– Šo pieteikumu atstājam, bet izmantojam jūsu iespēju politikā tagad būt vērotājam no malas. Pēc ilgāka laika mainījusies varas partija – tā ir ZZS ar premjeru Kučinski. Vai tās ir pārmaiņas uz labu? 37
– Kučinska kungs ir amatā pārāk īsu laiku, lai varētu vērtēt. Pagaidām izteicies piesardzīgi, diplomātiski. Īsti nevar saprast, ko no viņa gaidīt. No politiskās izdzīvošanas viedokļa tas ir pareizi. Latvijā patīk vadītāji, kas izskatās mierīgi, stabili, lielākoties neko īpašu nedarot. Tā ir kā recepte ilgmūžībai politikā. Kolīdz sāc darīt, parādās risks pieļaut kļūdas. Kolīdz iededzies, parādās tie, kam degsme nepatīk. Daudzi reformatori beiguši karjeru, iegūstot tikai ienaidniekus. Vienlaikus pastāv aktuālas, sāpīgas problēmas, kas nekavējoties jārisina varai un premjeram. Aktuālākā, protams, ir veselības aprūpe. Brīnos, cik milzīgā ietiepībā politiķi un eksperti turpina mīņāties uz vietas, prasot vien papildu naudu. To grib likt neefektīvā, caurumainā sistēmā, nedomājot, kā šo sistēmu reformēt. Nesaimnieciskuma tur ir bez gala, un tas noēd lielu daļu līdzekļu.
– Jūsu pēdējā politiskajā startā bija priekšvēlēšanu piedāvājums par obligāto veselības apdrošināšanu pēc Nīderlandes parauga.
– Valsts obligātās veselības apdrošināšanas modeļus Latvijā mēģinājuši ieviest kopš 90. gadiem, bet nesekmīgi. Kamēr sistēmu atstāj valsts birokrātijas rokās, to nedrīkst saukt par apdrošināšanu. Tad tas ir valsts budžeta finansēts un ierēdņu administrēts pasākums. Iemaksu šādā sistēmā sauc par nodokli – tāpat kā jebkuru citu naudu, ko pārdala caur budžetu. Ja kāds šodien vedina atkārtoti ieviest valsts kūrētu veselības apdrošināšanu, tad tās ir slēptas runas par jaunu papildu nodokli līdztekus jau tā augstajiem esošajiem nodokļiem. Tas ir nepieņemami, un tas nav risinājums. Nīderlandē turpretī ieviests moderns, ļoti progresīvs, privāts veselības apdrošināšanas modelis, kas strādā! Tas strādā tādēļ, ka privātais apdrošinātājs vienmēr būs ieinteresēts izskaust jebkādu nesaimnieciskumu un sadarboties ar ārstu un pacientu uz abpusēja izdevīguma pamatiem. Tad viss nostājas savās vietās. Lai mēs eksperimentos nenotērētu kārtējos miljonus, es ieteiktu pārņemt Nīderlandes pieredzi 1 pret 1. No viņiem varam mācīties un pārņemt likumu, kur noteikti medicīnas iestāžu un apdrošinātāju pienākumi. Nav jābūvē jauns auto ar “Audi” motoru, “Lada” virsbūvi un “Volvo” transmisiju, dabūjot kroplīgu iznākumu. Pārņemsim un lietosim sekmīgi strādājošu un pārbaudītu mehānismu. Tad starta brīdī nebūtu žēl arī piešķirt papildu budžeta finansējumu, jo zināsim, ka tā nauda nāks atpakaļ, būs ietaupījumi un būs kvalitatīva veselības aprūpe. Jautājāt par premjera, vadošās partijas lomu? Es nedzirdu premjera, vadošās partijas skaidru viedokli šajos jautājumos. Tāpat “Vienotībai” derētu beigt iekšējos strīdus un sākt skaidrāk izteikties par principiālām lietām.
– Piekrītu, ka cilvēki nebeidz prasīt – vai kāds reiz savedīs kārtībā veselības sistēmu? Valdībām pārmet vilcināšanos, neizlēmību gandrīz visās lietās! Ministru Belēviču attaisno, ka viņam ticis vezums ar gadiem krātām problēmām nozarē. Bet tie, kas to runā, gadiem ilgi bijuši valdībā un līdz risinājumiem nav tikuši. Kāpēc?
– Esam nopietni iestrēguši. Pirmām kārtām pie vainas ir sistēma, kas pretojas jebkurām pārmaiņām. Nereti pārmaiņām ir daudz atbalstītāju, bet arī pretinieku netrūkst. Vieniem tās traucētu, otri redz citu attīstības ceļu, trešie veikli izmantojuši sistēmas nepilnības savtīga labuma gūšanai. Latvijā allaž bijis tā, ka pārmaiņu pretinieki ir skaļāki un nepiekāpīgāki, pat ja reformas piekritēju skaita ziņā būtu vairāk. Pēdējie nav īsti gatavi cīnīties par savu taisnību, un reformatori vairāk dabū belzienus un nopēlumus nekā otras puses atbalstu. Tad viņi nobīstas.
– “Viņi” – ir politiķi, un bailes – lai reitings nekristu ne par milimetru.
– Tādas bailes ir. Latviešu politiķim izdzīvošanas garantija ir smuki izskatīties, daudz nerunāt, lai nepateiktu kādu muļķību, un neizdarīt liekas kustības. Tad nebūsi nevienam uzkāpis uz varžacīm un nesabojāsi savu publisko tēlu. Tā ir kā tāda ērta sēdēšana siltā autobusā, kad tas ripo uz bezdibeņa pusi. Kamēr autobuss vēl nav nogāzies lejā, pastāv iespēja lēkt laukā, mēģināt pagriezt stūri, bet – negribas. Muļļāšanās dēļ iestājusies vēl viena bīstama parādība – šobrīd neražojam. Mums ir nepietiekams ekonomikas apjoms un attīstība. Cilvēkus neorganizējam darbam. Kaut vai viens piemērs. Armijai, zemessardzei pērkam vai saņemam dāvinājumā citu valstu norakstītu tehniku. Pat ja pirktu jaunu, suverēnai valstij būtu labāk, ja to ražotu paši. Bija mēģinājumi būvēt jūras spēkiem kuģus, bet nezinu, vai tas turpinās. Bruņotajiem spēkiem būtu labāk, ja apgāde vairāk notiktu ar pašu ražojumiem, kam ir pieejamas vietējās rezerves daļas un remonta iespējas. Un Latvijas cilvēkiem būtu darbs. Negaidu, ka te būvētu iznīcinātājus vai modernākās prettanku raķetes, bet karalaukā vajadzīga arī pieticīgāka tehnika un daudzpusīgs inventārs. Te valstij būtu jāizrāda iniciatīva. Protams, nedrīkst aizmirst arī privātuzņēmēju. Viņš ir jāuztver kā valsts partneris, kas dod darbu cilvēkiem, domā par ražošanu. Viņam jābūt aizsargātam, mīlētam un cienītam arī kā nodokļu maksātājam. Tā vietā redzam arvien augstus darbaspēka nodokļus (kaut gan bija solīts samazināt) un dzirdam runas par jauniem nodokļiem. Uzņēmēji sūdzas par birokrātiju, apgalvo, ka uzņēmējdarbības vide Igaunijā ir labāka, bet valsts iestādes kaimiņiem tiešām darbojas kā servisa, nevis represīvie dienesti.
– “LA” lasītājs Zigurds Palejs zvanījis un jums adresējis šādus vārdus – ir VID darbinieki, pār kuriem krīt aizdomu ēna. Kur bija Reira, Vilka, Repšes kungs, kad, būdami finanšu ministri, kārtīgi neuzraudzīja VID? Kāpēc ar nodokļu iekasētāju dienestu nenotiek pozitīvas pārvērtības un vadītāji viens pēc otra atkāpušies ar aizdomu ēnu?
– Piemetināšu, ka Igaunijā ar ievērojami mazāk darbiniekiem ievāc vairāk nodokļu naudas. Nav tiesa, ka necīnījos ar VID problēmām. Vairākus cilvēkus VID augstākajā vadībā nomainīju. Nebija viegli, bija jāiziet garš politiskais un administratīvais process.
Redziet, pierādīt cilvēka vainu krimināltiesiskā kārtībā nav vienkārši. It sevišķi, ja viņš bijis uzmanīgs, slīpēts un viņam ir politiska aizmugure. Tāpēc es nevaru apsūdzēt nevienu bijušo vai esošo VID vadītāju vai darbinieku. Tas jādara tiesībsargājošām iestādēm. Valsts dienestā, manuprāt, pilnīgi pietiktu, ja kāda amatpersona būtu zaudējusi uzticību. Bet likumi tā nav rakstīti. Par to jāprasa politiķiem, kāpēc likumi arvien tik ļoti aizstāv aizdomās turētus, uzticību zaudējušus cilvēkus valstiski nozīmīgos amatos. Ja ir skaidrs, ka atsevišķu valsts iestādes amatpersonu nomaiņa nāktu par labu, tad tas ir jādara. Vismaz augstu amatpersonu rotācijām jābūt vienkārši īstenojamām. Tad reāli varētu runāt par cerību uz pārmaiņām, rindu attīrīšanu, jaunas elpas iepūšanu. Bet kas notiek? Atklāj skandalozus faktus atsevišķu VID darbinieku deklarācijās. It kā sastāda “melnos sarakstus”, bet atlaist nevar. Sākotnējais entuziasms par dienesta tīrīšanu noplok, tad runā par atsevišķiem “aizdomīgajiem”, pēc tam par rotāciju, un beigās parādās daži politiķi, kuri iebilst pat pret rotāciju. Un arī turpmāk viss “būs kārtībā”, jo iemācīsies nekādas šmuces deklarācijās neuzrādīt un labāk slēpt. Tādus sarežģījumus radām paši sev, nedodot vadītājam rokās instrumentu, lai atbrīvotos no uzticību zaudējušiem darbiniekiem, un šo Gordija mezglu neviens nav gatavs pārcirst.
