Pēc politikas un mūža nogalē 3
Pēc atkāpšanās 1990. gada nogalē Mārgareta līdz 1992. gadam palika parlamentā un bija Kopienu palātas locekle. 1991. gadā viņa dibināja Mārgaretas Tečeres fondu un kļuva par tā vadītāju. 1992. gadā Britānijas karaliene Elizabete II piešķīra Mārgaretai baroneses titulu, un viņa kļuva par Lordu palātas mūža locekli.
Krietni odiozs ir fakts, ka jau 1992. gadā Mārgaretu noalgoja tabakas ražošanas uzņēmums Philip Morris – kā “ģeopolitisko konsultantu” ar algu 250 000 dolāru un tikpat lielu ikgadējo ieguldījumu viņas fondā. Vēl bez tā viņa par katru publisko uzstāšanos saņēma 50 000 dolāru.
Pēc aiziešanas “pensijā” Mārgareta ķērās pie memuāru rakstīšanas. Tiesa, īsta pensionāre no viņas tomēr nesanāca, jo viņa regulāri kritizēja kādu no politiskajiem līderiem, tostarp arī NATO, kā arī atbalstīja Horvātijas un Slovēnijas neatkarības centienus. 1998. gadā Mārgareta publiski aizstāvēja izbijušo Čīles diktatoru Augusto Pinočetu, tostarp pati personiski apmeklējot viņu laikā, kad viņš bija arestēts. Dzīves pēdējos gados Mārgareta pauda atklātas šaubas par Eiropas Savienības eksistēšanas nepieciešamību, kā arī aicināja Britāniju pašai to pamest, “kamēr tas kuģis nav nogrimis”.
Mārgaretai bija vairāki zinātniskie grādi. Viņa sarakstījusi divus memuāru sējumus – “Gadi Dauningstrītā” (1993) un “Ceļš uz varu” (1995), kā arī grāmatu “Valsts pārvaldības māksla: mainīgās pasaules stratēģija” (2002).
Pēc 2002. gadā pārciestā insulta Mārgareta beidzot pilnībā pameta sabiedrisko dzīvi un politiku. 2007. gadā, vēl Mārgaretas dzīves laikā, Britānijas parlamentā uzstādīja viņai pieminekli. Dzīves pēdējos gados Mārgareta pārcieta vairākus mikroinsultus, kā arī sirga ar vecuma plānprātību jeb demenci. 2012. gada decembrī pēc audzēja izoperēšanas urīnpūslī Mārgaretas veselības stāvoklis kļuva gaužām slikts, un 2013. gada 8. aprīlī kārtējais insults paņēma viņas dzīvību uz visiem laikiem.
Atbilstoši pašas paustajai vēlmei Mārgaretu apglabāja Čelsijas karaliskajā kapsētā, kur 2003. gadā jau bija apglabāts viņas dzīvesbiedrs Deniss Tečers, kurš nodzīvoja tikpat garu mūžu kā Mārgareta, proti, 88 gadus. Bēru atvadu ceremonija notika Svētā Pāvila katedrālē Londonā.
Kad Mārgareta aizgāja no šīs pasaules, ASV prezidents Baraks Obama teica: “Pasaule zaudējusi vienu no lielākajiem brīvības cīnītājiem.” Tostarp dīvains ir jautājums – kāpēc gan tūkstošiem pašu angļu, kā to apliecina gluži svaigas hronikas, tik vētraini un jautri svinēja Dzelzs lēdijas aiziešanu, šaujot gaisā šampanieša korķus, līksmi dejojot un skandinot savulaik populāro grupas Hefner dziesmiņu par to, “kad ragana nomirs” (The Day That Thatcher Dies)?
Mārgaretas dēls Marks kļuvis par uzņēmēju, bet meita Kerola – par žurnālisti un radio reportieri. Kerola uzrakstījusi grāmatu “Zem aizlieguma”, kas britu sabiedrībā izraisīja patiesu šoku. Tādu savas bijušās premjerministres portretu briti vēl nebija redzējuši. Mārgaretas mājas ligzda viņas meitas grāmatā parādījās kā milzīgs saldējamais skapis – bez mīlestības, bez ģimeniska siltuma, bez līdzjūtības un vispār bez jebkādām visparastākajām simpātijām vienam pret otru šajā skapī dzīvojošajam. Kerola pauda, ka šajā mājā allaž dominējis tikai kails un neslēpts egoisms un atsvešinātība.
Mārgareta apzināti nekad nepieļāva pat vissīkāko mēģinājumu ielūkoties viņas dvēselē un vēl jo mazāk kaut ko tādu sagaidīja no savas meitas. Kerolas grāmatu laida klajā vēl Mārgaretas dzīves laikā, un pēc tās publicēšanas Mārgaretas attiecības ar meitu kļuva vēl vēsākas, ja vien tas vispār ir iespējams. Jāpiebilst, pašas Mārgaretas sarakstītie memuāri un grāmata ne tuvu neizraisīja tik lielus panākumus.
