– Jūs ģimenē bijāt četri bērni, neskaitot vecāko brāli, kurš tobrīd jau atradās Vorkutas nometnē. Latviešiem vienmēr bijis ļoti svarīgi, lai bērni mācītos. Kā bija ar studiju iespējām? 3
– Tajā laikā, kad es visvairāk piederēju latviešu sabiedrībai, 90 procenti jauniešu ieguva universitātes grādu. Mani vecāki pat nepieļāva domu, ka mēs varētu nemācīties. Mana vecākā māsa kļuva par medmāsu, jaunākā izmācījās par zobārsti, brālis, kam tobrīd bija 18 gadu, izmācījās sabiedrības vadību, un, jā, es arī ieguvu universitātes izglītību. Zināju, ka iešu uz humanitārajām zinībām, jo man nebija noteikta mērķa iegūt kādu profesiju. Man patika vārdi, patika mācīties, lasīt Bībeli – kā daiļdarbu, īpaši neaizdomājoties par filozofiskiem jautājumiem. Es zinu ļoti daudz dzejoļu no galvas trīs valodās. Patika arī valodas, tas, ka angļu valodā es jūtos citādi, latviešu – citādi un vācu – atkal citādi. Angļu valodā rakstot, es jūtos brīva, esmu pat veidojusi vārdus, ja man kāds šķiet nepieciešams. Šīs brīvības un drosmes latviski rakstot pietrūka, jo man taču bija tikai pamatskolas latviskā izglītība, kur mūs mācīja ievērot likumus un pareizrakstību, un “nerunāt pretī”.
– Un tā, literatūrzinātni studējot, jūs nonācāt pie tulkojumiem?
– Mamma vienmēr ļoti uzsvēra: mācies valodas, nevar zināt, kad noderēs. Mēs visi iemācījāmies valodas, visi atradām savu vietu tajā dubultajā vidē. Es iestājos universitātē, taču, kad apprecējos, paņēmu pārtraukumu, kamēr vīrs pabeidza studijas, un vēlāk, bērnus audzinot, pa diviem trim kursiem semestrī pabeidzu – Dienvidilinoisas universitāte, kur vīrs dabūja darbu, nebija tālu.
Kad iesaistījos tulkošanas projektā, izrādījās, ka jāzina vairāk – Latvijas vēsture, tulkošanas vēsture un literatūrzinātne, lai saprastu, kā Rainis iesaistās latviešu literatūras ainā. Ieguvu maģistra grādu. Tā man tie tulkojumi iekrita gluži kā klēpī, un es sapratu: jā, tieši to es gribu darīt! Būtu sapratusi agrāk, iespējams, būtu centusies dabūt filoloģijas doktora grādu un pasniegt, bet tas vienkārši nebija praktiski. Es gan esmu lasījusi kursus studentiem, strādāju arī publiskajās skolās, aizvietoju skolotājus, taču esmu sapratusi, ka nevar uzrakstīt grāmatu, darot vēl ko citu.
– Esat vairākkārt viesojusies Latvijā ne tikai konferencēs, bet lasījusi arī kursus Filoloģijas fakultātes studentiem.
– Jā, trīs reizes, un viens kurss bija veltīts tieši Aspazijai. Man sanācis ļoti interesanti – es redzēju Padomju Latvijas sākumu un arī beigas, biju šeit tieši gadā, kad mainīja karogus. Atšķirībā no daudziem trimdas latviešiem man vienmēr bijis ļoti interesanti braukt uz Rīgu. Tas nav bijis sāpīgi, jo es, lauku meitene būdama, pirms kara Rīgā biju tikai vienu reizi un neesmu tajā neko zaudējusi.
