Kvalitātes faktori 0
Ūdens ir vērtīgu minerālvielu avots, jo dzeramā ūdens sastāvā ir organismam nepieciešamie ķīmiskie komponenti. Tomēr ūdens nodrošina tikai 5–10% šo vajadzību, pārējās vielas ir uzturā.
Dzeramā ūdens kvalitāti nosaka vairāki faktori. Lai arī ūdensvada ūdens atbilst nepieciešamajiem kvalitātes standartiem un ir lietojams uzturā, sastāvs mainās katrā kilometrā, plūstot pa ūdensvada caurulēm, ja tās nav mainītas gadu desmitiem. Ja mikrobi ir niecīgā koncentrācijā, kuņģa sula tos spēj nogalēt.
Jāņem vērā, ka arī ūdenim ir ierobežots uzglabāšanas laiks, jo līdz ar gaisu tajā nonāk mikroorganismi, tāpēc pudelēs pildītam avota ūdenim termiņš ir mēnesis, minerālūdenim – apmēram gads. Trauku atverot, pudele būtu jāuzglabā ledusskapī un jāiztukšo trijās diennaktīs.
No svara ir arī minerālsāļu daudzums. Ūdenī var būt dzelzs, kalcijs, magnijs, nātrijs u.c. Kalcija un magnija sāļi nosaka ūdens cietību un specifisko piegaršu. Vārot šāds ūdens rada nosēdumus uz sildelementiem. Šie paši sāļi, reaģējot ar ziepēm, veido slikti šķīstošus savienojumus, kas aizdambē ādas poras. Arī mazgāties cietā ūdenī ir grūtāk – ziepes slikti putojas, netīrumi nenomazgājas, un spēcīga ādas beršana kairina ādu. Šampūna atlieku nosēdumi paliek arī uz matiem un pat sausina ādu. Mīkstam ūdenim šādu trūkumu nav. Tāpēc speciālisti iesaka izmantot mīkstu ūdeni.
Uzturā ūdenim, kurā ir daudz kalcija un magnija, ir maz nozīmes, jo šie elementi labāk uzsūcas, būdami savienojumā ar citām vielām.
Savienojumi, kuru sastāvā ir dzelzs, ūdenī nav pamanāmi, taču ķīmiska reakcija notiek sildīšanas laikā, un ūdens kļūst rūsgans.
Veselības inspekcija, kas pārrauga ūdensapgādes sistēmas, apliecina, ka normatīviem atbilstošu dzeramo ūdeni saņem 81% Latvijas iedzīvotāju, Kurzemē un Latgalē šis rādītājs pat pārsniedz 95 procentus.
