– Ko mēs šodien varētu mācīties no Igaunijas? 25
– Kaut vai viņu mērķtiecīgo pretciklisko fiskālo politiku! Treknajos gados arī mums vajadzēja dzīvot taupīgāk un krāt rezerves, lai vēlāk tās izmantotu kā drošības spilvenu. Šajā ziņā pat Krievija bija tālredzīgāka par mums. Kāpēc starptautiskās sankcijas pret Krieviju patlaban nav īpaši efektīvas? Viens no iemesliem – kad naftas cenas bija augstas, krievu lācis paspēja uzkrāt taukus. Krievijas Valsts rezerves fondā tika akumulēti apmēram 143 miljardi ASV dolāru, kas patlaban tiek noēsti, gaidot labākus laikus. Diemžēl Latvijas jaunāko laiku vēsturē valsts budžets tikai vienu gadu bijis ar pārpalikumu.
Mums nav zelta un naftas, bet ir vismaz “zaļais zelts” – meži. Bet to vajadzētu izmantot daudz racionālāk, ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Par izcilajām Latvijas mēbelēm no starptautiskajām izstādēm kaut kā īpaši nedzird. Zinu vairākus uzņēmumus, kas jau bija iekļuvuši starptautiskos katalogos, bet 2008. – 2009. gada krīzes laikā bankrotēja, jo nespēja izturēt ārvalstu, pat poļu un baltkrievu, mēbeļu konkurenci. Tas bija brīdis, kad, pēc manas pārliecības, pareiza rīcība būtu bijusi ja ne gluži lata devalvācija, tad vismaz noteiktos ietvaros “peldoša” valūtas kursa ieviešana. Tas ļautu saglabāt daudzus eksportējošus uzņēmumus un darbavietas. Diemžēl toreizējā valdība un Latvijas Bankas vadība nesaprata, ka Latvijas nozīmīgākās eksportējošās nozares – koksnes pārstrāde, lauksaimniecība un pārtikas ražošana – pārsvarā izmanto vietējās izejvielas. Tāpēc gāzes un citu importējamo resursu iespējamais cenu pieaugums būtu bijis mazāks drauds nekā cenu konkurence ar kaut vai tiem pašiem poļiem, kuri krīzes laikā regulāri pazemināja zlota kursu.
Polijā lauksaimniecība un pārtikas ražošana allaž bijusi labi attīstīta. Tieši šīs nozares kalpoja par pamatu kapitāla uzkrāšanai un pakāpeniskam tālākas industrializācijas procesam. Šobrīd nozīmīgākie produkti Polijas eksportā jau ir mašīnbūve, elektronika, transporta līdzekļi, mēbeles. Savukārt Latvijas eksportā joprojām dominē kokrūpniecība, lauksaimniecība un pārtika – produkti ar zemu vai vidēju pievienoto vērtību. Zaudējot kvalificētas darbarokas, muļļājoties ar strukturālajām reformām, esam palaiduši garām ekonomikas modernizācijas un attīstības iespējas – un tagad jau uz ilgu laiku. No ekonomiskā viedokļa esam maznozīmīgs un mazspējīgs ES piedēklis. Vienīgā cerība ir struktūrfondu injekcijas, bet cik ilgi?
