Diplomātisks izmisuma solis? 0
Francijas vienpusējais paziņojums liecina arī par zināmu izmisumu no Makrona puses.
Makrons vienmēr centies veidot koalīcijas, balstoties uz principu “spēks vienotībā”.
Pirms mēneša viss bija sagatavots: Parīze kopā ar Saūda Arābiju bija plānojusi samitu Rijādā no 17. līdz 20. jūnijam. Taču 13. jūnijā sākās atklāts konflikts starp Izraēlu un Irānu, un šie plāni izjuka.
Eksperti prognozēja, ka Francija un Saūda Arābija mobilizēs citus sabiedrotos kopīgai atzīšanai – skaidram signālam Jeruzalemei un Vašingtonai par divu valstu risinājuma nepieciešamību.
Ja Francijai septembrī pievienosies citi, Makrons varēs pasludināt šo par uzvaru. Taču tas nenotiks bez riska – Francijai nāksies tērēt diplomātisko kapitālu un pierunāt negribošos partnerus.
“Ideja ir nedaudz pastumt citus uz rīcību,” CNN atzina amatpersona no Elizejas pils.
Un Makrona lēmumam ir svars.
Eiropas valstis gadiem ilgi ir bijušas atturīgas, kad runa ir par formālu divu valstu risinājuma īstenošanu un Palestīnas atzīšanu. Respekts pret Izraēlu, nepatika pret islāmistu valdību Gazā, vājā Palestīnas pašpārvalde Rietumkrastā un gadu desmitiem pieņemtais status quo ir veicinājuši vājas reakcijas uz izraēliešu apmetnēm un vardarbību pret palestīniešiem – bez būtiskas starptautiskās rīcības.
Tagad Francija lauza šo stikla griestu.
Francijas sabiedrībā, kur vēsturiski bijusi izpratne pret palestīniešu situāciju, šāds solis, visticamāk, nebūs pretrunīgs.
Pēc Otrā pasaules kara Šarls de Golls atklāti iestājās par palestīniešu tautu pēc 1967. gada kara, un Parīze gadu desmitiem sadarbojās ar Palestīnas atbrīvošanas organizāciju (PLO), pat neskatoties uz teroraktiem Francijas teritorijā PLO vārdā.
2014. gadā Francijas parlaments aicināja valdību atzīt Palestīnu, un Parīze šo nostāju pauda arī ANO Drošības padomē – lai gan mēģinājums panākt oficiālu valsts atzīšanu līdz 2017. gadam toreiz cieta neveiksmi.
Francija jau sen atbalsta divu valstu risinājumu, balstītu uz 1967. gada robežām, lai gan Elizejas amatpersona atzina, ka šoreiz atzīšana nebūs piesaistīta konkrētām robežām.
Makrons sākotnēji stingri atbalstīja Izraēlas atbildes reakciju pēc 7. oktobra slaktiņa, taču ar laiku viņa kritika pret Netanjahu valdību kļuvusi asāka.
Viņš publiski pauda bažas par konflikta “importēšanu” uz Franciju, kur dzīvo Eiropas lielākā ebreju un musulmaņu kopiena.
Palielinoties upuru skaitam Gazā, Francija aizliedza ieroču eksportu uz Izraēlu, organizēja humānās palīdzības kravu nogādes un atkārtoti aicināja uz pamieru, palīdzības piegādi un mediju piekļuvi.
Ar šo drosmīgo soli – atzīstot Palestīnu pirms citām lielvarām – Francija cer iedvesmot domino efektu arī citās Rietumu valstīs.
Kamēr parastajiem Gazas iedzīvotājiem palīdzība joprojām ir nepieejama, šis, iespējams, ir pēdējais mēģinājums sniegt kādu atvieglojumu.
