteicis vēlmi nodrošināt dzelzceļa pasažieru pārvadājumus. Attiecīgi no šejienes man arī jautājums – kāpēc tā?
Jo, ja skatāmies uz autobusu pārvadājumiem, tad redzam, ka mūsu tirgū diezgan veiksmīgi ienāca “Lux Express”, tajā ir arī citi spēlētāji. Tā arī ir tā konkurences “burvība” – jo vairāk spēlētāju tirgū, jo labāk mums kā patērētājiem. Piemēram, ja braucu uz Liepāju, man ir izvēle, kuru autobusu pārvadātāju izvēlēties – vai izmantot “Liepājas autobusu parka” piedāvājumu, vai “Lux Express”.
Tā būtu ļoti ideāla pasaule, ja mums visās jomās būtu lielāka konkurence un izvēle, bet viss ir iespējams. Tikai mums visiem pie tā gudri jāstrādā un jātiecas uz ekselenci.
