“Dukuri. Ledus karaļi dzīvē” – krietnas latviešu ģimenes stāsts (grāmatas fragments) 0
Šodien notiek izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotās grāmatas “DUKURI. Ledus karaļi dzīvē” atvēršanas svētki.
Grāmata stāsta par Dukuru ģimenes piedzīvojumiem, kas noris vienlaikus ar spilgtākajiem notikumiem Latvijas sporta vēstures lapaspusēs. Tās autors ir žurnāla “Sporta Avīzes” galvenais redaktors Ingmārs Jurisons.
Grāmata stāsta par krietnu latviešu ģimeni un vienlaikus – jauna sporta veida ienākšanu Latvijā. Sporta veida, par kuru varbūt kāds pasmīnēs, bet kas pēdējo desmit gadu laikā mums nesis tik daudz saviļņojuma un starptautiski skanīgu titulu kā neviens cits.
Taču stāsts nav tikai par sportu, jo Dukuri ir arī ģimene. Stipra un tāda, kurai gribētos līdzināties. Ledus karaļi dzīvē izrādās daudzpusīgi un avantūristiski, un viņu ceļš līdz skeletonam nav bijis viegls ‒ kā kāpiens kalnā.
Portāls “LA.LV” saviem lasītājiem piedāvā nelielu fragmentu no jaunās grāmatas:
Nozīmīgās izmaiņas Dukuru ģimenes pieejā darītajam darbam pēc 2008./2009.gada sezonas
“Un tajā brīdī kaut kas pārlūza. Martins bija pirmais, kurš jau turpat, Amerikā, pateica: viss, pietiek, šādi es vairs negribu un neturpināšu! Izrādījās, ka Tomasa sajūtas ir identiskas: sak, vai nu darām par visiem simts procentiem ar profesionālu plānu, darbu un attieksmi, vai arī karinām tos dzelžus uz nagliņas un nodarbojamies ar kaut ko citu. Šādi – pa pusei – vairs nebija gatavs neviens.
Dainis Dukurs stāsta: “Kad jau esi sajutis to garšu, kad zini, ka vari tur būt un aizķerties, tas ir vēl sāpīgāk. Martinam šī sajūta tobrīd bija, īpaši pēc sezonas sākuma, kas bija šķitis tik cerīgs, un tieši viņam vienmēr bijusi visniknākā baterija no mums trim – viņš mūsu vidū allaž bijis tas Duracel, kas dzen uz priekšu.
Maksimālists, kas nekad nesamierināsies. Pat parastā iesildīšanās futbola spēlē pirms treniņa – viņš nesamierināsies, ja zaudēs, nesamierināsies, ja neiesitīs vārtus. Ja nolicis kādu mērķi, ies klupdams krizdams, bet neapstāsies. Un līdz tam mērķim aizies.
Viņš ir dzinējspēks un tāds bija arī tobrīd, kad bijām nonākuši krustcelēs starp “pacelties spārnos” vai “padoties”. Kad turējām rokā to galvaskausu ar Hamleta mūžīgo jautājumu – būt vai nebūt. Personiski es tik saasināti to visu neuztvēru, man šķita, ka nevajag trakot – ka esam tur, kur esam, visu esam darījuši pēc labākās sirdsapziņas un, ja būs iespēja, tad izdarīsim vēl labāk. Taču Martins nebija gatavs ar to samierināties. Viņam ar to bija par maz. Mērķtiecību, kāda piemīt viņam, cilvēkos esmu sastapis ļoti reti, un tieši tā bija dzirkstele, kas mūs tobrīd piešķīla.”
Pats Martins tieši par savu lomu notikušajā gan nav tik pārliecināts kā tēvs. Viņš drīzāk uzskata to par brāļa iniciatīvu, tomēr tālaika sajūtas atceras labi. Pievēršoties sporta karjerai nopietnāk, sākot ieguldīt tajā mērķtiecīgāk, liet sviedrus vasaras treniņos un klusībā burt vīzijas par to, kādiem vajadzētu būt šāda darba augļiem, – katra neveiksme cirta arvien dziļākas, sūrstošākas un lēnāk dzīstošas brūces. Un 2009. gada ziemas Ziemeļamerikas tūres fiasko sāpēja ļoti.
“Gadu no gada likās – tūlīt, tūlīt jābūt, vēl mazliet, un aizies. Kaut kādos atsevišķos mačos kaut kas salikās, paveicās, un tas spārnoja, taču, ja paskatās ilgtermiņā, nekā jau tur patiesībā nebija. Visas tendences liecināja, ka kārpāmies uz vietas…”
Un Leikplesida pielika punktu. Pietiek ar pelēko – turpmāk vai nu melns, vai balts!
“Mums nevienam vairs nebija 19 vai 20, dzīties pēc mirāžas pa tuksnesi vairs nebija motivācijas. Tāpēc tobrīd abi ar Tomasu nostājāmies pret tēvu. Ar galveno uzstādījumu, ka kardināli jāmaina tehnika, ar ko braucam. Viņš turējās pretī. Taču šoreiz mēs nebijām ar mieru piekāpties.
Tāds bija mūsu ultimāts: ka principā jāmaina viss – domāšana, attieksme, ekipējums. Jāmaina ambīcijas,” atzīst Martins.
Pēc atgriešanās mājās, dažas dienas padzīvojuši katrs savā nodabā un mazliet izvēdinājuši nokaitēto prātu, trīs Dukuru ģimenes vīrieši norunāja tikšanos Daiņa kabinetā Siguldas trasē. Lai aprunātos. Dainis neslēpa, ka neatbalsta revolūcijas, bet gan evolūcijas ceļu, taču brāļi bija kategoriski: ja turpinām, tad jārīkojas kardināli.
“Ir jāmaina viss. Kamanas, konstrukcija. Jāmaina domāšana. Metam visu miskastē un taisām absolūtu restartu. Citādi no tā vairs nav jēgas. Tu ar mums?” bez aplinkiem tēvam pajautāja Martins. Dainis nošūpoja galvu, norūca ūsās, taču saprata, ka nāksies piekāpties – argumentu, lai apslāpētu dumpi uz kuģa, viņam īsti nebija.
Puikām augot, viņi savas domas skaļi izteica biežāk un Dainis tajās arī ieklausījās uzmanīgāk, lai gan bija arī reizes, kad viedokļi jūtami atšķīrās.
“Man bija jāsaprot, kurā brīdī šie svaru kausi patiesībā jau pārsveras viņu pusē. Kā ikviena ģimenē iesākumā tās ir vecāku attiecības ar bērniem, viņus audzinot un pamācot, tad kaut kādā dzīves posmā jūs atrodaties līdzsvarā, līdz visbeidzot šie kausi pārsveras un vecākiem jāsaprot – bērni daudzas lietas jau pārzina un saprot labāk.
Arī man tas bija jāpieņem – ka Tomass un Martins vairs nav tie puišeļi, kuri vēl nesen dauzījās pa pagalmu un vienkārši vizinājās pa trasi. Skeletonā viņi jau bija izauguši statusā, kurā mans pienākums bija viņus kā minimums uzklausīt un respektēt.”
Un tā, trīs vīriem no Siguldas apsēžoties pie viena galda, tika mainīta viena ziemas sporta veida vēsture. Lai noformētu paktu, kas vienlaikus būtu gan izlīgums, gan arī rīcības plāns, vajadzēja gabalu papīra, kāda pa rokai nebija. Tobrīd Daiņa skats notvēra stūrī nomētātu tapetes rulli, kas tur bija saglabājies no nesenā remonta. Jau pēc brīža atgriezums uzgūla uz galda un pildspalva citu aiz cita drudžaini sāka fiksēt precīzus darbības plāna punktus.
Dimanta pastas – atbildīgs Martins. Slidas Kanādā – Martins. Dēvenporta slidas caur austrieti – Tomass. M, T vai D – iepretim katram punktam konkrēts atbildīgais. Un punktu nebija maz. Ar asinīm šo manuskriptu todien neparakstīja, taču tas arī nebija nepieciešams – iesaistītie nemaz nešaubījās par to, par ko nule bija vienojušies. Un jau drīz par to pārliecinājās arī pārējā pasaule.
