Andris Alps: “Kāds miers, kāda dzeja? Skaisti vārdi un empātija neapstādinās šo nāvi…” 2
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā.
Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja. “Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.
1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri? Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?
2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
Andris Alps, dzejnieks
A. Alps ir autors idejai par rakstnieku un dzejnieku lasījumiem, kas, protestējot pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, notika 2022. gada 26. februārī pie Krievijas vēstniecības
1. Domu, ka iebrukums Ukrainā visdrīzāk būs, pieņēmu jau kādu laiku pirms tā sākuma. Pamazām pārņēma arvien lielāka neizbēgamības sajūta, bezspēcība, iespējams, pat nolemtība. Viss, ko varēja, bija sekot līdzi ziņām, tikmēr Putins lepojās ar savas armijas varenību, un sapulcināti bija gandrīz divi simti tūkstoši kareivju. Un kas notiks pēc iebrukuma, pēc tam, kad viņš paveiks gribēto? Šoreiz nekarotu kaut kur tālu projām. Tas notiktu tepat blakus. Vienā vai otrā veidā karš sasniegtu arī mūs.
Pēc tam jaunas ziņas: 21. februārī Putins paziņoja, ka nolēmis parakstīt dekrētu par Doneckas un Luhanskas “tautas republiku” neatkarības atzīšanu, bet 23. februārī Ukrainā ierosināja izsludināt ārkārtas stāvokli. Tovakar es satikos ar vienu no labākajiem draugiem. Tajā laikā viņš remontēja un atsevišķos dzīvokļos dalīja mansardu, lai vēlāk izīrētu caur “Airbnb”. Sākām runāt par to, ko mēs darītu, ja arī šeit sāktos karš. Viņš apgalvoja, ka paliktu valstī. Arī es teicu to pašu. Kur gan es bēgtu, kāpēc man to darīt? Kaut gan patiesībā bija visai grūti saprast, kā tas būtu.
Tad pienāca 24. februāris, Putins patiešām sācis karu. Darba diena, tātad jāstrādā, kaut arī viss šķita bezjēdzīgs. Dienu pavadīju, sekojot līdzi ziņām. Pirmie upuri, nogalināti jau četrdesmit, mira arī civiliedzīvotāji, sadursmes, apšaudes un sprādzieni, nāve ne tikai Austrumukrainā, karš izpletās… Tovakar ar domubiedriem nolēmām sarīkot literātu lasījumus pie Krievijas vēstniecības. Bet kāds miers, kāda dzeja? Skaisti vārdi un empātija neapstādinās šo nāvi, kura izlikās visvarena. Tā jau sen bija aizmirsusi, ko nozīmē klausīties.
Sestdiena, 26. februāris. Pie Krievijas vēstniecības sapulcējušies protestētāji, arī mēs tur bijām ar ruporu rokās, pakāpušies uz paaugstinājuma. Sanākuši bija ļoti daudzi. Troksnis, balsis, saukļi. Bet ēku mums priekšā apņēma ledains klusums. Šķita, ka cilvēku balsis sašķīst, atduroties pret vēstniecības sienām. Tas notika vēlāk, vakarpusē. Mūsu lasījumi bija beigušies. Tad aiz viena no logiem pavērās aizkars. Tikai mirklis. Varbūt nekas vairāk par sprakšķi, bet viņi mūs dzirdēja.
2. Es esmu pieradis pie kara, esmu pieradis lasīt ziņas un runāt par karu. Es esmu aizmirsis, ka statistika nozīmē īstu cilvēku nāvi, kuriem bija sava dzīve, ģimene un vēlmes… Informācija par karu ir salipusi kopā ar manu ikdienu, veicamajiem pienākumiem, darbu, brokastīm un vakariņām. Esmu pieņēmis karu par kaut ko normālu.
