Foto: SHUTTERSTOCK

“Es cenšos visu laiku smaidīt”: ko atklāj pētījums par pusaudžu depresiju 0

Inese Elsiņa, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Kā senioriem pasargat sevi vasaras svelmē? 3 vērtīgi padomi
Lasīt citas ziņas

Latvijas Universitātes psiholoģijas nodaļas doktorante (šobrīd jau doktore) Inese Elsiņa ir izstrādājusi un 2021. gadā aizstāvējusi promocijas darbu par pusaudžu depresiju, uzmanību veltot pusaudžu sociāli emocionālajai kompetencei, sociālajam atbalstam un attiecībām ar vecākiem, skolotājiem un vienaudžiem kā riska un aizsargājošo faktoru analīzei. Šajā publikācijā autore iepazīstinās žurnāla “Skola & Ģimene” lasītājus ar daļu savas disertācijas, stāstot par sociālā atbalsta un pusaudžu depresijas saistību.

Pusaudžu vecumposms cilvēka dzīvē ir īpaši jūtīgs laiks. Zinātniski ir apliecināts, ka tieši pusaudžu vecumposmā savu aizsākumu rod virkne psihisko traucējumu. Viena no biežāk sastopamajām pusaudžu psihiskajām saslimšanām gan pasaulē, gan Latvijā ir depresija. Psihiskās veselības traucējumi, kuri radušies šajā vecumā, palielina risku psihisko traucējumu attīstībai arī pieaugušo vecumā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kaut arī daudziem pusaudžiem šis vecumposms saistās ar virkni izaicinājumu un negatīvā stresa jeb distresa pilnām situācijām (piemēram, attiecību veidošana, identitātes meklējumi, akadēmiskais distress, bioķīmiskas un fizioloģiskas izmaiņas), ne visi pusaudži ir tendēti attīstīt depresijas simptomus. Tāpēc zinātnieki arvien meklē atbildes uz jautājumiem, kas veicina pusaudžu depresijas attīstību (riska faktori) un kas pasargā pusaudžus no depresijas (resursu faktori).

Depresija – vairāku faktoru radīta

Foto: SHUTTERSTOCK

Viens no veidiem, kā aplūkot depresiju, ir biopsihosociālā pieeja. Tas nozīmē, ka depresijai nav viens vienīgs riska faktors, bet var būt vairāku faktoru kombinācija no cilvēka bioloģiskās dimensijas (piemēram, ģenētika, temperaments), psiholoģiskās dimensijas (piemēram, pašvērtējums, psiholoģiskā trauma), sociālais (piemēram, attiecības ģimenē, skolā).

Zinātnieki pēta un analizē dažādas šo daudzveidīgo faktoru kombinācijas un mēģina tās izprast, kā arī dod sabiedrībai vadlīnijas, kā mazināt pusaudžu depresijas riskus un vairot resursus, lai depresija neattīstītos vai arī, ja tā tomēr attīstās, lai pusaudzis veiksmīgāk spētu ar to tikt galā.

Depresīvie pusaudži nav izjutuši atbalstu

Foto: SHUTTERSTOCK

Pirmajā pētījuma posmā tika intervēti pusaudži, kuri atradās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihiatrijas nodaļas ārstu redzeslokā un kuriem bija klīniski diagnosticēta depresija. Pacientiem ar diagnosticētu depresiju tika uzdots jautājums, kā viņi pieredz un raksturo savas attiecības ar vienaudžiem, vecākiem un skolotājiem.

Analizējot intervijās sniegtās atbildes, secināts, ka pusaudži ar depresiju attiecības uzlūko pietiekama vai nepietiekama sociālā atbalsta kontekstā. Pietiekamu atbalstu viņi izjūt tad, kad vecāki, skolotāji un vienaudži ir emocionāli atbalstoši (uzklausa, apstiprina, izprot, izrāda dziļu interesi u. c.), kad pamana un atzīst viņu grūtības (depresijas simptomus, pašsajūtas pasliktināšanos), iesaista un iedrošina viņus.

Reklāma
Reklāma

Pusaudži ar diagnosticētu depresiju papildus iezīmē arī unikālo vienaudžu lomu, proti, viņi min, ka ar vienaudžiem var gūt prieku un apmierinātību un kompensēt savu slikto pašsajūtu, ja mājās ir nelabvēlīga vide vai attiecības ar vecākiem ir sarežģītas. Tas norāda uz to, ka ir ļoti būtiski, lai pusaudža dzīvē būtu daudzveidīgi sociālā atbalsta punkti.

Ja pusaudzis nepiedzīvo pozitīvo saikni ar vieniem, viņš to vismaz daļēji var kompensēt attiecībās ar citiem.

Patiesi atbalstošas, veselīgas un bagātinošas attiecības ir nozīmīgs psihisko veselību aizsargājošais un resursa faktors.

Atbalstošu attiecību piemērus ar vecākiem, skolotājiem un vienaudžiem pusaudži ar diagnosticētu depresiju intervijās minēja izteikti maz. Viens no izskaidrojumiem varētu būt tāds, ka pusaudžu ar depresiju dzīvēs patiesi varētu būt mazāk veselīgu attiecību momentu, kas var tikt uzlūkots kā depresijas attīstību veicinošs jeb riska faktors.

Taču otrs izskaidrojums varētu būt tāds, ka pusaudži ar depresiju pasauli redz caur “drūmo prizmu”, viņi subjektīvi pieredz mazāk pozitīvu notikumu un uztver tos kā vairāk stresu izraisošus, attiecības izjūt vairāk kā atkarīgas un konfliktējošas. Abiem skaidrojumiem ir savs zinātniskais pamatojums. Jebkurā gadījumā tas nemazina mūsu vajadzību ieklausīties un sadzirdēt arī pusaudžus, kuriem ir attīstījusies depresija dažādā smaguma pakāpē. Viņi vēlas būt uzklausīti, sadzirdēti, saprasti.

Depresīvs, nevis slinks!

Foto: SHUTTERSTOCK

Kā neatbalstošas attiecības pusaudži ar depresiju redz tādas, kur citi (vecāki, skolotāji, vienaudži) laikus nepamana viņu grūtības, neatpazīst viņu depresijas signālus vai arī nepiemēroti interpretē depresijas simptomus. Patiesi, ja citi adekvāti izprot un interpretē pusaudžu ar depresiju grūtību iemeslus un izpausmes, tas var mazināt attiecībās pārpratumus un konfliktus.

Piemēram, vēlams būtu, ka vecāks vai skolotājs pietiekami objektīvi uzlūko situāciju un sekmju pazemināšanos saista nevis ar slinkumu, bet depresijas ietekmētajām kognitīvajām grūtībām (pavājinātu atmiņu, uzmanību), vai arī izvairās salīdzināt pusaudža sniegumu ar citu viņa draugu vai klasesbiedru veikumu, zinot to, ka depresija patiesi ļoti negatīvi ietekmē gan motivāciju, gan kognitīvās spējas.

Kā neatbalstošas attiecības ar vecākiem, skolotājiem un vienaudžiem pusaudži raksturo arī tādas attiecības, kas ir izteikti emocionāli, verbāli, fiziski vardarbīgas. No vecāku puses tā var būt izsmiešana par depresijas simptomiem vai par pusaudža mēģinājumu vērsties pēc medicīniskā vai psiholoģiskā atbalsta un citām pusaudža ikdienas problēmām, no skolotāju puses – salīdzināšana vai pazemošana klases priekšā par pusaudža personību vai akadēmisko sniegumu, no vienaudžu puses – neieinteresētība un vienaldzība vai, tieši otrādi, apzināta ignorēšana un izstumšana.

Vientulība pēc paša izvēles

Foto: SHUTTERSTOCK

Pusaudži ar diagnosticētu depresiju deva arī ļoti nozīmīgus signālus tam, ka ne vienmēr un ne pilnā apmērā citi (vecāki, skolotāji un vienaudži) ir atbildīgi par to, ka pusaudzis nejūt sapratni, atbalstu, saikni ar citiem. Runa šeit ir par to, ka pusaudži paši ar savu attieksmi, uzvedību, domām un pārliecību veicina to, ka notiek sociālā izolēšanās. Jāuzsver, ka sociālā izolēšanās ir ļoti nozīmīgs faktors depresijas kontekstā.

Šī izolēšanās var būt gan kā depresijas sekas, gan arī kā depresiju veicinošs faktors. Pētījumos tiek lietots tāds termins kā “loneliness by choice” jeb vientulība pēc paša izvēles. Un pusaudži ar depresiju intervijās iezīmē faktorus, kuri vairāk vai mazāk apzināti mudina viņus attālināties no citiem un tādējādi vēl vairāk padziļināt depresijas simptomus.

Pusaudži, kuriem diagnosticēta depresija, atzīst, ka viņi maldina citus, neļaujot viņiem pienācīgi racionāli novērtēt situāciju. Viņi mēdz izvairīties atklāt savu patieso pašsajūtu (“Es cenšos visu laiku smaidīt un neizrādīt”). Tāpat sociālo izolēšanos veicina arī viņiem raksturīgā pastiprināta vainas izjūta, nevēlēšanās būt kādam par apgrūtinājumu (“Es negribu būt citiem nasta”, “Vecāki tāpat jau pārāk daudz par mani satraucas”), bailes no stigmatizācijas (“Ja es pateikšu, kas ar mani notiek, citi domās, ka esmu jucis”), neuzticēšanās (“Es neuzticos citiem”), nepietiekami attīstītas sociāli emocionālas prasmes (“Es nezinu, kā es jūtos, es nemāku to raksturot”).

Šie visi faktori cieši mijiedarbojas kopā un rada sarežģītu depresijas psihoemocionālo ainu. Jebkurā gadījumā ir vispārzināms, ka pusaudži var nesūdzēties par problēmām, nemeklēt palīdzību, jo vecumposma attīstības uzdevumi nosaka vajadzību būt “normālam” un autonomam. Tāpēc “slēpšanās” ir viņu vajadzība pēc iederēšanās, taču, no otras puses, tādā veidā viņi sevi atstumj no jebkādām iespējām tikt pie sociālā atbalsta.

Attiecību veidošana visos līmeņos (ar vecākiem, skolotājiem, vienaudžiem) pusaudžiem ar depresiju ir sarežģīta vēl no šāda aspekta. No vienas puses, pusaudži ar depresiju vēsta, ka citi nav pietiekami aktīvi būt saiknē un izzināt tuvāk viņu pašsajūtu, no otras puses, atzīst, ka tad, kad viņi ir izstāstījuši par savām grūtībām, vienaudži sāk izvairīties, vecāki sāk izsmiet, skolotāji nezina, ko ar to iesākt.

Tas pusaudžus mudina vēl vairāk noslēgties sevī, neuzticēties, kas ievērojami padziļina depresijas simptomus, samazina sociālā atbalsta saņemšanas iespējas.

Pētījumi apliecina, ka citi cilvēki kontaktā ar depresīvu pusaudzi mēdz justies emocionāli pārslogoti.

Minētais paredz nepieciešamību ne tikai izglītot pieaugušos, bet arī pusaudžus pašus par depresijas simptomu pazīmēm un izpausmēm un to, kā būt kontaktā ar cilvēku ar psihiskām grūtībām. Tas nozīmīgi var mazināt pusaudžu tendenci uz noslēgšanos sevī un izolēties no citiem. Piederības kopienai (skolai, klasei) izjūta ir nozīmīgs sociālā atbalsta avots un līdz ar to aizsargājošs faktors riska grupas pusaudžiem.

Kā atbalstīt?

Foto: SHUTTERSTOCK

Pētījuma secinājumi par pusaudžu sociālās izolēšanās daudzpusīgajiem aspektiem ir ļoti nozīmīgi, jo ļauj mums nereti normalizēt vecāku izjūtas un pārdomas, kad vecāki ļoti vaino sevi pusaudža depresijā (“Ko mēs neesam izdarījuši pareizi”), kā arī rast papildu individuālā psiholoģiskā darba virzienus ar pašiem pusaudžiem. Secinājumi var arī vērst uzmanību uz nepieciešamību izstrādāt dažādas intervences programmas skolām un ģimenēm, kuru mērķis ir mazināt depresijas riskus un meklēt resursus pusaudžu atbalstam.

Daudzos pasaules pētījumos ir apliecināts, ka sociālais atbalsts patiešām ir nozīmīgs depresijas novēršanā. Proti, jo lielāku sociālo atbalstu izjūtam, jo mazāks ir risks attīstīties depresijai. Zināms, ka pusaudži atbalstu var saņemt no dažādiem cilvēkiem – vecākiem, skolotājiem, draugiem, klasesbiedriem, kā arī pastāv dažādi atbalsta veidi – instrumentālais, informatīvais, emocionālais, novērtējošais.

Pētījumā tika iesaistīti ne tikai pusaudži ar klīniski diagnosticētu depresiju, kuri bija stacionēti vai atradās ambulatorā ārsta aprūpē, bet arī pusaudži no vispārizglītojošajām skolām, kuri ir aktīvi mācību procesā un kuriem ir piepildīta hobiju un sociālā dzīve.

Ir secināts, ka nepieciešamību pēc emocionālā atbalsta, iedrošinājuma intervijās pauda tieši pusaudži ar klīniski diagnosticētu depresiju, savukārt pusaudži no normatīvās izlases (skolām), kuri ir sociāli aktīvi, mācās skolā, emocionālo atbalstu neizvirza priekšplānā kā tādu, kam ir izteikti vadoša loma viņu pašsajūtā.

Tas neizslēdz ikviena iespējamo vajadzību pēc emocionālā atbalsta dažādā mērā un piemērotā brīdī, tomēr pētījuma secinājumi var norādīt uz to, ka pusaudžiem ar depresijas diagnozi šī vajadzība ir izteiktāka. Arī citi pasaules pētījumi apliecina, ka pusaudži depresijā var justies vientuļi, ja citi nesaprot viņus, viņiem ir izteikti liela nepieciešamība pēc sapratnes, iedrošināšanas, līdzjūtības, pēc kontakta ar tādiem cilvēkiem, kuri īpaši izjūt viņus un viņu pieredzi.

Klasesbiedri svarīgāki par vecākiem!

Arī pusaudžu, kuri mācās skolā, aptauju atbilžu analīze apliecina, ka vecāku emocionālajam atbalstam ir loma tajā, vai būs risks attīstīties de­presijas simptomiem. Proti, jo lielāks ir vecāku emocionālais atbalsts, jo mazāka iespējamība rasties depresijai.

Taču vecāku emocionālais atbalsts svarīguma ziņā ievērojami atpaliek no klasesbiedru instrumentālā atbalsta, kas vairāk ir saistāms ar palīdzošo uzvedību, laika veltīšanu, aicinājumu iesaistīties dažādās aktivitātēs no citu puses, praktisku un tiešu asistēšanu konkrētajās aktivitātēs, palīdzību risināt kādu problēmu, tikt galā ar uzdevumu vai pienākumu.

Pētījums parāda – jo lielāks ir instrumentālais atbalsts no klasesbiedriem, jo mazāks ir depresijas simptomu attīstības risks. Jo vairāk pusaudzis izjutīs instrumentālo atbalstu no klasesbiedriem, jo mazāk izjutīs grūtības priecāties, mazāk norobežosies un mazāk domās par nāvi.

To var skaidrot tā, ka klasē veidojas intensīvas un arī sarežģītas attiecības, kas var ietekmēt pusaudža psihisko veselību. Skolā notiek aktīvs mācību process, kas arī var būt saistīts ar virkni izaicinājumu un akadēmisko stresu, kas savukārt var veicināt pusaudža psiholoģisko diskomfortu. Tāpēc klasesbiedru atbalsts šajā procesā var būt īpaši būtisks, tam var būt nozīmīga loma pusaudža iekļaušanā grupā un noskaņojuma uzlabošanā.

Tieši instrumentālais atbalsts var būt ļoti palīdzošs pusaudzim ikdienā skolā, piedzīvojot paaugstinātu ar mācībām saistīto stresu.

Mācību procesā praktiska palīdzība, piemēram, dalīšanās ar pierakstiem, pieredzi, padomiem uzdevumu risināšanā u. tml., var nozīmīgi mazināt pusaudža stresu, tādējādi pozitīvi ietekmējot arī viņa psihisko veselību. Šāda veida atbalstu var sniegt vienaudži, bet ne vecāki.

Tomēr vecāku un skolotāju loma nav maza!

Foto: SHUTTERSTOCK

Vecāki joprojām paliek nozīmīgs atbalsta punkts pusaudža dzīvē. Nebūtu pareizi mazināt viņu lomu, lai arī pusaudzības laikā priekšplānā izvirzās attiecības ar vienaudžiem. Vecāki joprojām var būt atbalstoši dažādos veidos, tajā pašā laikā vecāki nevar sniegt to atbalstu, ko var sniegt vienaudži.

Īpaša uzmanība ir jāvelta psihiskās veselības jautājumiem skolās, klašu psiholoģiskajam mikroklimatam, veicinot klasesbiedru pretimnākošu, draudzīgu, izpalīdzīgu, iekļaujošu attieksmi citam pret citu (te savukārt liela loma ir skolotājiem), jo, kā parāda pētījums, klasesbiedru instrumentālajam atbalstam ir nozīmīga loma pusaudžu depresijas simptomu prognozē.

Uzzini vairāk par pusaudžu depresiju!

Pamatojoties uz zinātniskajiem secinājumiem un pieredzi profesionālajā darbā ar pusaudžiem, Inese Elsiņa izstrādājusi “Trīs A modeli”, kurā ietver svarīgāko par pusaudžu depresiju, kā arī ieteikumus vecākiem, skolotājiem, kā palīdzēt pusaudžiem preventīvi, mazinot depresijas attīstības risku, un tad, kad depresija jau ir attīstījusies. Vairāk informācijas vietnē kursiineseelsina.lv! Šajā vietnē ievietota arī lekcija par psiholoģes izstrādāto 3A modeli pusaudžu depresijai.

Pusaudžu, kam diagnosticēta depresija, atziņas

Foto: SHUTTERSTOCK

Par saņemto atbalstu

“Īsti negribas nekur iet, bet mamma mudina, lai es eju.”

“Draugi skolā pamanīja, ka esmu mazāk runātīga, ka mazāk smaidu, ka īpaši neiesaistos, ka noeju maliņā.”

“Daži skolotāji pamana manu garastāvokli – jautā, vai man viss kārtībā.”

“Kad es esmu ārpus mājas, visu atstāju aiz muguras un ar draugiem spēju priecāties.”

Par atbalsta trūkumu

“Vecāki neko nepamanīja. Viņi ir ļoti aizņemti.”

“Citi nezina, ka jūtos nelaimīgs (..).”

“Skolotāja dažreiz saka, lai es izbeidzu ākstīties un beidzot saņemos un mācos.”

Par izsmiešanu, ko piedzīvojuši

“Mamma uzzināja, ka es griežos*, nosauca mani par debīliķi un stulbeni.”

“Es uzliku meikapu, bet man (skolā) uzlēja pienu un teica, ka man nepiestāv (..).”

“Skolotāja var uzkliegt – tev nav smadzeņu, tu nenokārtosi eksāmenus.”

* depresīviem pusaudžiem raksturīga kaitēšana sev, piemēram, graizot rokas

SAISTĪTIE RAKSTI