Divi bērni! Tieši tik maz pietrūkst, lai Vidrižos tiktu saglabāta 101 gadu veca skola 9
Vidrižos šobrīd neviens vairs nerunā tikai par skolu. Cilvēki runā par sava pagasta nākotni. Par to, vai pēc gada bērniem vēl būs iespēja mācīties skolā, kurā izaugušas vairākas paaudzes. Par to, vai 101 gadu ilga vēsture var beigties tāpēc, ka pietrūkst tikai divu bērnu.
Viens no tiem, kuri par to vairs nespēj klusēt, ir Vidrižu pamatskolas absolvents Kristers Dzenis.
“Šī skola man nav tikai vieta, kur mācījos. Tā ir daļa no manas bērnības, no manas identitātes un arī no Vidrižu identitātes. Taču šis stāsts nav par mani. Tas ir par bērniem, kuri šodien sēž skolas solos, par vecākiem, kuri dzīvo neziņā, un par visu kopienu, kas cenšas nosargāt skolu, kura Vidrižos pastāv jau 101 gadu.”
Kristera paustajam pievienojušies desmitiem vecāku, absolventu un vietējo iedzīvotāju. Vienu no lielākajiem darbiem uzņēmies vecāku aktīvists Linards Ļevšins, kurš rūpīgi analizējis pašvaldības sagatavotos dokumentus un sagatavojis detalizētu iesniegumu, kas nosūtīts Izglītības un zinātnes ministrijai, Latvijas Republikas Tiesībsargam, Limbažu novada pašvaldības domes priekšsēdētājai, Limbažu novada pašvaldības deputātiem un Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejai. Vēstulē netiek prasītas privilēģijas vai īpaši nosacījumi. Tajā tiek lūgts tikai viens – pirms pieņemt lēmumu par skolas reorganizāciju, izdarīt visu iespējamo, lai skolu saglabātu.
Šobrīd sabiedrībai tiek stāstīts, ka Vidrižu pamatskolas nākotni izšķir divi bērni. Tieši tik daudz skolēnu, pēc pašvaldības paustā, pietrūkst, lai skola atbilstu noteiktajiem kritērijiem.
Taču vietējie iedzīvotāji uzskata, ka īstais jautājums nav par diviem bērniem. Īstais jautājums ir par to, vai pašvaldība patiešām ir darījusi visu iespējamo, lai šos bērnus piesaistītu un skolu saglabātu.
Līdz šim nav publiski prezentēts konkrēts rīcības plāns, kā Vidrižos piesaistīt jaunas ģimenes, kā uzrunāt pagastā deklarētos bērnus, kuri mācās citās skolās, kā stiprināt skolas piedāvājumu vai kā pašvaldība pati plāno iesaistīties skolas nākotnes veidošanā. Tā vietā sabiedrība iepazinusies ar reorganizācijas grafiku, termiņiem un iespējamajiem scenārijiem, kuros paredzēta pilnas pamatskolas statusa zaudēšana.
Par pagrieziena punktu daudzi uzskata 15. jūnijā notikušo Limbažu novada pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejas sēdi. Tās laikā pašvaldības vadītāja klātesošajiem uzdeva retorisku jautājumu – ko šī kopiena ir gatava darīt, lai skolu saglabātu, un kāpēc pašvaldībai būtu jāvelk šī nasta. Šie vārdi daudzos radīja sajūtu, ka atbildība par skolas nākotni tiek pārlikta uz vecākiem un vietējo kopienu.
Tieši šajā brīdī daudzi vecāki saprata, ka viņiem pašiem būs jākļūst par savas skolas aizstāvjiem. Tika analizēti dokumenti, vākti fakti, rakstīti iesniegumi un meklēti risinājumi.
Neviens neapgalvo, ka demogrāfijas problēmu nav. Taču cilvēki uzskata, ka pašvaldībai vispirms bija jāizstrādā skolas glābšanas plāns, nevis reorganizācijas plāns.
Ne mazāk sāpīga bijusi arī pašvaldības komunikācija ar sabiedrību. Tikšanās ar Vidrižu pamatskolas vecākiem tika izziņota tikai dažas dienas iepriekš, turklāt skolēnu vasaras brīvlaikā, kad daļa ģimeņu jau bija ieplānojušas atvaļinājumus vai atradās ārpus novada. Vecāki uzskata, ka tik nozīmīgs jautājums bija pelnījis daudz atklātāku, savlaicīgāku un cieņpilnāku komunikāciju.
Vēl lielāku vilšanos radīja tas, ka uz šo tikšanos neieradās ne Limbažu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja, ne kāds no viņas vietniekiem. Cilvēkiem, kuri bija ieradušies runāt par savu bērnu nākotni un uzdot jautājumus pašvaldības vadībai, tas radīja sajūtu, ka viņu bažas netiek uzskatītas par pietiekami nozīmīgām. Daudzi vecāki šo brīdi atceras kā simbolisku – kamēr kopiena cenšas glābt skolu, pašvaldības augstākā vadība neatrod iespēju būt klāt sarunā ar cilvēkiem, kurus šis lēmums skars visvairāk.
Tieši komunikācija, pēc vecāku domām, šobrīd kļuvusi par vienu no lielākajām problēmām. Ironiski, bet Vidrižu pamatskolai šobrīd visvairāk kaitē nevis divu bērnu trūkums, bet nedrošība. Vecāki sāk baidīties par skolas nākotni. Rodas šaubas, vai bērns varēs pabeigt mācības Vidrižos. Daļa ģimeņu jau apsver iespēju bērnus pieteikt citām skolām, jo nevēlas dzīvot nepārtrauktā neziņā. Tādējādi veidojas apburtais loks – jo vairāk tiek runāts par reorganizāciju, jo vairāk pieaug risks, ka skolēnu skaits patiešām samazināsies.
Kristers Dzenis uzskata, ka šī situācija ir pašas pašvaldības radīta. “Šodien vecāki domā par bērnu izņemšanu no skolas nevis tāpēc, ka skola būtu slikta. Tieši pretēji – Vidrižu pamatskola ir lieliska skola ar profesionāliem pedagogiem un stipru kopienu.
Cilvēki sāk domāt par aiziešanu tāpēc, ka viņi vairs nejūt pārliecību, ka pašvaldība redz šai skolai nākotni. Tā ir visbīstamākā situācija, kāda vien var rasties.”
Vidrižu pamatskola nav tikai izglītības iestāde. Tā ir vieta, kur vairāk nekā gadsimtu veidojušās tradīcijas, izaugušas paaudzes un stiprinājusies vietējā kopiena. Šādas skolas nozīmi nevar izmērīt tikai finanšu tabulās vai skolēnu skaita statistikā. Tā ir vieta, kas nosaka, vai jaunās ģimenes izvēlēsies dzīvot Vidrižos, vai pagasts saglabās savu dzīvību arī pēc desmit un divdesmit gadiem.
Neviens no skolas aizstāvjiem neiebilst pret datos balstītu izglītības sistēmas izvērtēšanu. Taču viņi uzskata, ka pirms tiek pieņemts lēmums par 101 gadu vecas skolas reorganizāciju, pašvaldībai ir pienākums pierādīt, ka tā patiešām ir izdarījusi visu iespējamo šīs skolas saglabāšanai. Šobrīd kopiena šādu pārliecību nav guvusi.
Varbūt pēc vairākiem gadiem Vidrižu pamatskola joprojām būs vieta, kur bērni skries pa gaiteņiem, svinēs Zinību dienu un saņems savu pirmo liecību. Bet tikpat iespējams, ka pēc dažiem gadiem cilvēki atcerēsies pavisam citu stāstu – stāstu par skolu, kuras likteni izšķīra nevis desmitiem vai simtiem bērnu, bet tikai divi.
Un tad nāksies atbildēt uz jautājumu, ko šodien sev uzdod visa Vidrižu kopiena – vai tiešām Latvija bija gatava zaudēt 101 gadu vecu skolu tikai divu bērnu dēļ?
Taču var pienākt diena, kad gleznaina Vidrižu dīķa krastā stāvēs Barona fon Budberga ēka, tikai tās gaiteņos vairs neskanēs bērnu balsis.
Un tad kāds teiks:
“Pietrūka divu bērnu.”
Taču cilvēki Vidrižos šodien ir pārliecināti, ka patiesībā pietrūka nevis divu bērnu. Pietrūka drosmes. Pietrūka gribas. Pietrūka vēlmes vispirms glābt skolu un tikai pēc tam domāt par tās reorganizāciju.
P.S. LA.LV redakcija ir nosūtījusi vēstuli ar jautājumiem par šo situāciju Limbažu novada pašvaldības Domes priekšsēdētājai Sigitai Upmalei. Līdz ko saņemsim skaidrojumu, to publicēsim.
