Mārgareta un “uzvara” aukstajā karā 3
Mārgaretu un ASV prezidentu Ronaldu Reiganu arī saistīja lielas savstarpējās simpātijas. Mārgaretai patika tāda tipa vīrieši – liela auguma, iznesīgi, pašpārliecināti, ar varu apveltīti, un Reigans bija viens no viņas īpašajām sievišķīgajām vājībām. Savukārt Reigans ieklausījās visos viņas padomos un dažkārt jokojot pat dēvēja viņu par savas administrācijas neoficiālo locekli. Reigana biogrāfs Lū Kenons paudis, ka Reigans bija kinozvaigzne, bet Mārgareta – scenārists, un viņi abi kopā īstenoja konservatīvu ekonomikas kursu, vienlaikus uzskatot, ka viņu dzīves galvenais uzdevums ir “cīņa ar padomju ļaunuma impēriju”.
Kad bija atrasts Rietumiem pakļāvīgs jauns iespējamais padomju līderis, 1984. gadā Mārgaretas konsultanti abās okeāna pusēs ieteica uzaicināt viņu uz Londonu. Mihails Gorbačovs tolaik vēl bija tikai PSKP Centrālkomitejas sekretārs, atbildīgs par lauksaimniecību, taču, neskatoties uz to, Britānijā viņu jau tad uzņēma kā PSRS pirmo personu. Tas tikai apstiprina faktu, ka “viss jau bija izlemts”, kā Mārgareta paudusi pusslepenajā naftinieku sanāksmē Teksasā.
Mārgareta uzaicināja Gorbačovu uz savu ārpilsētas rezidenci. Piedalījās arī PSKP CK sekretārs Aleksandrs Jakovļevs, kurš atceras, ka Gorbačovs izklājis uz galda ar visiem slepenības zīmogiem aplipināto PSRS Ģenerālštāba karti, kurā bija iezīmēti uz Britāniju notēmēto raķešu triecienu virzieni, un paziņoja: “Premjerministres kundze, tas viss jāizbeidz, turklāt iespējami ātrāk.” Mārgareta bijusi krietni vien pārsteigta un pat apjukusi. Pēc mirkļa pauzes viņa piekrītoši pamājusi. Bet tūlīt pēc tikšanās ar Gorbačovu Dzelzs lēdija teju vai sapņaini paziņoja, ka “ar šo cilvēku var kārtot lietas”. Acīmredzot liekot saprast, ka klusībā vēl piebilst – un tas obligāti arī jādara.
Kad nākamajā gadā Gorbačovs kļuva par kompartijas ģenerālsekretāru, Mārgareta acumirklī sāka viņu lobēt Vašingtonā un pārliecināja Reiganu atteikties no skaudrās retorikas un atjaunot visus sadedzinātos tiltus ar Maskavu. 1987. gadā Mārgareta pati ieradās vizītē Maskavā, kur turpināja nenogurstoši slavināt jaunā padomju līdera viedumu un drošsirdību. Tostarp tas netraucēja viņu atzīt Baltijas republiku tiesības uz pašnoteikšanos, tādējādi apšaubot PSRS teritoriālo vienotību. Lai arī pašā Britānijā Mārgaretu apsūdzēja par pārlieku pakļaušanos Gorbačova harismai, viņa tomēr ne uz mirkli neaizmirsa Rietumu pragmatiskās intereses un “lielo plānu”.
